- Nepievērsiet viņam uzmanību, šim zēnam ir bagātīga iztēle, Keita mazdēlu pārtrauca.
- Un kas tas tāds? jautāja ierēdnis, norādot uz cauruli.
- Trubiņa.
-Kas?
- Tas ir dobjš veidojums, ko Amazones indiāņi izmanto, lai izšautu saindētas šautriņas… Aleksandrs sāka klāstīt, taču vecmāmiņas kājas spēriens viņu apklusināja.
Ierēdnis bija izklaidīgs, tāpēc jautājumus vairs neuzdeva un palika neziņā par šautriņu saišķi un nāvējošo kurare, kas atradās kādā citā sainī.
- Vai vēl kas?
Aleksandrs Kolds parakājās kabatā un izvilka trīs stikla olas.
- Kas tas ir?
- Domāju, ka tie ir dimanti, zēns sacīja un tūdaļ pat no vecmāmiņas saņēma vēl vienu spērienu.
- Dimanti! Ļoti uzjautrinoši! Ko gan tu, puis, esi sapīpējies? muitas ierēdnis iesaucās, iesmējās, apzīmogoja abu pases un lika iet tālāk.
Atverot Ņujorkas dzīvokļa durvis, Keitai un Aleksandram sejā iesitās dvakojoša gaisa vilnis. Rakstniece piesita sev pie pieres. Šī nebija pirmā reize, kad viņa, dodoties ceļojumā, bija aizmirsusi iznest atkritumus. Degunu aizspieduši, viņi ar mokām iegāja dzīvoklī. Kamēr Keita noņēmās ar bagāžu, mazdēls atvēra logus un parūpējās par atkritumu aiznešanu. Kad viņiem beidzot izdevās iegrozīt spļaujamo trubiņu mazajā dzīvoklītī, Keita dziļi nopūtās un ievēlās dīvānā. Viņa sāka just gadu nastu.
Aleksandrs izņēma no jakas kabatas olas un nolika tās uz galda. Veidojumi izskatījās pēc papīra slogiem no stikla suvenīriem, ko parasti iegādājas tūristi.
- Tie, Keit, ir dimanti, zēns paziņoja.
- Protams. Un es esmu Merilina Monro… vecā rakstniece atbildēja.
-Kas?
- Ak! viņa noņurdēja, nepatīkami pārsteigta par paaudžu bezdibeni starp sevi un mazdēlu.
- Tā droši vien ir kāda no tava laika, Aleksandrs noteica.
- Šis ir mans laiks! Šis ir vairāk mans nekā tavs laiks. Es vismaz nedzīvoju uz Mēness kā tu, vecmāmiņa burkšķēja.
- Tie tiešām ir dimanti, Keita, puisis uzstāja.
- Ir jau labi, Aleksandr, tie ir dimanti.
- Vai tu varētu mani saukt par Jaguāru? Tas ir mans totēma dzīvnieks. Šie dimanti nepieder mums, Keita, tie ir indiāņu, miglāja ļaužu dimanti. Es Nadjai apsolīju, ka mēs tos liksim lietā, lai viņus aizsargātu.
- Jā, jā, jā, rakstniece piekrita, nepievēršot īpašu uzmanību mazdēla vārdiem.
- Tā mēs varētu finansēt fondu, ko jūs ar profesoru Leblānu grasāties dibināt.
- Domāju, dēls, ka no sitiena pa galvu tev ir izkritušas dažas skrūvītes, Keita izklaidīgi teica un ielika stikla olas jakas kabatā.
Turpmāko nedēļu laikā rakstniecei šo spriedumu par savu mazdēlu nācās mainīt.
Divas nedēļas Keita bija pavisam aizmirsusi par stikla olām, līdz kādu dienu, paņemot no krēsla jaku, viena no tām izvēlās no kabatas un uzkrita rakstniecei uz kājas. Tobrīd mazdēls Aleksandrs jau bija atgriezies pie vecākiem Kalifornijā. Rakstniece vairākas dienas nostaigāja ar sāpošu kāju un stikla olām kabatā, izklaidīgi spēlēdamās ar tām uz ielas. Kādu rītu viņa iegāja stūra kafejnīcā iedzert kafiju un promejot vienu no dimantiem aizmirsa uz galda. Kafejnīcas saimnieks, itālis, kas Keitu pazina jau gadus divdesmit, panāca viņu uz ielas stūra.
- Keita, tu aizmirsi savu stikla olu! viņš nokliedzās un pameta to rakstniecei pār garāmgājēju galvām.
Viņa saķēra olu gaisā un, turpinot ceļu, nolēma, ka pienācis laiks kaut ko ar tām darīt. Bez kāda noteikta plāna Keita devās uz juvelieru ielu, kur atradās arī kāda sena viņas pielūdzēja Izaka Rozenblata veikals. Pirms četrdesmit gadiem viņi gandrīz apprecējās, bet tad parādījās Džozefs Kolds un Keitu savaldzināja, nospēlējot viņai koncertu flautai. Keita bija pārliecināta, ka šai flautai piemita burvju spēks. Vēlāk Džozefs Kolds kļuva par vienu no pasaules slavenākajiem flautistiem. "Tā bija tā pati flauta, ko mans muļķa mazdēls pameta kaut kur Amazonē!" Keita nikni nodomāja. Par vectētiņa brīnumainā mūzikas instrumenta pazaudēšanu viņa Aleksandram bija kārtīgi iekrāvusi pa ausi.
Izaks Rozenblats bija viens no slavenākajiem ebreju kopienas locekļiem, bagāts un cienījams sešu bērnu tēvs. Viņš bija viens no tiem godīgajiem cilvēkiem, kuri mierīgi pilda savus pienākumus un kuru dvēsele vienmēr ir mierīga. Tomēr, ieraugot savā veikalā ienākam Keitu Koldu, juvelieris juta, ka pār viņu gāžas atmiņu jūra. Vienā mirklī viņš atkal bija kautrīgs jauneklis, kas ieskatījis šo sievieti ar visu pirmās mīlestības dedzību. Tolaik viņa bija jauna meitene ar porcelāna krāsas ādu un nevaldāmu rudu matu ērkuli. Tagad Keita izskatījās krunkaināka par vecu pergamentu, un viņas pelēkie, robu robiem apgrieztie mati bija cieti kā birstes sari.
- Keita! Tu nu gan neesi nemaz mainījusies, es tevi pazītu pat pūļa vidū… viņš saviļņots murmināja.
- Nemelo, vecais bezkauņa, Keita atbildēja, negribot apmierināti pasmaidīja un noņēma no pleciem mugursomu, kas nošļuka uz grīdas kā kartupeļu maiss.
- Vai atnāci pateikt, ka esi kļūdījusies un vēlies lūgt piedošanu, jo pameti mani ar salauztu sirdi? juvelieris vaicāja.
- Tā ir, Izak, es kļūdījos. Kā sieva esmu pilnīgi nederīga. Mana laulība ar Džozefu nebija ilga, bet mums vismaz piedzima dēls Džons un tagad man ir trīs mazbērni.
- Es zinu, ka Džozefs ir miris, un man patiesi žēl. Lai arī vienmēr biju uz viņu greizsirdīgs un nekad nespēju piedot, ka viņš aizvīla manu līgavu, tik un tā pirku visus vina diskus. Man ir visi vina koncertu ieraksti. Viņš tiešām bija ģēnijs… juvelieris sacīja, piedāvāja Keitai apsēsties tumšā ādas dīvānā un pēc tam iekārtojās viņai līdzās. Tātad tu tagad esi atraitne, viņš piebilda, maigi nopētot Keitu.
- Nelolo veltas cerības, neesmu ieradusies nedz meklēt mierinājumu, nedz iegādāties dārglietas. Tas neatbilst manam stilam, Keita atbildēja.
- To es redzu, Izaks Rozenblats piebilda, ar acs kaktiņu paskatoties uz rakstnieces saburzītajām biksēm, smagajiem šņorzābakiem un uz grīdas nolikto mugursomu.
- Vēlos tev parādīt pāris stikla gabalu, viņa noteica, izņemot no jakas kabatas olas.
Pa logu iespīdēja rīta gaisma, kas bagātīgi apmirdzēja priekšmetus sievietes rokās. Neiedomājams spožums uz mirkli apžilbināja Izaku Rozenblatu un lika viņa sirdij pārsteigumā salēkties. Viņš nāca no juvelieru ģimenes. Caur viņa vectētiņa rokām bija gājuši dārgakmeņi no Ēģiptes faraonu kapenēm; viņa tēvs bija turējis rokās imperatoru diadēmas; un viņš pats bija izņēmis no ietvariem boļševiku revolūcijas laikā nogalināto Krievijas caru rubīnus un smaragdus. Par dārgakmeņiem neviens nezināja vairāk kā viņš, un tikai nedaudzi akmeņi spēja Izaku Rozenblatu aizkustināt, tomēr šoreiz viņa acu priekšā atradās kaut kas tik brīnišķīgs, ka juvelierim sareiba galva. Nesakot ne vārda, viņš paņēma dārgumus, aiznesa tos līdz rakstāmgaldam un lampas gaismā rūpīgi apskatīja zem lupas. Kad viņš pārliecinājās, ka pirmais iespaids nav bijis maldīgs, Izaks Rozenblats dziļi nopūtās, izņēma no kabatas baltu batista kabatlakatiņu un noslaucīja pieri.
- Kur tu tās nozagi, Keita? viņš trīcošā balsī jautāja.
- Tās ir no kādas vietas, ko sauc par Briesmoņu pilsētu.
- Tu mani gribi apmuļķot? juvelieris jautāja.
- Itin nemaz. Vai tās ir ko vērtas, Izak?
- Šo to ir gan. Nu, teiksim, par tām tu vari nopirkt kādu nelielu valstiņu, juvelieris nomurmināja.
- Tu esi drošs?
- Tie ir lielākie un izcilākie dimanti, kādus vien esmu redzējis. Kur tie atradās? Nav iespējams, ka tāds dārgums būtu palicis nepamanīts. Es pazīstu visus nozīmīgākos akmeņus, kādi vien ir, tomēr nekad neesmu dzirdējis par šiem, Keita.