Ar sev tik ierasto vienaldzību anglis atzinās, ka ir sakosts.
- Šķiet, viens no šiem puišiem nebija pilnīgi aizmidzis… viņš paskaidroja.
- Ļauj man paskatīties, Mušaha izrīkoja.
Brūss sarauca kreiso uzaci. Tā bija vienīgā grimase, kas laiku pa laikam pavīdēja viņa zirdziskajā sejā, lai paustu kādu no trim emocijām, kuras viņš bija spējīgs sajust: pārsteigumu, šaubas un nepatiku. Šai gadījumā tā bija pēdējā. Brūss necieta sev pievērstu pārlieku lielu uzmanību, tomēr Mušaha uzstāja, un fotogrāfam neatlika nekas cits, kā vien pacelt uz augšu piedurkni. Koduma vieta vairs neasiņoja, vietās, kur zobi bija caururbuši ādu, vīdēja vien sausas kreveles, tomēr augšdelms bija piepampis.
- Šie pērtiķi pārnēsā slimības. Es tev injicēšu antibiotikas, tomēr būtu labāk, ja tevi apskatītu kāds ārsts, Mušaha paziņoja.
Brūsa kreisā uzacs pacēlās līdz pat pieres vidum: viņam katrā ziņā noteikti tika pievērsts pārāk daudz uzmanības.
Maikls Mušaha pa rāciju sazinājās ar Endžiju Nindereru un paskaidroja situāciju. Jaunā pilote atbildēja, ka nevar lidot pa tumsu, bet ieradīsies agri nākamajā rītā, lai aizvestu Brūšu uz galvaspilsētu Nairobi. Safari direktors nespēja novaldīt smaidu: paviāna kodiens viņam deva negaidītu iespēju drīz vien ieraudzīt Endžiju, pret kuru viņš juta neviena nenojaustas simpātijas.
Naktī Brūšu kratīja drebuļi, un Mušaha nebija drošs, vai tās ir kodiena sekas vai malārijas lēkme, tomēr jebkurā gadījumā viņš bija satraucies, jo atbildēja par tūristu labklājību.
Masaju nomadu grupa, kas mēdza šķērsot rezervātu, dzenot lielragainas govis, pēcpusdienā ieradās apmetnē. Viņi bija ļoti gari, kalsni, skaisti un drošsirdīgi; masaju kaklus un galvas greznoja sarežģītas rotas; cilts apģērbs bija ap vidukli apsieti auduma gabali un ieroči šķēpi. Masaji sevi uzskatīja par Dieva izredzētu tautu; zeme un viss, ko tā sniedza, viņiem piederēja pēc dievišķās gribas. Tas viņiem deva tiesības piesavināties svešu ganāmpulku paradums, ko citas ciltis uztvēra ar izteiktu nepatiku. Tā kā Mušaham nebija ganāmpulka, viņš nebaidījās, ka to varētu nozagt. Noruna ar masajiem bija vienkārša: Mušaha izrādīja ciltij viesmīlību ikreiz, kad viņi šķērsoja rezervātu, un tās piederīgie savukārt nedrīkstēja nekādi traucēt savvaļas dzīvniekus.
Tāpat kā citām reizēm, Mušaha masajiem piedāvāja ēdienu un uzaicināja pārlaist nakti. Ciltij nepatika ārzemnieku klātbūtne, tomēr viņi piekrita, jo viens no bērniem bija saslimis. Viņi gaidīja kādu dziednieci, kas pašlaik atradās ceļā. Šī sieviete apgabalā bija slavena, viņa mēroja lielus attālumus, lai dziedinātu savus pacientus ar zālītēm un ticības spēku. Cilts nevarēja ar viņu sazināties ar modernajiem komunikācijas līdzekļiem, tomēr kaut kādā veidā tā bija uzzinājusi, ka dziedniece šovakar ieradīsies, tādēļ apmetās uz naktsguļu Mušahas pārvaldītajā teritorijā. Un, kā jau bija gaidāms, saulei rietot, atskanēja tāla dziednieces zvaniņu un amuletu džinkstoņa.
Vakara sarkanīgajā krēslā parādījās kārns, baskājains un noskrandis stāvs. Dziedniece valkāja tikai īsus skrandu svārciņus, un viņas bagāža sastāvēja no pāris ķirbjiem, amuletu maisiņiem, zālītēm un divām maģiskām nūjām, kuru galos slējās spalvu pušķīši. Viņas mati nekad nebija redzējuši šķēres, garās šķipsnas bija ieziestas ar sarkaniem dubļiem. Sieviete izskatījās ļoti veca, āda uz kauliem krita ielocēs, tomēr viņa soļoja, taisni izslējusies, un dziednieces rokas un kājas izskatījās spēcīgas. Pacienta dziedināšana notika tikai dažus metrus no apmetnes.
- Dziedniece domā, ka bērnā ir iemiesojies kāda apvainota senča gars. Tas jāatklāj un jāsūta atpakaļ uz otru pasauli, kur tam pienākas būt, Maikls Mušaha paskaidroja.
Džoels Gonsaless iesmējās; doma, ka kaut kas tamlīdzīgs var notikt arī XXI gadsimtā, viņam šķita smieklīga.
- Nesmejieties, draugs! Astoņdesmit procentos gadījumu slimnieks atveseļojas, Mušaha sacīja.
Viņš piebilda, ka reiz redzējis divus cilvēkus rāpojam pa zemi, kožam, rūcam un rejam putainām mutēm. Pēc ģimenes locekļu sacītā, viņus bija apsēdušas hiēnas. Šī pati dziedniece abus bija izārstējusi.
- To sauc par histēriju, Džoels uzskatīja.
- Sauciet to, kā jums tīk, bet fakts ir tāds, ka ceremonijas laikā viņi tika izdziedināti. Rietumu medicīna ar visām savām zālēm un elektrības triecieniem retu reizi dod to pašu rezultātu, Mušaha pasmaidīja.
- Ej nu, Maikl, jūs esat Londonā izglītojies zinātnieks, nesakiet, ka…
- Pirmām kārtām es esmu afrikānis, dabaszinātnieks iebilda. Āfrikā ārsti ir sapratuši, ka par dziedniekiem ir nevis jāsmejas, bet gan ar tiem ir jāsadarbojas. Reizēm maģija spēj paveikt vairāk nekā ārzemju metodes. Cilvēki tai tic, tāpēc tā darbojas. Suģestija dara brīnumus. Nenonieciniet mūsu burvjus!
Keita Kolda izdarīja piezīmes par ceremonijas norisi, un Džoels Gonsaless, nokaunējies par savu smiešanos, sagatavoja kameru fotografēšanai.
Kailo bērnu uzlika uz zemē noklātas segas, kurai apkārt sastājās mazuļa daudzie ģimenes locekļi. Sirmgalve sāka dauzīt savas maģiskās nūjas un grabināt ķirbjus, viņa dejojot meta apļus un vilka dziesmu, ko drīz vien uztvēra visa cilts. Pēc neilga brīža dziedniece iegrima transā, viņas ķermenis drebēja un, izvalbītas uz augšu, acis metās baltas. Tikmēr uz zemes gulošais bērns kļuva stīvs, pacēla vēderu un balstījās vairs tikai uz pakauša un papēžiem.
Nadja sajuta ceremonijas enerģiju kā elektrisko strāvu un, nezināmu jūtu vadīta, pievienojās nomadu neprātīgajai dziesmai un dejai. Dziedināšana ilga vairākas stundas, tostarp vecā burve iesūca sevī ļauno garu, kas bija pārņēmis savā varā bērnu, un, kā paskaidroja Mušaha, ievadīja to savā ķermenī. Visbeidzot mazais pacients vairs nebija stīvs un sāka raudāt, kas tika uztverta kā izveseļošanās zīme. Māte paņēma viņu rokās, sāka šūpot un skūpstīt, bet pārējie priecājās.
Pēc kādām divdesmit minūtēm dziedniece atbrīvojās no transa un paziņoja, ka pacients ir vesels un jau šovakar pat var sākt ēst, kā ierasts, pretēji vecākiem, kuriem tagad trīs dienas vajadzēja gavēt, lai izlīgtu ar izdzīto garu. Kā vienīgo atlīdzību sirmgalve pieņēma ķirbi ar rūgušpienu un svaigām asinīm, ko masaju gani ieguva no neliela iegriezuma govs kaklā. Pēc tam viņa devās atpūsties, lai vēlāk paveiktu otro darba daļu: izdzītu garu, kas tagad atradās viņā pašā, un aizsūtītu to Vēl Tālāk, kur tam pienācās atrasties. Pateicīgā cilts devās pārlaist nakti gabaliņu tālāk.
- Ja šī sistēma ir tik efektīva, mēs varētu lūgt šai labajai kundzei apskatīt Timotiju, Aleksandram ienāca prātā.
- Bez ticības tā nedarbojas, Mušaha atbildēja. Turklāt dziedniece ir novārgusi, un, pirms ārstēt nākamo pacientu, viņai jāatjauno enerģija.
Tā nu angļu fotogrāfu atlikušo nakts daļu turpināja kratīt drudzis, bet afrikāņu bērns pirmo reizi nedēļas laikā paēda.
Kā pa rāciju Mušaham bija apsolījusi, Endžija Ninderera ieradās otrās dienas rītā. Viņi pamanīja lidmašīnu un ar lendroveru devās uz vietu, kur tā parasti piezemējās. Džoels Gonsaless vēlējās doties Timotijam līdzi uz slimnīcu, bet Keita Kolda attapās, ka kādam bija arī jāuzņem fotogrāfijas rakstam žurnālā.
Kamēr lidmašīnā iepildīja benzīnu, sagatavoja ceļam slimnieku un viņa bagāžu, Endžija apsēdās zem audekla jumta, lai iedzertu tasi kafijas un mazliet atpūstos. Viņa bija afrikāniete kafijas krāsā, veselīga, gara, spēcīga un jautra nenosakāma vecuma būtne, viņa varēja būt tiklab divdesmit piecu, kā četrdesmit gadu veca. Pilotes smiekli un skaistums valdzināja jau no pirmā brīža. Endžija stāstīja, ka ir dzimusi Botsvānā un lidmašīnas iemācījusies vadīt Kubā, kur studējusi kā valsts stipendiāte.