Выбрать главу

Otra nodaļa karaļa pārsteidzīgā rīcība

Nedēļas trīs vēlāk pēdējais Nārnijas karalis sēdēja zem lielā ozola, kas auga līdzās viņa mazā medību namiņa durvīm. Jaukajā pavasara laikā viņš mēdza tur pavadīt kādas desmit dienas. Tā bija zema ēciņa ar niedru jumtu, kas atradās netālu no Laternas klajuma austrumu gala un slējās mazliet augstāk par abu upju satekas vietu. Viņam patika te vadīt dienas brīvi un vienkārši prom no karaļvalsts galvaspilsētas greznības un krāšņumiem. Viņa vārds bija Tiriāns, un viņš bija divdesmit, div­desmit piecus gadus vecs, viņa pleci jau bija plati un spēcīgi, tvirtie locekļu muskuļi bija cieti, tikai bārda joprojām paplāna. Jauneklim bija zilas acis un godīga, drosmīga seja.

Šajā pavasara rītā pie Tiriāna atradās vienīgi viņa labākais draugs vienradzis, vārdā Dārgums. Abi mīlēja viens otru kā brāļi un karos sargāja viens otra dzīvību. Karaliskais dzīvnieks stāvēja

cieši līdzās karaļa krēslam un, atliecis kaklu atpa­kaļ, spodrināja savu zilo ragu pret saviem krējumkrāsas spalvas klātajiem sāniem.

-    Šodien man trūkst spēka ķerties pie kāda darba vai muskuļu vingrināšanas, sacīja karalis. Man nemitīgi jādomā par šīm lieliskajām vēstīm. Kā tev šķiet, vai mēs šodien uzzināsim vēl kaut ko?

-    Tās ir visbrīnišķīgākās ziņas, kādas vien dzir­dētas gan mūsu, gan mūsu tēvu, gan arī vectēvu laikos, valdniek, sacīja Dārgums. Ja vien tās ir patiesas.

-     Kāpēc gan lai tās nebūtu patiesas? vaicāja karalis. Pagājis vairāk par nedēļu, kopš mēs pirmoreiz no atlidojušiem putniem dzirdējām, ka Aslans atkal ieradies Nārnijā. Un pēc tam to atkār­toja vāverītes. Viņas Aslanu nebija redzējušas, bet sacīja, ka Aslans noteikti esot mežā. Tad atskrēja briedis, kas apgalvoja, ka notālēm redzējis Aslanu paša acīm, mēnessgaismā Laternas klajumā. Tad ieradās tumsnējais, bārdainais vīrs, tirgonis no Kalormenas. Kalormenu acīs Aslans nebūt nav tik svarīgs kā mūsējās, taču šis vīrs runāja par to kā par kaut ko neapšaubāmu. Un vakar vakarā atnāca āpsis, viņš arī bija redzējis Aslanu.

-    Jā gan, kungs, atteica Dārgums. Es tam visam ticu. Ja šķiet, ka tā nav, tad tikai tāpēc, ka mans prieks ir pārāk liels, lai ar šo domu aprastu. Viss šķiet pārāk skaisti, lai būtu ticami.

-   Jā, teica karalis, skaļi nopūzdamies, līksmē it kā nodrebot. Tas pārspēj gandrīz visu, ko es savā mūžā esmu cerējis sasniegt.

-    Ieklausieties! iesaucās Dārgums, noliekdams galvu uz vienu pusi un sasmailinādams uz priekšu ausis.

-    Kas noticis? vaicāja karalis.

-    Pakavu dimdoņa, atteica Dārgums. Zirga auļi. Ļoti smagnēja zirga. Droši vien tas būs kāds no kentauriem. Re, klāt ir!

Liels kentaurs ar zeltainu bārdu (pieri viņam klāja cilvēciski sviedri, brūnie sāni bija norasojuši ar zirga sviedriem) apstājās un zemu palocījās.

-    Lai dzīvo karalis! viņš iebaurojās dobjā vērša balsī.

-    Ei, jūs tur! palūkodamies pār plecu uz mednie­ka namina durvīm, iesaucās karalis. Vīna kausu cildenajam kentauram! Esi sveicināts, Rūnvit! Kad būsi atvilcis elpu, tev jāpastāsta, kas tevi šurp atvedis.

No namiņa iznāca pāžs, nesdams lielu, māksli­nieciski izgrebtu kausu, un pasniedza to kentauram. Kentaurs to pacēla pie lūpām un uzsauca:

-    Es dzeru, pirmkārt, par Aslanu un taisnību, kungs, un, otrkārt, par Jūsu Majestāti!

Viņš izdzēra vīnu (ar kuru pietiktu sešiem stip­riem vīriem) vienā paņēmienā un atdeva tukšo kausu pāžam.

-    Nu, Rūnvit, mudināja karalis. Vai tu nes vēl kādas vēstis par Aslanu?

Rūnvits mazliet sarauca pieri un izskatījās ļoti nopietns.

-     Valdniek, viņš sacīja. Jūs zināt, cik ilgi esmu dzīvojis un pētījis zvaigznes, jo mēs, kentauri, dzīvojam ilgāk par jums, cilvēkiem, un pat ilgāk par tavu cilti, vienradzi. Visā savā mūžā neesmu redzējis debesīs rakstītas tādas briesmu lietas, kādas kopš šā gada sākumā naktīs tur redzētas. Zvaigznes

nevēstī neko nedz par Aslana atnākšanu, nedz par mieru, nedz prieku. Mana zvaigžņu pētniecības māksla apliecina, ka piecu gadsimtu garumā nav bijis tādas nelaimi vēstījošas planētu stāvokļu sakritības. Es jau gribēju steigties šurp un brīdināt Jūsu Majestāti, ka Nārnijai draud kāds liels ļau­nums. Taču vakar vakarā mani sasniedza runas par Aslana ierašanos Nārnijā. Valdniek, neticiet šīm pasakām! Tas nevar būt. Zvaigznes nekad nemelo, turpretī cilvēki un dzīvnieki to dara. Ja Aslans pa­tiešām nāktu uz Nārniju, debesis būtu to vēstījušas. Ja viņš patiešām būtu ieradies, viss lielais zvaigžņu pulks savā žēlastībā viņam par godu būtu sanācis vienkop. Tas viss ir meli.

-    Meli! karalis nikni atkārtoja. Kurš radījums Nārnijā vai visā pasaulē iedrošinātos tik svarīgā jautājumā melot?

Un karalis neapzināti uzlika roku uz zobena spala.

-    To es nezinu, Jūsu Majestāte, atteica kentaurs. Taču es zinu, ka pasaulē ir mēlneši; zvaigžņu vidū tādu nav.

-    Diez vai Aslans tomēr nevarētu būt atnācis, šaubīdamies ierunājās Dārgums. Kaut arī visas zvaigznes pareģotu ko citu. Viņš nav zvaigžņu kalps, viņš ir to Radītājs. Vai visās senās teiksmās nav sacīts, ka viņš nav pieradināts Lauva?

-    Tev taisnība, tev taisnība, Dārgumiņ, iesau­cās karalis. Tieši tā tas ir viņš nav pieradināts Lauva! Tas lasāms daudzos stāstos.

Rūnvits tikko bija pacēlis roku un paliecies uz priekšu, lai ļoti nopietni kaut ko sacītu karalim, kad visi trīs pagrieza galvu, lai ieklausītos žēlabai­nā skaņā, kas ātri tuvojās. Rietumu pusē kuploja biezs mežs, tāpēc jaunpienācēju vēl nevarēja redzēt. Taču vārdi drīz kļuva saprotami.

-    Bēda, bēda, bēda! balss sauca. Manus brā­ļus un māsas piemeklējusi liela bēda! Vai svēta­jiem kokiem! Posts nācis pār mežiem. Pret mums pacelts cirvis. Mūs cērt nost. Diži koki krīt un krīt, un krīt!

Līdz ar pēdējo "krīt" vaimanātāja kļuva redzama. Tā bija līdzīga sievietei, taču tik gara, ka viņas galva atradās vienā līmenī ar kentaura galvu, turklāt viņa atgādināja vēl kaut ko citu. Ir grūti izskaidrot, ja cilvēks ne­kad nav redzējis driādu, toties zinātājs noteikti to pazīs pēc ādas krāsas un

balss skaņas, turklāt tai ir citādāki mati nekā cilvē­kiem. Karalis Tiriāns un abi dzīvnieki tūdaļ zināja, ka tā ir dižskābarža nimfa.

-     Esiet taisnīgs, Jūsu Majestāte! viņa kliedza. Nāciet palīgā! Aizstāviet savu tautu! Laternas klajumā viņi mūs cērt nost! Četrdesmit manu brāļu un māsu stumbru jau gul zemē.

-    Ko jūs sakāt, kundze! Cērt Laternas klajumā? Vai tur slepkavo runājošos kokus? iekliedzās ka­ralis, pielēkdams kājās un izraudams no maksts zobenu. Kā viņi iedrošinās? Un kas to iedrošinās? Pie Aslana krēpēm!

-     Ai-ai-ai, izdvesa driāda, notrīsēdama it kā sāpēs, notrīsēdama atkal un atkal, it kā no atkārtotiem triecieniem. Tad viņa pēkšņi nokrita uz sāniem varēja likties, ka viņai nocirstas abas kā­jas. Kādu mirkli viņi redzēja driādu mirušu guļam zālē, un tad viņa izgaisa. Visi trīs zināja, kas noticis. Viņas koks jūdzēm tālu bija nocirsts.

Kādu mirkli karaļa ciešanas un dusmas bija tik lielas, ka viņš nespēja parunāt. Tad viņš sacīja: