Neilgi pirms nāves viņas tēvs bija pārdevis rančo un visu ganāmpulku, lai sagādātu meitai pūru, bet Endžija nevis izpildīja tēva gribu un apprecēja cienījamu vīru, bet gan nopirka savu pirmo lidmašīnu. Viņa bija kā brīvs putns bez noteiktas apmešanās vietas. Darba dēļ šī dāma ceļoja no vienas vietas uz citu: vienu dienu veda vakcīnas uz Zairu, nākamajā transportēja aktierus un tehniķus, kas uzņēma piedzīvojumu filmu Serengeti nacionālajā parkā, vai aizveda drosmīgu klinšu kāpēju grupu uz leģendārā Kilamandžāro kalna pakāji. Endžija lielījās, ka viņai piemīt bifeļa spēks, un, lai to pierādītu, bija gatava lauzties rokām ar ikvienu vīrieti, kas uzdrīkstējās pieņemt šo izaicinājumu. Viņa bija piedzimusi ar zvaigznes formas zīmi uz muguras, kura, pēc pilotes vārdiem, katrā ziņā liecināja par veiksmi. Pateicoties šai zvaigznei, viņa bija izdzīvojusi neskaitāmos piedzīvojumos. Reiz Endžiju ar akmeņiem gandrīz nomētāja ļaužu pūlis Sudānā; viņa bija piecas dienas klīdusi pa Etiopijas tuksnesi viena pati, bez ēdiena, tikai ar vienu ūdens pudeli. Tomēr nekas nebija līdzīgs tai reizei, kad viņai nācās lēkt ar izpletni un iekrist krokodilu pilnā upē.
- Tas bija vēl pirms tam, kad nopirku uzticamo Cessna Caravan, viņa paskaidroja klientiem no International Geographic.
- Un kā jūs sveikā tikāt cauri? Aleksandrs jautāja.
- Krokodili sākumā aprija izpletņa audumu, un tā es ieguvu laiku, lai aizpeldētu līdz krastam un aizbēgtu. Toreiz es izmuku, tomēr agrāk vai vēlāk es miršu kāda krokodila rīklē, tāds ir mans liktenis…
- Kā jūs to zināt? Nadja ieinteresēta taujāja.
- Man to pateica kāda pareģe, kas var redzēt nākotni. Maa Bangese ir slavena ar to, ka nekad nekļūdās, Endžija atbildēja.
- Maa Bangese? Resnā kundze, kurai ir telts tirgū? Aleksandrs viņu pārtrauca.
- Tā pati. Viņa nav vis resna, bet ducīga, paskaidroja Endžija, kas bija pārņemta ar liekā svara jautājumiem.
Pārsteigti par šo dīvaino sakritību, Aleksandrs un Nadja saskatījās.
Neskatoties uz iespaidīgo apjomu un nedaudz raupjo izturēšanos, Endžija bija ļoti koķeta. Viņa tērpās puķainās tunikās, uzcirtās ar amatnieku tirdziņos iegādātām smagām etniskām rotām un mēdza krāsot koši rozā lūpas. Pilotei bija arī sarežģīta frizūra no vairākiem desmitiem bizīšu, kas rotātas ar krāsainām bumbiņām. Endžija apgalvoja, ka pilota darbs ir postošs rokām, tāpēc nevēlas pieļaut, lai viņai ir mehāniķa rokas. Viņai bija gari, lakoti nagi, un ādu viņa iezieda ar bruņurupuča taukiem, kurus uzskatīja par brīnumainiem. Fakts, ka paši bruņurupuči ir krunkaini, nemazināja viņas uzticību šim produktam.
- Es pazīstu vairākus vīriešus, kuri ir iemīlējušies Endžijā, Mušaha sacīja, nepaskaidrojot, ka arī pats ir viens no viņiem.
Pilote tikai piemiedza ar aci un paskaidroja, ka nekad neprecēsies, jo viņai ir salauzta sirds. Reiz viņa bija iemīlējusies kādā masaju kaujiniekā, kuram jau bija piecas sievas un deviņpadsmit bērni.
- Viņam bija gari kauli un dzintarkrāsas acis, Endžija sacīja.
- Un kas notika? Nadja un Aleksandrs vienā balsī jautāja.
- Viņš nevēlējās ar mani precēties, pilote atbildēja un smagi nopūtās.
- Cik dumjš vīrietis! Maikls Mušaha smējās.
- Man bija desmit gadi un piecpadsmit kilogrami vairāk nekā viņam, Endžija paskaidroja.
Pilote izdzēra savu kafiju un grasījās doties prom. Draugi atvadījās no Timotija Brūsa, kuru nakts drudzis bija tiktāl novārdzinājis, ka viņam vairs nebija spēka saraukt kreiso uzaci.
Ceļojot ziloņu mugurā, pēdējās safari dienas pagāja ļoti ātri. Draugi vēlreiz sastapās ar nelielo nomadu cilti un pārliecinājās, ka bērns ir atveseļojies. Pa radio viņi uzzināja, ka Timotijs Brūss joprojām atrodas slimnīcā ar malāriju un iekaisušu paviāna kodumu, kas nepadodas antibiotiku terapijai.
Endžija Ninderera atlidoja viņiem pakaļ trešās dienas pēcpusdienā un palika pa nakti apmetnē, lai nākamajā rītā jau agri varētu doties prom. Jau no pirmā acumirkļa Endžija sadraudzējās ar Keitu Koldu; abām patika iedzert (Endžijai alu un Keitai šņabi) un abām bija vesels krājums satraucošu stāstu, ko celt priekšā klausītājiem. Tovakar, kad visi sēdēja aplī ap ugunskuru un baudīja ceptu antilopes gaļu un citus pavāru pagatavotos gardumus, abas sievietes viena caur otru centās pārsteigt publiku ar saviem piedzīvojumiem. Pat Boroba klausījās ar interesi. Pērtiķītis vadīja savu laiku kopā ar cilvēkiem, pie kuru sabiedrības jau bija pieradis, uzmanot Kobi un spēlējoties ar Maikla Mušahas pieradināto punduršimpanžu ģimeni.
- Viņi ir par divdesmit procentiem mazāki un daudz miermīlīgāki nekā parastie šimpanzes, Mušaha stāstīja. Pie viņiem valda mātītes. Tas nozīmē, ka šiem šimpanzēm ir labāka dzīves kvalitāte, mazāk konkurences un vairāk sadarbības; viņu kopiena labi ēd un daudz guļ, mazuļi ir pasargāti un visi dzīvo zaļi. Punduršimpanzes nelīdzinās citiem pērtiķiem, kas veido bandas un nedara neko citu kā vien plēšas.
- Kaut nu tā būtu arī cilvēku sabiedrībā! Keita nopūtās.
- Šie dzīvnieciņi ir mums ļoti līdzīgi: liela daļa ģenētiskā materiāla mums ir kopīga, pat viņu galvaskauss ir līdzīgs mūsējam. Mums noteikti ir kopīgi senči, Maikls Mušaha sacīja.
- Tad jau vēl ir cerība, ka mēs evolucionēsim tāpat kā viņi, Keita piebilda.
Endžija smēķēja cigārus, kas, pēc pilotes vārdiem, bija vienīgā greznība, ko viņa atļāvās, un lepojās ar lidmašīnā valdošo smaku. "Ja kādam netīk tabakas smarža, lai viņš iet kājām," viņa mēdza atbildēt uz klientu sūdzībām. Būdama kaislīga smēķētāja, Keita Kolda ar kārām acīm skatījās uz jaunās draudzenes roku. Rakstniece pirms gada bija atmetusi smēķēšanu, tomēr vēlme uzpīpēt joprojām nebija zudusi, un, vērojot Endžijas cigāru kustamies turpu šurpu, viņai gandrīz vai gribējās raudāt. Keita izvilka no kabatas tukšo pīpi, ko vienmēr nēsāja līdzi tieši šādiem, izmisuma pilniem brīžiem, un skumji sāka to košļāt. Bija vien jāatzīst, ka ir pazudis negantais klepus, kas agrāk viņai neļāva ne elpot. Viņa šīs pārmaiņas pierakstīja tējai ar šņabi un Valimai Amazones šamaņa un Nadjas drauga pulverītim. Viņas mazdēls Aleksandrs uzskatīja, ka tas ir amuleta pūķa ekskrementa gabaliņa nopelns. To viņam bija uzdāvinājis Aizliegtās karaļvalsts valdnieks Dils Bahadūrs, un Alekss bija pilnīgi pārliecināts par amuleta maģisko spēku. Keita nezināja, ko lai domā par mazdēlu, kurš agrāk bija ļoti racionāls, bet tagad aizrāvās ar fantāzijām. Draudzība ar Nadju viņu bija ļoti pārvērtusi. Alekss tik ļoti ticēja šim fosilijas gabaliņam, ka saberza dažus tā gramus pulverī, izšķīdināja to rīsu degvīnā un lika dzert mātei, lai cīnītos pret vēzi. Lizai vajadzēja arī vairākus mēnešus nēsāt amuletu kaklā, un tagad to valkāja Aleksandrs, kurš fosiliju nenoņēma pat dušā.
- Tas, Keita, dziedē salauztus kaulus un citas slimības; tāpat atvaira arī bultas, nažus un lodes, mazdēls apliecināja.
- Tavā vietā es necenstos par to pārliecināties, viņa sausi iebilda, tomēr negribīgi ļāva ar pūķa ekskrementu ierīvēt sev krūtis un muguru, kamēr pati pie sevis murmināja, ka viņi abi lēnām jūk prātā.
Tovakar pie apmetnes ugunskura Keita Kolda un pārējie nožēloja, ka drīz vien nāksies šķirties no jaunajiem draugiem un šīs paradīzes, kur viņi bija pavadījuši
neaizmirstamu nedēlu.