- Iespējams, lama jau simto reizi noteica, jo viņš domāja par citām lietām, un tad piebilda, ka Grrijmpra minējusi laiku, kad sniega cilvēki pārvākušies uz ieleju. Tas nozīmēja, ka šeit bija kas nelāgs kas tāds, kas cilti iznīcināja.
- Noteikti tā arī ir!… Skolotāj, vai jūs varat viņus izglābt?
- Iespējams…
Mūks pievēra plakstus un klusībā pāris minūtes skaitīja lūgšanas, lūdzot iedvesmu, lai atrisinātu šo problēmu, un pazemību, lai saprastu, ka rezultāts nav atkarīgs no viņa paša. Viņš varēja darīt labāko, ko spēja, tomēr lama nevaldīja pār dzīvību un nāvi.
Pabeidzis īso meditāciju, Tensings nomazgāja rokas un uzreiz devās pie viena no aplokiem, sameklēja kādu čegno mātīti un izslauca to. Viņš piepildīja tasi ar siltu un putainu pienu un aiznesa to mazuļiem. Lama samitrināja drānas gabaliņu pienā un ielika to viena zīdainīša mutē. Sākumā radībiņa nereaģēja, tomēr pēc brīža piena smarža viņu atdzīvināja, viņš pavēra lūpas un sāka vārgi zīst lupatiņu. Lama ar žestiem parādīja, lai mātes dara tāpat kā viņš.
Iemācīt sniega cilvēkiem slaukt čegno un pilināt pienu zīdaiņu mutītē bija ilgs un apnicīgs darbs. Sniega cilvēku spējas domāt bija vājas, tāpēc viņi mācījās, daudzkārt atkārtojot. Skolotājs un māceklis šai nodarbei veltīja visu dienu un savu pūliņu rezultātus redzēja jau tajā pašā vakarā, kad trīs mazuļi pirmoreiz ieraudājās. Nākamajā dienā jau visi zīdaiņi raudot lūdza pienu un drīz vien varēja arī atvērt acis un kustēties.
Dils Bahadūrs jutās tik apmierināts, it kā tā būtu bijusi viņa ideja, tomēr Tensings pat nedomāja atpūsties. Bija nepieciešams atrast izskaidrojumu. Viņš izpētīja ikvienu kumosu, ko sniega cilvēki bāza mutē, tomēr nespēja atrast saslimšanas iemeslu līdz pat brīdim, kad viņš pats un māceklis sāka just sāpes vēderā un vemt žulti. Viņi bija ēduši tikai tsampu, savu ierasto miežu miltu, tauku un karsta ūdens maltīti. Viņi bija veģetārieši, tādēļ pat nenogaršoja sniega cilvēku piedāvāto čegno gaļu.
- Ko vēl mēs esam apēduši, Dil Bahadūr? skolotājs jautāja, gatavojot gremošanu veicinošu tēju.
- Neko, skolotāj, jauneklis, bāls kā nāve, atbildēja.
- Kaut ko tomēr esam gan, Tensings uzstāja.
-Mēs ēdām tikai tsampu, neko citu… jauneklis
murmināja.
Tensings pasniedza viņam tējas tasīti, un Dils Bahadūrs, no sāpēm saliecies, pielika to pie lūpām. Viņš nepaspēja norīt šķidrumu un izspļāva malku sniegā.
- Ūdens, skolotāj! Karstais ūdens!
Tsampai viņi ūdeni vai izkausētu sniegu parasti vārīja, tomēr ielejā bija izmantojuši no pazemes karsto avotu ūdeni.
- Tieši ar to arī sniega cilvēki saindējas, skolotāj, princis uzstāja.
Viņš bija redzējis, kā sniega cilvēki izmanto karstā avota lavandas krāsas ūdeni, lai pagatavotu sēņu zupu, dažādus augus un violetās puķes, kas bija viņu uztura pamats. Grrijmpra gadu gaitā bija zaudējusi apetīti un nu vairs divas vai trīs reizes nedēļā ēda tikai jēlu gaļu un, lai remdētu slāpes, laiku pa laikam iebāza mutē sauju sniega. Šo pašu termālo ūdeni, kas droši vien saturēja toksiskus minerālus, mūks un viņa skolnieks bija izmantojuši, lai pagatavotu tēju. Vēlāk viņi vairs nelietoja avota ūdeni, un mokošais nelabums mitējās. Lai pārliecinātos, ka tiešām ir atrasts problēmas cēlonis, nākamajā dienā Dils Bahadūrs no aizdomīgā ūdens pagatavoja tēju un to izdzēra. Drīz vien viņš vēma, tomēr bija priecīgs, ka teorija izrādījusies pareiza.
Lama un māceklis ļoti pacietīgi izskaidroja Grrijmprai, ka siltā avota lavandas krāsas ūdens ir pilnīgi aizliegts, tāpat kā violetās puķes, kas auga strautiņa krastos. Silto ūdeni var izmantot, lai mazgātos, bet nekādā gadījumā, lai pagatavotu ēdienu, viņi teica. Abi ceļinieki nemaz nepūlējās izskaidrot, ka ūdens satur kaitīgus minerālus, jo vecā sieviete to nemaz nebūtu sapratusi; pietika ar to, ka sniega cilvēki paklausa viņas pavēlēm. Grrijmpra atviegloja viņu darbu. Viņa sapulcēja savus ciltsbrāļus un pasludināja jaunu likumu: tas, kurš dzers karstā strauta ūdeni, tiks tajā arī iemests, vai skaidrs? Visiem bija skaidrs.
Cilts palīdzēja Tensingam un Dilam Bahadūram savākt ārstniecības augus. Nedēļas laikā, ko viņi pavadīja Sniega cilvēku ielejā, ceļotāji pārliecinājās, ka mazuļi ar katru dienu jūtas aizvien labāk, pieaugušie atgūst spēkus un viņu mēle zaudē violeto krāsu.
Kad pienāca laiks atvadīties, Grrijmpra pati viņus pavadīja. Kad viņi tuvojās kanjonam, viņa pamāja un aicināja ceļabiedrus pretējā virzienā, jo vecā sieviete šiem dieviem vēlējās atklāt savu noslēpumu. Lama un princis vairāk nekā stundu sekoja Grrijmprai pa šauru taciņu starp tvaika stabiem un karsta ūdens ezeriņiem, līdz primitīvais sniega cilvēku ciemats bija palicis aiz muguras.
Virsaite bija viņus aizvedusi līdz pašai kalna nogāzei, norādīja uz kādu alu un sacīja, ka reizi pa reizei sniega cilvēki turp dodas pārtikas meklējumos. Tensings saprata, ko viņiem saka vecā sieviete: tas bija dabiski izveidojies tunelis, kas krietni saīsināja ceļu. Noslēpumainā ieleja atradās daudz tuvāk civilizācijai, nekā kāds to bija nojautis. Svētceļnieks Tesingam bija norādījis vienīgo lamām zināmo ceļu, kas bija daudz garāks un šķēršļaināks, kaut gan pastāvēja arī šis, slepenais ceļš. Pēc atrašanās vietas Tensings saprata, ka tunelis šķērso kalna iekšieni un iznāk virszemē netālu no Centhandzonga klostera.
Grrijmpra atvadījās, vienīgajā sev zināmajā veidā izrādot jūtas: viņa laizīja lamas un viņa skolnieka rokas, līdz tās kļuva mitras no siekalām un puņķiem.
Tiklīdz briesmīgā burve bija aizgriezusies, Dils Bahadūrs un Tensings metās sniegā, lai kaut cik notīrītos. Skolotājs smējās, bet māceklis tik tikko spēja apvaldīt pretīgumu.
- Vienīgais mierinājums, ka mēs vairs nekad nesatiksim šo labo sievieti, jaunietis sacīja.
- Nekad ir ilgs laiks, Dil Bahadūr. Varbūt, ka dzīve mums gatavo kādu pārsteigumu, lama atbildēja un uzmanīgi iegāja šaurajā tunelī.
2 Trīs pasakainas olas
Tikmēr otrā pasaules malā Aleksandrs Kolds kopā ar vecmāmiņu Keitu atgriezās Ņujorkā. Amazones saulē amerikāņu zēns bija kļuvis brūns kā riekstkoks. Viņam joprojām bija indiāņu matu griezums ar izskūtu galvvidu, kurā vīdēja nesen iegūtā rēta. Puisim plecos bija netīra mugursoma un rokās pudelīte ar pienainu šķidrumu. Keita Kolda, tikpat iedegusi kā mazdēls, bija ģērbusies ierastajos haki krāsas šortos un dubļainās sandalēs. Pelēkie mati, ko Keita, neskatoties spogulī, apgrieza pati viņai piešķīra nesen atdzimušas mohikānietes izskatu. Keita Kolda bija nogurusi, bet viņas acis aiz sasprēgājušām un ar līmlenti pie rāmjiem piestiprinātām briļļu lēcām mirdzēja. Bagāža sastāvēja no gandrīz trīs metrus garas caurules un citiem neierastas formas saiņiem.
Vai jums ir kas deklarējams? jautāja imigrācijas ierēdnis un uzmeta neuzticīgu skatienu Aleksandra dīvainajai frizūrai un vecmāmiņai.
Bija pieci no rīta, un ierēdnis bija tikpat noguris kā tikko no Brazīlijas ielidojušās lidmašīnas pasažieri.
- Mums nekā tāda nav. Mēs esam International Geographic reportieri. Viss, kas mums pieder, ir darba materiāli, Keita Kolda paskaidroja.
- Augļi, augi, pārtikas produkti?
- Tikai dzīvības ūdens manai slimajai mātei… Alekss piebilda un parādīja pudeli, kuru visu ceļojuma laiku bija turējis rokās.