- Nāciet, draugi! Mums jādodas augšup gar upi pēc iespējas ātrāk un jāatrod nelieši, kas to izdarījuši! Es nevienu no viņiem neatstāšu dzīvu!
- Lai mums sokas, valdniek! teica Dārgums.
Rūnvits turpretī iebilda:
- Kungs, savās taisnīgajās dusmās esiet piesardzīgs. Briest kādi dīvaini notikumi. Ja kaut kur lalāk ielejā atrodas bruņoti dumpinieki, ar mums n ijiem nepietiks, lai stātos viņiem pretī. Ja jūs būtu ar mieru mazliet pagaidīt…
- Es negaidīšu pat sekundes desmitdaļu, sacīja karalis. Turpretī tu, kamēr mēs ar Dārgumu lasim uz priekšu, auļosi tik ātri, cik vien spēsi,, uz Ķēru Paravelu. Tev par apliecinājuma zīmi es dodu savu gredzenu. Sadabū man apmēram divdesmit bruņnešu, visus ar labiem zirgiem, un divdesmit runājošo suņu, un desmit punduru, kas būtu nekļūdīgi šāvēji. Atved tos pie mums, cik ātri vien vari!
- Centīšos pēc labākās sirdsapziņas, valdniek, apstiprināja Rūnvits un tūdaļ aizjoņoja pa ieleju uz austrumiem.
Karalis ātri soļoja, reizēm kaut ko tikko dzirdami purpinādams, reizēm sažņaugdams rokas dūrēs.
Dārgums soļoja viņam līdzās, neteikdams neko; tā nu viņi gāja gandrīz pilnīgā klusumā, viegli džinkstēja vienīgi krāšņā zelta važa ap vienradža kaklu, un nelielu troksni sacēla divas vīrieša kājas un četri zirga nagi.
Drīz viņi sasniedza upi un pagriezās augšup, kur vīdēja zālains ceļš. Ūdens atradās no viņiem pa kreisi, mežs pa labi. Pēc neilga laika abi nonāca vietā, kur pamats kļuva nelīdzenāks un meža biežņa sasniedza upes krastu. Ceļš, ciktāl to varēja dēvēt par ceļu, tagad izvijās pa dienvidu krastu, un, lai nokļūtu uz tā, viņiem vajadzēja braslā pārbrist upi. Ūdens sniedzās Tiriānam līdz padusēm, taču Dārgums (kam bija četras kājas, un tāpēc tas spēja likt stingrāku soli) joprojām gāja viņam labajā pusē, lai atturētu straumes spiedienu; Tiriāns ar savu stipro roku apskāva vienradža spēcīgo kaklu, un tādējādi abi veiksmīgi tika pāri. Karalis joprojām bija tik dusmīgs, ka lāgā nemanīja, cik ūdens salts. Taču, iznākot krastā, viņš, protams, rūpīgi apslaucīja savu zobenu pret apmetņa klāto plecu, kas bija vienīgā sausā vieta viņa apģērbā. Tad viņi devās uz rietumiem upe atradās labajā pusē, un tieši priekšā pletās Laternas klajums. Nebija viņi nogājuši tālāk par jūdzi, kad abi apstājās un reizē ierunājās.
Karalis izsaucās:
- Kas tad mums te ir?
Un Dārgums attrauca:
- Skatieties!
-Tas ir plosts! karalis Tiriāns secināja.
Tā arī bija. Pusducis lielisku koku stumbru, tikko cirsti un apdarināti, bija sasieti kopā, izveidojot plostu. Tas ātri slīdēja lejup pa upi. Plosta priekšgala stāvēja ūdensžurka un turēja stūres kārti.
- Ei! Ūdensžurka! Ko tu dari? karalis iekliedzās.
- Vedu baļķus, ko pārdot kalormeniem, kungs, atsaucās žurka, piesviezdama pirkstus pie auss kā pie cepures, kuras tai galvā nemaz nebija.
- Kalormeniem! pērkondimdošā balsī ieaurojās Tiriāns. Ko tu ar to gribi sacīt? Kas tev pavēlēja nocirst šos kokus?
Upe šajā gadalaikā plūst tik strauji, ka plosts jau bija aizslīdējis garām karalim un Dārgumam. Taču udensžurka paskatījās atpakaļ pār plecu un nobļāvās:
- Lauvas pavēle, kungs! Pats Aslans liek!
Viņa piebilda vēl kaut ko, bet to Tiriāns ar Dārgumu vairs nesadzirdēja.
Karalis un vienradzis platām acīm pavērās viens otrā, un abi izskatījās vairāk nobijušies nekā jebkad pirms kaujas.
- Aslans, karalis beidzot noteica pavisam klusā balsī. Aslans. Vai tā varētu būt taisnība? Vai varētu būt, ka viņš gāž svētos kokus un nonāvē driādas?
-Ja nu vienīgi visas driādas izdarījušas kaut ko ļoti nosodāmu… nomurmināja Dārgums.
- Bet pārdot kokus kalormeniem! šaubījās karalis. Vai tas ir iespējams?
- Es nezinu, juzdamies nelaimīgs, teica Dārgums. Viņš nav pieradināts lauva.
- Hm, karalis beidzot norūca, mums jāturpina ceļš un jāuzņemas jebkurš risks, kas mūs sagaida.
- Cits nekas neatliek, kungs, piebalsoja vienradzis.
Tobrīd viņš neaptvēra, cik muļķīgi ir doties tālāk tikai divatā, to neaptvēra arī karalis. Viņi bija pārāk sašutuši, lai spētu skaidri domāt. Tomēr šī pārsteidzīgā rīcība izraisīja lielu ļaunumu.
Karalis pēkšņi smagi piekļāvās drauga kaklam un nokāra galvu. ,
- Dārgum, viņš sacīja, kas mūs sagaida? Man galvā rosās drausmīgas domas. Mēs justos laimīgi, ja šodien jau būtu miruši.
-Jā, piekrita Dārgums. Esam nodzīvojuši pārāk ilgi. Mūs piemeklējis ļaunākais, kas vien pasaulē var notikt.
Tā viņi bridi pastāvēja uz vietas un tad devās lalāk. Drīz abi izdzirdēja pret kokiem klaudzam cirvjus, kaut arī vēl neko nespēja saredzēt, jo prieksa, aizsegdams skatu, pacēlās pakalns. Sasniedzot virsotni, viņiem radās iespēja pārredzēt visu Laternas klajumu. Un, to skatot, karaļa vaigs nobālēja.
Tieši pa vidu šim senajam silam silam, kurā reiz bija auguši zelta un sudraba koki un kur reiz kāds bērns no mūsu pasaules bija iedēstījis Aizstāvības koku, tātad tieši šim silam pa vidu jau bija i/.cirsts plats ceļš. Tas bija atbaidošs ceļš, kas līdzinājās dziļai, vaļējai brūcei, un to vagoja neskaii.imas dubļainas grambas, pa kurām nogāztie koki bija vilkti lejup uz upi. Te strādāja liels pulks ļaužu, švīkstēja pātagas, un zirgi, sasprindzinājuši visus spēkus, vilka un rāva baļķus uz priekšu. Pirmā atskārsme, kas pazibēja prātā vienradzim, bija atziņa, ka apmēram puse no lielā pulka ir nevis runājošie dzīvnieki, bet gan cilvēki. Nākamais novērojums liecināja, ka cilvēki nav gaišmatainie nārnieši, bet gan tumsnējie, bārdainie vīri no Kalormenas lielas, cietsirdīgās zemes, kas plešas aiz Ārčenlendas, pari tuksnesim uz dienvidiem. Protams, nebija nekāda iemesla, kāpēc Nārnijā nevarētu sastapt dažus kalormcnus, piemēram, kādu tirgoni vai sūtni, jo tolaik starp Nārniju un Kalormenu valdīja miers, taču Tiriānam likās nesaprotami, kāpēc viņu ir tik daudz un kāpēc viņi cērt Nārnijas mežus. Viņš sažņaudza pirkstus ciešāk ap zobena rokturi un aptina apmetni ap kreiso roku. Ļaudīm pa vidu viņi abi ar vienradzi ātri kāpa lejup uz upi.
Divi kalormeni dzina zirgu, kas vilka aizmugurē piesietu baļķi. Brīdī, kad karalis viņus panāca, baļķis aizķērās dziļajos dubļos.
- Velc, sliņķi! iebrēcās viens no kalormeniem un vienlaikus nežēlīgi iezvēla zirgam ar pātagu.
Tieši šajā brīdī notika kaut kas patiešām šausmīgs.
Līdz šim Tiriāns bija uzskatījis pašu par sevi saprotamu, ka šie kalormenu dzītie zirgi pieder viņiem pašiem un ir dumji, nesaprātīgi dzīvnieki tādi kā mūsu pašu pasaulē. Un, kaut arī viņam šķita sāpīgi redzēt pat nesaprātīgu lopiņu pārgurušu, viņš, protams, vairāk lauzīja galvu par koku iznīcināšanu. Viņš nekad nebija pieļāvis domu, ka atrastos kāds, kas iedrošinātos iejūgt kādu no brīvajiem runājošajiem Nārnijas zirgiem, kur nu vēl slānīt tos ar pātagu. Bet, kad zirgu ķēra mežonīgais sitiens, tas saslējās pakaļkājās un, pa pusei kliegdams, izgrūda:
- Muļķis un tirāns! Vai tu neredzi, ka es daru visu, ko spēju?
Kad Tiriāns aptvēra, ka šis ir viens no viņa Nārnijas vecajiem iedzīvotājiem, kā viņu, tā Dārgumu sagrāba tādas dusmas, ka viņi vairs neapzinājās, ko dara. Karaļa zobens pacēlās augšup, vienradža rags noliecās lejup. Abi draugi metās uz priekšu. Nākamajā mirklī abi kalormeni gulēja zemē miruši: vienam galvu bija nocirtis Tiriāna zobens, otra sirdij cauri bija izurbies Dārguma rags.