- Šaubu nav, Dievs jums par to atmaksās, misionārs sacīja.
- Paklau, šķiet, ka jūsu Dievam jau ir pārāk daudz parādu.
Kamēr viņi strīdējās, Aleksandrs saņēma vecmāmiņu aiz rokas un paveda malā.
- Mums šim vīram ir jāpalīdz, viņš sacīja.
- Kas tev prātā, Aleks, tas ir, Jaguār?
- Mēs varētu lūgt, lai Endžija aizved mūs līdz Ngubē.
- Un kurš par to visu maksās? Keita painteresējās.
- Žurnāls, Keita. Iedomājies, kādu satriecošu reportāžu tu uzrakstīsi, ja mēs atradīsim pazudušos misionārus.
- Un ja mēs viņus neatradīsim?
- Arī tad tā būs zina, vai tev tā nešķiet? Tev nebūs otras šādas iespējas, mazdēls lūdzās.
- Man ir jāaprunājas ar Džoelu, atbildēja Keita. Viņas acīs uzdzirkstīja ziņkārība, kuru mazdēls tūdaļ pat pazina.
Džoelam Gonsalesam tā nešķita peļama doma. Viņš nevarēja atgriezties Londonā, kur bija apmeties, jo Timotijs Brūss joprojām atradās slimnīcā.
- Keita, vai tajā pusē ir čūskas?
- Daudz vairāk nekā jebkurā citā vietā uz pasaules, Džoel.
- Bet tur ir arī gorillas. Iespējams, tu varēsi tos nofotografēt tuvumā. Tā būtu lieliska vāka fotogrāfija International Geographic… Aleksandrs viņu kārdināja.
- Labi, tādā gadījumā es dodos kopā ar jums, Džoels izlēma.
Ar banknošu žūksni, kuru Keita pavicināja Endžijai zem deguna, un stāstiem, ka šis būtu ļoti grūts lidojums, izaicinājums, kuram pilote nespētu pretoties, viņi
Endžiju pārliecināja. Viņa veikli paķēra naudu, aizdedzināja pirmo dienas cigāru un deva pavēli samest saiņus lidmašīnā, bet pati pārbaudīja lidaparāta rādījumus un pārliecinājās, ka Varenais Ērglis darbojas, kā nākas.
- Vai šis aparāts ir drošs? Džoels Gonsaless jautāja, jo viņam nepatīkamākais darbā bija reptiļi un uzreiz pēc tam arī pārvietošanās nelielās lidmašīnās.
Endžijas vienīgā atbilde bija slaids spļāviens fotogrāfam pie kājām. Alekss ar elkoni biedriski iebakstīja Džoelam sānos: arī viņam šis transporta veids nešķita drošs, īpaši ņemot vērā, ka lidmašīnu vadīja ekscentriska sieviete ar alus kasti pie kājām un turklāt rezerves benzīna mucu tuvumā nepārtraukti smēķēja cigāru.
Pēc divdesmit minūtēm visa bagāža bija iekrauta un pasažieri sēdēja savās vietās. Ne visiem bija sēdvietas: Alekss un Nadja piemetās uz saiņu grēdas, un nevienam nebija arī drošības jostu, jo Endžija tās uzskatīja par nevajadzīgu piesardzību.
- Ja notiek nelaimes gadījums, drošības jostas tikai neļauj līķiem nekur aizlidot, viņa sacīja.
Pilote iedarbināja motorus, un viņas sejā atplauka maigais smaids, kuru šī skaņa vienmēr modināja. Lidmašīna nodrebinājās kā slapjš suns, noklepojās un sāka kustēties pa improvizēto skrejceļu. Kad riteņi atrāvās no zemes un viņas mīļotais ērglis sāka celties gaisā, Endžija gluži kā virsaitis triumfējoši iekliedzās.
- Dieva dēļ, misionārs pārkrustījies nomurmināja, un Džoels Gonsaless viņam piebiedrojās.
Skats no augšas bija kā spilgts apliecinājums Āfrikas ainavas skaistuma dažādībai. Viņi atstāja aiz muguras dabas rezervātu, kur bija pavadījuši pēdējo nedēļu, plašus, sarkanīgus un karstus līdzenumus, kuros vietumis bija redzami koki un savvaļas dzīvnieki. Lidmašīna lidoja virs sausiem tuksnešiem, mežiem, kalniem, ezeriem, upēm, ciematiem, kurus šķīra liels attālums. Jo tālāk viņi lidoja, jo vairāk atpalika no laika.
Motoru troksnis bija nopietns šķērslis, lai sarunātos, tomēr Nadja un Aleksandrs runāja kliegšus. Brālis Fernando tieši tāpat atbildēja uz viņu nebeidzamajiem jautājumiem. Viņi devās uz mežiem, kas atradās tuvu ekvatora līnijai. Daži drošsirdīgi XIX gadsimta jaunatklājēji, kā arī XX gadsimta beļģu un franču kolonizatori bija ielauzušies šai zaļajā ellē, tomēr mirstība bija tik liela astoņi no katriem desmit cilvēkiem mira no tropiskā drudža, tika nogalināti vai cieta negadījumos -, tik liela, ka viņiem nācās atkāpties. Pēc neatkarības iegūšanas, kad svešzemju kolonizatori bija pametuši valsti, vietējās valdības garās rokas sasniedza pat visnomaļākos ciemus. Uzcēla pāris ceļu, izsūtīja zaldātus, skolotājus, ārstus un misionārus, tomēr džungļi un briesmīgās slimības civilizāciju aizturēja. Misionāri, kuri par katru cenu vēlējās izplatīt kristietību, bija vienīgie, kuri ietiepīgi mēģināja iesakņoties šajā ellīgajā apvidū.
- Šeit ir mazāk nekā viens iedzīvotājs uz kvadrātkilometru un ļaudis koncentrējas pie upēm, pārējā teritorija nav apdzīvota, brālis Fernando skaidroja. Neviens nedodas iekšā purvos. Iedzimtie apgalvo, ka tur dzīvo gari un vēl joprojām sastopami dinozauri.
- Izklausās satriecoši! Aleksandrs iesaucās.
Misionāra stāstītais atbilda mitoloģiskajai Āfrikai,
kuru puisis bija iztēlojies, kad vecmāmiņa paziņoja par ceļojumu. Ierodoties Nairobi un redzot modernu pilsētu ar augstām ēkām un trokšņainu satiksmi, viņš jutās stipri vīlies. Cīnītājiem līdzīgākie ļaudis, ko Aleksam izdevās sastapt, bija nomadu cilts pārstāvji, kas ar slimo bērnu ieradās Mušahas apmetnē. Pat safari ziloņi puisim šķita pārāk mierīgi. Kad viņš to visu pastāstīja Nadjai, meitene tikai paraustīja plecus, nesaprotot, kādēļ draugs jūtas vīlies. Viņa nebija gaidījusi neko īpašu. Aleksandrs sprieda, ka gadījumā, ja Āfrikā dzīvotu citplanētieši, Nadja to uztvertu kā pašu par sevi saprotamu, jo viņa nekad neiztēlojās vēl nenotikušas lietas.
Pēc tam kad viņi vairākas stundas bija lidojuši bez starpgadījumiem, ja vien neņem vērā pasažieru nogurumu, slāpes un reiboni, Endžija starp plānajiem mākoņiem sāka laisties zemāk. Pilote norādīja uz nebeidzami zaļo lauku, kur varēja samanīt līkločainu upes tecējumu. Nebija ne zīmes, kas liecinātu par cilvēku klātbūtni, tomēr viņi vēl atradās pārāk augstu, lai saskatītu ciemus, ja vien tādi tur bija.
- Tur tas ir, es esmu drošs! drīz vien brālis Fernando iesaucās.
- Es jau jūs brīdināju, ka šeit nav, kur nolaisties! Endžija, skaļi kliedzot, atbildēja.
- Ar Dieva palīgu laidieties vien zemē, jaunkundz! misionārs drošināja.
- Nekas cits neatliks, jo mums nepieciešams uzpildīt benzīnu.
Metot apļus, Varenais Ērglis sāka piezemēties. Tuvojoties zemei, pasažieri pārliecinājās, ka upe ir daudz platāka nekā no augšas bija izskatījies. Endžija Ninderera paskaidroja, ka uz dienvidiem viņi varētu atrast ciemus, bet brālis Fernando uzstāja, ka vajadzētu virzīties drīzāk uz ziemeļaustrumiem uz to pusi, kur viņa biedri bija ierīkojuši misiju. Pilote apmeta vēl pāris loku, arvien tuvojoties zemei.
- Es velti tērēju to mazumiņu benzīna, kas mums vēl atlicis! Lidošu uz dienvidiem, viņa beidzot nosprieda.
- Tur, Endžij! Keita pēkšņi norādīja.
Brīnumainā kārtā vienā upes krastā parādījās smilšu
strēle.
- Endžij, tā ir ļoti šaura un īsa, Keita brīdināja.
- Man nepieciešams tikai divsimt metru, tomēr izskatās, ka šeit tik daudz nav, Endžija atbildēja.
Zemu lidojot, viņa apmeta vēl vienu loku, lai ar skatu nomērītu pludmales garumu un atrastu labāko vietu manevra veikšanai.
- Šī nebūs pirmā reize, kad nolaižos mazāk nekā divsimt metros. Saturieties, mēs krietni kratīsimies! viņa paziņoja, iekliedzoties kā kaujiniece.
Līdz pat šim brīdim Endžija Ninderera lidmašīnu bija vadījusi ļoti mierīgi ar atvērtu alus bundžiņu starp ceļgaliem un cigāru rokās. Tagad viņas uzvedība mainījās. Viņa nodzēsa cigāru pelnutraukā, kas ar līmlenti bija piestiprināts pie grīdas, ērtāk iegrozīja milzīgo rumpi sēdeklī, ar abām rokām ieķērās stūrē un sāka ieņemt pozīciju, nebeidzot lādēties un aurot kā indiāņu virsaitis, piesaucot veiksmi, kuras, pēc pašas Endžijas vārdiem, viņai nekad netrūka, jo viņa vienmēr nēsāja kaklā pakārtu amuletu. Keita Kolda pievienojās