- Es nekad nebiju tevi redzējis tik satrauktu. Uz vecumu tu sāc atmaigt, vecmāmiņ, Aleksandrs sacīja, sniedzot Keitai pirmo kafijas tasi.
- Nesauc mani par vecmāmiņu, Aleksandr.
- Un tu nesauc mani par Aleksandru, mans vārds ir Jaguārs, vismaz ģimenes locekļiem un draugiem.
- Ak, liec man mieru, puņķutapa! viņa atbildēja, apdedzinot lūpas ar pirmo kūpošā dzēriena malku.
3. Misionārs
Safari kalpotāji iekrāva bagāžu lendroveros un pavadīja viesus līdz Endžijas lidmašīnai, kas atradās līdzenā laukā dažus kilometrus no nometnes. Viesiem tā bija pēdējā pastaiga ziloņu mugurā. Lepnais Kobi, uz kura Nadja bija jājusi visu nedēļu, nojauta šķiršanos un šķita mazliet skumjš, gluži tāpat kā visi International Geographic ekspedīcijas dalībnieki. Tāds bija arī Boroba, jo viņam nācās atvadīties no trim šimpanzēm, ar kuriem pērtiķītis bija paspējis cieši sadraudzēties; pirmo reizi dzīvē viņam nācās atzīt, ka pastāv arī citi pērtiķi, kuri ir gandrīz tikpat gudri kā viņš pats.
Varēja manīt, ka Cessna Caravan jau daudzus gadus ir lidojusi neskaitāmas jūdzes. Uz lidaparāta sāniem bija uzrakstīts tā dižmanīgais vārds: Varenais Ērglis. Endžija lidmašīnai bija uzkrāsojusi plēsīga putna galvu, acis, knābi un nagus, bet ar laiku krāsa bija nolupusi, un rīta gaismā transporta līdzeklis vairāk atgādināja vecu, izplūkātu vistu. Viesus baidīja doma, ka nāksies ar to lidot; nesatraucās tikai Nadja, jo salīdzinājumā ar veco un apsūnojušo lidmašīnu, kurā viņas tēvs pārvietojās pa Amazoni, Endžijas Varenais Ērglis viņai šķita lielisks. Tas pats bars slikti audzināto paviānu, kuri bija izdzēruši Keitas degvīnu, sēdēja satupušies uz lidmašīnas spārniem. Pērtiķi izklaidējās, ļoti rūpīgi ieskājot cits citu. Keita daudzās pasaules malās bija redzējuši šo pašu maiguma pilno atutošanas rituālu, kas vienoja ģimenes un stiprināja draudzību. Reizēm bērni sastājās rindā cits aiz cita, no vismazākā līdz vislielākajam, lai viens otram ieskātu galvu. Viņa pasmaidīja, nodomājot, ka Savienotajās Valstīs tikai vārds "uts" jau uzdzina šausmas. Endžija sāka paviānus apmētāt ar akmeņiem, tomēr tie olimpiskā mierā neizkustējās ne no vietas, līdz ziloņi nepienāca ļoti tuvu klāt.
Maikls Mušaha iedeva Endžijai vienu ampulu anestezējošā līdzekļa.
- Tā ir pēdējā, kas man palikusi. Vai tu, lūdzu, nākamreiz varētu atvest veselu kasti? viņš lūdza.
- Protams.
- Paņem šo kā paraugu, ir vairāki ampulu veidi, un tu vari sajaukt. Man vajadzīgas tieši šādas.
- Labs ir, Endžija pamāja un noglabāja ampulu lidmašīnas aptieciņā, kur tā bija drošībā.
Viņi jau bija beiguši kravāt bagāžu lidmašīnā, kad no tuvējiem krūmiem izlīda agrāk neredzēts vīrietis. Viņš bija ģērbies džinsos, nonēsātos puszābakos un netīrā kokvilnas kreklā. Galvā viņam bija auduma platmale un plecos mugursoma, pie kuras karājās nokvēpis katliņš un mačete. Tas bija īss, tievs, stūrains plikpauris ar biezām brillēm, bālu ādu, tumšām, kopā saaugušām uzacīm.
- Labdien, kungi! viņš sacīja spāniski un tūdaļ pat pārtulkoja sveicienu arī angliski un franciski. Es esmu brālis Fernando, katoļu misionārs, viņš pastiepa roku Maiklam Mušaham un pēc tam arī pārējiem.
- Kā jūs līdz šejienei nokļuvāt? gids jautāja.
- Ar pāris smago mašīnu šoferu palīdzību un lielu daļu ceļa arī kājām.
- Kājām? No kurienes? Tuvākajā apkārtnē nav neviena ciema!
- Ceļi ir gari, tomēr tie visi ved pie Dieva, misionārs atbildēja.
Viņš pastāstīja, ka ir Galisijā dzimis spānis un nu jau daudzus gadus nav bijis dzimtenē. Neilgi pēc semināra absolvēšanas viņš ticis nosūtīts uz Āfriku, kur dažādās valstīs vairāk nekā trīsdesmit gadus veicis savu darbu. Viņa pēdējā norīkojuma vieta bijis kāds ciems Ruandā, kur brālis Fernando nelielā misijā strādājis kopā ar citiem brāļiem un trim mūķenēm. Tas bijis kāds reģions, kuru izpostījis nežēlīgākais karš kontinentā; neskaitāmi bēgļi klejojuši no vienas vietas uz citu, izvairoties no vardarbības, tomēr tā vienmēr viņus panākusi; zemi klājuši pelni un asinis, jau gadiem ilgi nekas nav bijis iestādīts; tos, kas izvairījušies no lodēm un nažiem, pieveicis bads un slimības; pa ceļiem klīdušas izbadējušās atraitnes un bāreņi, daudzi no viņiem bijuši ievainoti un izkropļoti.
- Tajā pusē nāvei sokas labi, misionārs noteica.
- Arī es to esmu redzējusi. Ir miruši vairāk nekā miljons cilvēku, slaktiņš turpinās, un pārējai pasaulei tas daudz nerūp, Endžija piebilda.
- Šeit, Āfrikā, dzīvoja pirmie cilvēki. Mēs visi esam cēlušies no Ādama un Ievas, kuri, kā apgalvo zinātnieki, bija afrikāņi. Šī ir tā paradīze zemes virsū, par kuru runā Bībele. Dievs vēlējās, lai šis ir dārzs, kur visas viņa radības dzīvo mierā un labklājībā, bet jūs jau redzat, par ko tas viss pārvērties tikai cilvēku stulbuma dēļ… misionārs sacīja pareģa balsī.
- Vai jūs aizbēgāt no kara? Keita vaicāja.
- Kad dumpinieki nodedzināja skolu, mēs ar brāļiem saņēmām pavēli evakuēt misiju, bet es nevēlējos kļūt par vēl vienu bēgli. Patiesību sakot, man ir veicams kāds darbs: jāatrod divi pazuduši misionāri.
- Ruandā? Mušaha jautāja.
- Nē, viņi atrodas kādā ciemā, ko sauc Ngubē. Palūkojieties šeit…
Brālis Fernando atvēra karti un izklāja to zemē, lai parādītu, kur bija pazuduši viņa biedri. Pārējie sastājās viņam apkārt.
- Tas ir grūti sasniedzams, karsts un neviesmīlīgs ekvatoriālās Āfrikas apgabals. Civilizācija līdz turienei nav nonākusi, un tur nevar nokļūt citādi kā vien kanoe laiviņās pa upi, tur nav ne telefona, ne radio, misionārs paskaidroja.
- Un kā tad misionāri sazinās ar pārējo pasauli? Aleksandrs jautāja.
- Vēstules nāca mēnešiem ilgi, tomēr viņi laiku pa laikam sūtīja mums kādu ziņu. Dzīve tai pusē ir ļoti smaga un bīstama. Apvidu kontrolē kāds Moriss Mbembelē; viņš ir psihopātisks, traks un zvērīgs tips, kuru apsūdz pat kanibālismā. Jau vairākus mēnešus neko nezinām par brāļiem. Mēs esam ļoti noraizējušies.
Aleksandrs pētīja brāļa Fernando karti, kura joprojām atradās zemē. Šis papīra gabaliņš nevarēja sniegt nekādu priekšstatu par milzīgi lielo kontinentu ar tā četrdesmit piecām valstīm un sešsimt miljoniem iedzīvotāju. Safari nedēļas laikā kopā ar Maiklu Mušahu Aleksandrs bija daudz ko iemācījies, tomēr joprojām jutās kā pazudis, kad sastapās ar Āfrikas daudzveidību, dažādajiem klimatiskajiem apstākļiem, ainavām, kultūrām, ticībām, tautām un valodām. Vieta, uz kuru norādīja misionāra pirksts, puisim neko nenozīmēja; viņš saprata tikai to, ka Ngubē atrodas citā valstī.
- Man vajag tur nokļūt, brālis Fernando sacīja.
- Kādā veidā? Endžija jautāja.
- Jūs droši vien esat Endžija Ninderera, lidmašīnas saimniece, vai ne? Es par jums daudz esmu dzirdējis. Man sacīja, ka jūs varat aizlidot uz jebkuru vietu…
- Ei! Pat nedomājiet lūgt, lai es jūs aizvedu! Endžija iesaucās un pacēla gaisā abas rokas, it kā aizsargādamās.
- Kāpēc gan ne? Šis ir ārkārtas gadījums.
- Tāpēc, ka jūs vēlaties nokļūt purvainu mežu apgabalā, kur nav iespējams piezemēties. Tāpēc, ka uz turieni nedodas neviens, kura piere ir platāka par diviem pirkstiem. Mani ir nolīdzis žurnāls International Geographic, un man šie žurnālisti sveiki un veseli ir jānogādā galvaspilsētā. Tāpēc, ka man ir citas lietas, ko darīt, un visbeidzot tāpēc, ka jūs, kā izskatās, nevarētu samaksāt par ceļu, Endžija atbildēja.