»
- Būtu labi doties prom, es vēlos satikt Timotiju, Džoels Gonsaless, sevi mierinādams, sacīja.
- Rit izlidosim ap pulksten deviņiem, Endžija deva rīkojumu, ielejot sev rīklē pusbundžiņu alus un pīpējot cigāru.
- Tu izskaties nogurusi, Endžij, Mušaha noteica.
- Pēdējās dienas ir bijušas smagas. Man bija jāved pārtika otrpus robežai, kur cilvēki jau ir izmisuši; ir briesmīgi savām acīm redzēt badu, viņa sacīja.
- Šī cilts pieder kādai ļoti dižciltīgai rasei. Agrāk viņi dzīvoja pārticīgi, iztika no zvejas, medībām un lauksaimniecības, bet kolonizācija, kari un slimības padarīja viņu dzīvi nožēlojamu. Tagad viņi pārtiek no labdarības dāvanām. Ja ne šie pārtikas saiņi, viņi visi jau būtu miruši. Puse Āfrikas iedzīvotāju dzīvo zem minimālā iztikas līdzekļu līmeņa, Maikls Mušaha paskaidroja.
- Ko tas nozīmē? Nadja vaicāja.
- Tas nozīmē, ka viņiem nav pietiekami daudz līdzekļu, lai dzīvotu.
Ar šo apgalvojumu gids beidza vakarēšanu, kas bija ievilkusies jau pāri pusnaktij, un paziņoja, ka pienācis laiks izklīst pa teltīm. Pēc stundas apmetnē valdīja pilnīgs miers.
Pa nakti nomodā palika tikai viens sargs, kas uzmanīja apkārtni un piemeta malku ugunskuros, tomēr pēc kāda laika arī viņu pievārēja miegs. Kamēr nometne atpūtās, tās apkārtnē kūsāja dzīve; zem plašajām un zvaigžņotajām debesīm staigāja daudzu sugu dzīvnieki, kas šai laikā devās pārtikas un ūdens meklējumos. Āfrikas nakts bija īsts dažādu balsu koncerts: pa reizei ietaurējās kāds zilonis, tālumā rēja hiēnas, iespiedzās kāds leoparda izbiedēts paviāns, kurkstēja vardes un sisināja cikādes.
Neilgi pirms rītausmas Keita spēji pamodās. Viņai šķita, ka ļoti tuvu bija dzirdējusi kādu troksni. "Droši vien to esmu nosapņojusi," viņa nomurmināja un pagriezās uz otriem sāniem. Rakstniece mēģināja izskaitļot, cik ilgi bija gulējusi. Keitai krakšķēja kauli, sāpēja muskuļi un kājas metās stīvas. Bija jūtami sešdesmit spraigi nodzīvotie gadi; viņas ķermeni bija nomocījuši nebeidzamie ceļojumi. "Es jau esmu par vecu šādam dzīvesveidam…" nodomāja rakstniece, tomēr tūdaļ pat sevi atspēkoja, sakot, ka citādi dzīvot vispār nebija vērts. Vairāk ciešanu viņai sagādāja nekustīgums naktīs nekā nogurums dienā; teltī pavadītās stundas vilkās lēni kā gliemezis. Tobrīd rakstniece atkal sadzirdēja troksni, kas bija viņu pamodinājis. Viņa nespēja īsti saprast, kas tās par skaņām; tās atgādināja kasīšanu vai skrāpēšanu.
Pēdējās miega paliekas izgaisa kā nebijušas, un Keita ar izkaltušu muti un satrauktu sirdi taustījās pēc lukturīša. Nebija šaubu: tur, ļoti tuvu, aiz plānās telts sienas kāds ir. Ļoti uzmanīgi, lai nesaceltu troksni, viņa tumsā meklēja kabatas lukturīti, kuru vienmēr nolika tuvumā. Kad viņa to beidzot atrada, Keita apjauta, ka no bailēm bija nosvīdusi un ar mitrām rokām nevarēja gaismekli ieslēgt. Kad rakstniece grasījās mēģināt vēlreiz, atskanēja Nadjas balss meitene dzīvoja tai pašā teltī.
- Kuš, Keita, neslēdz gaismu… meitene čukstēja.
- Kas notiek?
- Tie ir lauvas, neizbiedē viņus, Nadja sacīja.
Lukturītis izkrita rakstniecei no rokām. Viņa juta,
ka kauli kļūst mīksti kā vate, un kliedziens iesprūst kāklā. Tikai viena pati lauvas ķepas kustība varēja pārplēst plāno neilona audumu, un dzīvnieks viņām kluptu virsū. Tā nebūtu pirmā reize, kad safari tūristi mirst šādā veidā. Ekskursiju laikā viņa bija redzējusi lauvas tik tuvu, ka varēja saskaitīt zobus; Keita sprieda, ka nevēlētos sajust tos uz savas miesas. Rakstnieces prātā neskaidri pavīdēja romiešu Kolizejs ar pirmajiem kristiešiem, kas mira šo zvēru rīklē. Keitas seja pārklājās sviedriem, kamēr viņa pati pa grīdu meklēja nokritušo lukturīti, sapinusies moskītu tīklā, kas aizsargāja viņas guļvietu. Viņa dzirdēja it kā liela kaķa murrāšanu un jaunus skrāpējienus.
Šoreiz telts nodrebēja, it kā uz tās būtu uzkritis koks. Šausmu pārņemta, Keita apjauta, ka arī Nadja rūc kā kaķis. Visbeidzot rakstnieces mitrie pirksti sataustīja lukturīti un spēja to ieslēgt. Viņa ieraudzīja, ka meitene nometusies četrrāpus, pielikusi seju ļoti tuvu telts audumam un pilnīgi aizrāvusies samurrājas ar dzīvnieku, kas atradās telts ārpusē. Kliedziens iesprūda Keitas kaklā un izlauzās tikai izmisis vaids, kas pārsteidza Nadju un nogāza viņu zemē. Satracinātā Keita saķēra meiteni aiz rokas un sāka kratīt. Jauni kliedzieni, ko šoreiz pavadīja arī lauvu rūcieni, izjauca nometnē valdošo mieru.
Pēc dažiem mirkļiem kalpotāji un viesi jau bija ārā, par spīti Maikla Mušahas precīzajām instrukcijām, kas viņus vairākas reizes bija brīdinājis par briesmām naktī atrasties ārpus telts. Keitai izdevās raušus aizraut Nadju uz izejas pusi, bet meitene tikmēr kārpījās un vēlējās atbrīvoties. Šādā jūklī telts pa pusei sagāzās, un viens no moskītu tīkliem atāķējās un uzkrita viņām virsū; tagad viņas izskatījās pēc taureņiem, kas pūlas izkļūt no kokona. Aleksandrs, kas bija piesteidzies pirmais, mēģināja atbrīvot abas gūsteknes no moskītu tīkla. Kad
Nadja bija tikusi brīvībā, viņa dusmīgi atgrūda Keitu, jo rakstniece tik rupjā veidā bija pārtraukusi meitenes sarunu ar lauvām.
Tikmēr Maikls Mušaha izšāva gaisā, un dzīvnieku rūkoņa attālinājās. Kalpotāji aizdedza pāris ugunskuru, cieši satvēra savus ieročus un devās pārlūkot apkārtni. Tobrīd arī ziloņi jau bija satraukušies, un kopēji mēģināja tos nomierināt, pirms lielie dzīvnieki vēl nebija metušies ārā no aploka un skriešus devušies uz nometni. Lauvu smakas satraukti, trīs punduršimpanzes ik pa laikam iekliedzās un uzrāpās kaklā pirmajam cilvēkam, kas gadījās tuvumā. Boroba jau bija uzsēdies uz galvas Aleksandram, kas neveiksmīgi centās dabūt pērtiķīti zemē, raujot viņu aiz astes. Visā šajā juceklī neviens tā arī nesaprata, kas īsti noticis.
Džoels Gonsaless izskrēja no telts, satraukti kliedzot.
- Čūskas! Pitons!
- Tie ir lauvas! Keita viņu izlaboja.
Apstulbušais Džoels apstājās kā zemē iemiets.
- Tās tiešām nav čūskas? viņš šaubījās.
- Nē, tie ir lauvas! Keita atkārtoja.
- Un tādēļ jūs mani pamodinājāt? fotogrāfs murmināja.
- Dieva dēļ, piesedzies taču! pidžamā ģērbtā Endžija Ninderera dusmojās.
Tikai tad Džoels Gonsaless apjauta, ka ir pilnīgi kails; piesegdamies ar abām rokām viņš kāpās atpakaļ uz savas telts pusi.
Mazliet vēlāk atgriezās Maikls Mušaha ar ziņu, ka nometnes apkārtnē atrastas vairāku lauvu pēdas un Keitas un Nadjas telts ir saskrāpēta.
- Šī ir pirmā reize, kad nometnē notiek kas tamlīdzīgs. Šie dzīvnieki mums nekad nebija uzbrukuši, viņš norūpējies sacīja.
- Viņi neuzbruka! Nadja pārtrauca gidu.
- Ak, nūjā, tā bija vienkārša pieklājības vizīte! Keita sadusmota sacīja.
- Viņi atnāca sasveicināties! Ja tu, Keita, nebūtu sākusi kliegt, mēs joprojām runātos!
Nadja pagriezās uz papēža un nozuda savā teltī, kurā tagad vajadzēja ieiet četrrāpus, jo neskarts bija palicis tikai viens tās stūris.
- Nepievērsiet viņai uzmanību, tie ir pusaudža gadi. Gan jau pāries, laiks dziedē visu, sprieda Džoels Gonsaless, kas, dvielī ietinies, atkal bija iznācis no telts.
Visi palika runājamies, un neviens vairs nedevās pie miera. Kalpotāji no jauna aizdedza ugunskurus un atstāja laternas iedegtas. Boroba un trīs punduršimpanzes joprojām vai stīvi aiz bailēm iekārtojās pēc iespējas tālāk no Nadjas telts, kur vēl bija jūtama lauvu smaka. Brīdi vēlāk sikspārņu saceltais troksnis vēstīja par rītausmas tuvošanos, pavāri sāka vārīt kafiju un cept olas ar šķiņķi brokastīm.