- Tātad jūs gredzenus tā arī neizmantojāt? vaicāja Tiriāns.
- Nē, atbildēja Jūstess. Ne acīs neredzējām. Aslans pats savā veidā izdarīja visu mūsu labā bez jelkādiem gredzeniem.
- Tomēr Visaugstākajam karalim Pīterām tie ir, secināja Tiriāns.
- Jā, apstiprināja Džila. Tikai mums liekas, ka viņš nespēj tos izmantot. Kad divi citi Pevensiji karalis Edmunds un karaliene I.ūsija pēdējo reizi te bija, Aslans sacīja, ka viņi nekad vairs neatgriezīšoties Nārnijā. Un kaut ko tamlīdzīgu viņš pavēstīja Visaugstākajam karalim, tikai vēl agrāk. Varu likt galvu ķīlā, varat nešaubīties ja viņam ļautu, viņš būtu klāt kā likts!
- Ak vai! iesaucās Jūstess. Saule sāk traki karsēt. Vai esam tuvu pie mērķa, kungs?
- Skatieties! mudināja Tiriāns un norādīja ar roku.
Netālu aiz koku galotnēm iezīmējās nocietinājumi, un, vēl īsu bridi nosoļojuši, viņi iznāca zālainā klajumā. To šķērsoja strauts, kura otrā krastā rēgojās smagnējs, četrstūrains tornis ar samērā nedaudziem šauriem lodziņiem un acīmredzot grūti
veramām durvīm sienā, kas slējās atnācēju priekšā.
Tiriāns spīvi palūkojās uz vienu un otru pusi, lai pārliecinātos, vai kaut kur neslēpjas ienaidnieki. Tad piegāja pie torņa un uz brīdi apstājās, izvilkdams zem mednieka apģērba noslēpto atslēgu saišķi, kas sudraba važiņā karājās viņam kaklā. Tie bija skaisti slēdzamie, divi no zelta un daudzi bagātīgiem rakstiem tūdaļ varēja redzēt, ka šīs atslēgas darinātas, lai vērtu nopietnu sanāksmju telpas un slepenu istabu durvis pilīs vai lādes un saldi smaržīga koka šķirstus ar karaliskiem dārgumiem. Tomēr atslēga, kuru viņš tagad iebīdīja durvju slēdzenē, bija liela un vienkārša, kā ari apveidā raupjāka par pārējām. Slēdzene bija ierūsējusi, un kādu mirkli Tiriānu pārņēma bailes, ka viņam pietrūks spēka pagriezt atslēgu, taču beidzot tas izdevās, un durvis, īgni čīkstot, atvērās.
Esiet sveicināti, draugi! sacīja Tiriāns. Baidos, ka šī ir labākā pils, ko Nārnijas karalis saviem viesiem šobrīd var piedāvāt.
Tiriāns priecājās, redzot, ka abi svešinieki ir labi audzināti. Viņi, kā viens, tā otrs, lūdza saimnieku par to neraizēties viņi nešauboties, ka tur būšot itin jauki.
Vaļsirdīgi runājot, nekāda pārmērīga jaukuma tur nebija. Telpa bija diezgan tumša un stipri oda pēc mitruma. Tā bija vienīgā telpa tornī augstu virs galvas slējās akmens jumts; koka kāpnes vienā stūrī veda augšup uz lūku, pa kuru varēja izkļūt pie mūra ierobēm. Gulēšanai bija atvēlētas dažas rupji sanaglotas lāvas. Telpā atradās arī daudzas lādes un paunas. Bija pavards, taču šķita, ka tas ilgus gadus nav kurināts.
- Būtu prātīgāk, ja mēs dotos ārā un salasītu malku kurināšanai, vai ne? ierosināja Džila.
- Vēl ne, līdzgaitniec, sacīja Tiriāns.
Viņš neparko negribēja, lai ienaidnieki pārsteidz viņus neapbruņotus, un ņēmās pārmeklēt lādes, ar pateicību atcerēdamies, ka allaž rūpējies, lai šos garnizona torņus reizi gadā pārbaudītu un pārliecinātos, vai tajos pietiekamā daudzumā ir viss nepieciešamais. Eļļota zīda pārvalkos atradās loku stiegras; zobeni un šķēpi, ietaukoti pret rūsu, un bruņas tika glabātas maisos, lai nezaudētu spožumu. Taču te bija pat vēl kaut kas labāks.
- Paskatieties! uzsauca Tiriāns, izvilka no maisa garu bruņukreklu dīvainā rakstā un pavicināja bērnu priekšā tā, ka tas nodzirkstīja vien.
- Tās ir neparasta izskata bruņas, kungs, teica Jūstess.
- Jā, puis, piekrita Tiriāns. Tādas nav izkalis neviens Nārnijas punduris. Tās ir kalormenu bruņas, svešzemju ražojums. Es arvien dažas tādas esmu turējis gatavībā, jo nekad neesmu varējis zināt, kad man vai maniem draugiem radīsies iemesls slepus ierasties Tišroka zemē. Un paskatieties uz šo pudeli, kas izkalta no akmens! Tajā ieliets šķidrums, kas, ieberzēts rokās un sejās, iekrāsos jūs brūnus kā kalormenus.
- Vareni! iesaucās Džila. Maskēšanās! Man tīk maskēties!
Tiriāns viņiem parādīja, kā nedaudz šīs sulas jāuzlej uz plaukstām un tad rūpīgi jāieberzē sejas un kakla ādā līdz pat pleciem un pēc tam rokās līdz elkoņiem. Arī viņš pats rīkojās tāpat.
- Kad tas iesūksies, viņš teica, varēsim mazgāties ūdenī, bet āda tik un tā paliks melnīgsnēja. Lai kļūtu atkal par baltiem nārniešiem, to var dabūt nost tikai ar eļļu un pelniem. Tagad, Džila, iesim un izmēģināsim, kā tev piestāv šis bruņukrekls. Tas ir mazliet par garu, tomēr ne tik pārlieku, kā es baidījos. Nav šaubu, ka tas piederējis kādam tārkāna pavadoņu pulka pāžam.
Uzģērbuši bruņukreklus, viņi uzlika galvā kalormenu bruņucepures, kas ir mazas un apaļas, cieši piegulošas galvai, ar smaili pašā vidū. Tad Tiriāns izņēma no lādes garus baltas drānas strēmeļu ruļļus un tikmēr tina ap bruņucepurēm, līdz tās kļuva par
turbāniem, taču vidū mazā tērauda smaile tik un tā bija redzama.
Tiriāns ar Jūstesu paņēma kalormenu likos zobenus un mazos, apaļos vairogus. Džilai neatradās piemērots viegls zobens, taču Tiriāns iedeva viņai taisnu medību dunci, kas briesmu brīdī varēja noderēt.
- Vai tu proti šaut ar stopu, meitenīt? viņš pavaicāja.
- Diezgan viduvēji, sarkdama atzinās Džila. Skrabs gan to dara gluži labi.
- Neticiet viņai, kungs, iejaucās Jūstess. Mēs abi esam vingrinājušies šaušanā ar loku visu laiku, kopš pagājušajā reizē pabijām Nārnijā, un viņa tagad prot šaut gandrīz tikpat labi kā es. Nevar gan lielīties, ka mēs būtu nez kādi labie šāvēji.
Tad Tiriāns iedeva Džilai loku un bultu maksti ar visām bultām. Nākamais darāmais bija uguns iekuršana, jo torņa iekšpuse joprojām vairāk līdzinājās alai nekā istabai un uzdzina drebuļus. Tomēr, lasot malku, viņi sasildījās saule tagad atradās augstu debesīs, un, kad pa dūmeni sāka kāpt augšup liesmu rūkoņa, telpa jau kļuva diezgan omulīga. Pusdienas gan bija samērā plānas, jo labākais, ko viņi varēja darīt, bija sasmalcināt cietos sausiņus, kas atradās lādē, un pārliet tos ar vārošu, sāļu ūdeni, lai pagatavotu ēdmaņu, kas kaut cik līdzinātos putrai. Un vienīgais dzeramais, protams, bija ūdens.
- Kaut jel mēs būtu paķēruši līdzi tējas paciņu! nogaudās Džila.
- Vai kakao kārbu, piebalsoja Jūstess.
- Arī pa muciņai laba vīna katrā no šiem torņiem nebūtu peļama lieta, sacīja Tiriāns.
Sestā nodaļa nakti veiktais pamatīgais darbs
Pēc stundām četrām Tiriāns apgūlās vienā no lāvām, lai mazliet nosnaustos. Abi bērni jau šņāca viņš bija piespiedis tos likties slīpi pirms viņa paša, jo lielāko nakts daļu visiem bija paredzēts pavadīt nomodā un jauneklis zināja, ka bērni šajā vecumā bez miega iztikt nevar. Turklāt viņš bija tik ļoti nostrādājies vispirms nedaudz apmācījis Džilu šaušanā un atzinis, ka nārniešus veiklībā viņa gan nepanāk, tomēr patiešām nešauj slikti. Viņai pat bija izdevies nošaut trusi (protams, tas nebija runājošais trusis; Nārnijas rietumos mīt daudz parasto trušu), un tam bija nodīrāta āda, iztīrītas iekšas un kautķermenis pakārts auklā. Tiriāns bija arī sapratis, ka abi bērni labi pieprot šo netīkamo, smirdošo darbu, kas uzdzen drebuļus; viņi bija to iemācījušies garajā ceļojumā pa Milžu zemi, meklējot princi Riliānu. Pēc tam viņš bija centies iemācīt Jūstesam, kā likt lietā zobenu un vairogu. Jūstess bija iemanījies diezgan labi zobena lietošanās mākā savu agrāko piedzīvojumu laikā, taču tolaik viņš vienmēr bija rīkojies ar nārniešu taisno zobenu. Par kalormenu līko asmeni viņam nepavisam nebija jausmas, un tas radīja grūtības, jo daudzi cirtieni stipri atšķiras un dažas no iemaņām, kuras viņš bija apguvis ar garo zobenu, tagad nācās aizmirst. Taču Tiriāns manīja, ka zēns ir ļoti apķērīgs un viņam ir veiklas kājas. Viņš brīnījās arī par abu bērnu izturību patiesībā tagad viņi likās jau daudz spēcīgāki, lielāki un pieaugušāki nekā tad, kad pirms nedaudzām stundām visi sastapās. Tā bieži vien Nārnijas gaiss ietekmē ciemiņus no mūsu pasaules.