Treša nodaļa Pērtiķis visa sava spožumā
Zirga kungs, zirga kungs! aši pārgriezdams / jsakas, uzsauca Tiriāns. Kā šiem svešiniekiem izdevās jūs iesaistīt vergu darbā? Vai Nārnija nokļuvusi ienaidnieku varā? Vai bijusi kauja?
- Nē, kungs, izdvesa zirgs. Ieradies Aslans. Viss notiek pēc Viņa pavēles. Viņš licis tā rīkoties.
- Draud briesmas, karali! noteica Dārgums. Tiriāns pacēla acis un ieraudzīja kalormenus
(līdz ar dažiem runājošajiem dzīvniekiem) no visām malām skrējām uz viņu pusi. Abi nonāvētie bija izlaiduši garu, pat neiepīkstējušies, tāpēc par notikušo pārējais pūlis bija uzzinājis tikai pirms brīža. Taču tagad viņi to zināja. Vairākumam rokās bija kaili, līki zobeni.
- Ātri! Leciet man mugurā! uzsauca Dārgums. Karalis ielidoja senā drauga seglos, un tas apsviedās un aizauļoja projām. Tiklīdz viņi izkļuva no ienaidnieku redzesloka, Dārgums trīs reizes mainīja
virzienu, šķērsoja straumi, tad, nepalēninot gaitu, pajautāja:
- Vai tālāk prom, kungs? Uz Ķēru Paravelu?
- Pieturi, draugs! teica Tiriāns. Ļauj man nokāpt!
Viņš izslīdēja no vienradža segliem un nostājās tam pretī.
- Dārgum, karalis sacīja. Esam izdarījuši kaut ko briesmīgu.
- Mēs sadūrāmies ar sāpīgu izaicinājumu, skaidroja Dārgums.
- Tomēr mesties virsū bez brīdinājuma, iepriekš nepiedraudot… Turklāt viņiem nebija ieroču kauns! Mēs esam divi slepkavas, Dārgum! Esmu kritis negodā uz mūžīgiem laikiem.
Dārgums nokāra galvu. Arī viņš jutās nokaunējies.
- Turklāt, karalis turpināja, zirgs sacīja, ka lā esot Aslana pavēle. Ūdensžurka teica to pašu. Viņi visi runāja, ka Aslans atrodas šeit. Ja nu tā ir laisnība?
- Ak, valdniek, kā gan Aslans būtu spējis pavēlēt kaut ko tik pretīgu?
- Viņš nav pieradināts lauva, iebilda Tiriāns.
Kā lai mēs zinām, ko Viņš darīs? Mēs, kas esam
slepkavas. Dārgum, es došos atpakaļ. Es atdošu savu
zobenu, ļaušu, lai šie kalormeni mani apcietina, un lūgšu, lai tie aizved mani pie Aslana. Lai Viņš spriež par mani taisnīgu tiesu!
-Tādā gadījumā jūs ieskriesiet tieši nāvei zobos, izsaucās Dārgums.
- Vai tev šķiet, ka man būs kāda bēda, ja Aslans lems mani nāvei? atcirta karalis. Tas nebūtu nekas, itin nekas. Vai labāk nav būt beigtam, nevis mocīties drausmīgajās bailēs, ka Aslans gan ir atnācis, taču nav tas Aslans, kuram mēs ticējām un pēc kura ilgojāmies? Pašlaik šķiet, ka atnākusi diena, kad saule gan lēkusi, bet šī saule ir melna.
- es zinu, teica Dārgums. To var pielīdzināt arī tam, itin ka mēs dzertu ūdeni, bet tas būtu sauss. Jums pilnīga taisnība, kungs! Tas ir visa gals. Iesim un padosimies viņiem!
- Nav nekādas jēgas iet abiem.
- Ja mūsu starpā jebkad ir valdījusi mīlestība, ļaujiet man tagad iet jums līdzi! lūdzās vienradzis. Ja jūs būsiet miris un šis Aslans nav Aslans, kāda tad man būs turpmākā dzīve?
Viņi pagriezās un, rūgti raudādami, kopā devās atpakaļ.
Kolīdz abi nonāca vietā, kur turpinājās darbs, kalormeni sāka skaļi kliegt un, satvēruši rokās ieročus, nāca uz viņu pusi. Karalis pastiepa pretī ieroča
rokturi un sacīja:
- Es, kas biju Nārnijas karalis un tagad esmu negoda aptraipīts bruņinieks, nododu sevi Aslana tiesai. Aizvediet mani pie viņa!
- Arī es nododu sevi tiesai, Dārgums piebalsoja.
Tad melnīgsnējie vīri, kas smirdēja pēc ķiplokiem un sīpoliem un kuru brūnajās sejās zibinājās draudīgas acis, ielenca viņus ciešā lokā. Dārgumam ap kaklu viņi apmeta virvi, bet karalim atņēma zobenu un sasēja rokas aiz muguras. Viens no kalormeniem, kam galvā bija nevis turbāns, bet bruņucepure un kas, šķiet, bija šo ļaužu pavēlnieks, norāva Tiriānam no galvas zelta stīpiņu un žigli pacentās pabāzt to zem savām drēbēm. Tad abus gūstekņus aizveda uz pakalna virsotni, kur pletās izcirtums. Un, rau, ko gūstekņi tur redzēja.
Pakalna augstākajā punktā, izcirtuma vidū, atradās maza būdiņa ar salmu jumtu, kas izskatījās pēc staļļa. Tās durvis bija aizvērtas. Zālē durvju priekšā sēdēja kāds pērtiķis. Tiriāns un Dārgums, kuri bija gaidījuši, ka ieraudzīs Aslanu, un nenieka vēl nebija dzirdējuši par pērtiķi, to ieraudzīdami, jutās nepatīkami pārsteigti. Pērtiķis, protams, bija tas pats Viltnieks, taču izskatījās desmitreiz neglītāks nekā tad, kad mita pie Katlezera, jo bija uzcirties. Viņš bija tērpies sarkanos svārkos, kas lāgā nepiegulēja, jo bija šūti pundurim. Pakaļkājās bija uzstieptas dārgakmeņiem apšūtas tupeles, kas visu laiku muka nost, jo, kā jūs zināt, pērtiķa ķepas patiesībā līdzinās rokām. Galvu greznoja kaut kas līdzīgs papīra kronim. Viņam līdzās slējās liela riekstu kaudze, un viņš nepārstāja tos grauzt un spļaut zemē čaumalas. Tāpat viņš ik mīļu brīdi raustīja uz augšu sarkanos svārkus, lai pakasītos. Viņa priekšā stāvēja liels bars runājošo dzīvnieku, un gandrīz ikviena sejā atspoguļojās raizes un mulsums. Ieraudzījuši, kas ir gūstekņi, visi novaidējās un sāka šņukstēt.
- Ak, Viltnieka kungs, Aslana domu paudēj! viņu uzrunāja kalormenu vadonis. Mēs vedam jums gūstekņus. Varam pateikties savai veiklībai, drosmei un varenā dieva Taša atļaujai, ka esam noķēruši dzīvus šos drausmīgos slepkavas.
- Iedodiet man tā vīra zobenu! pavēlēja pērtiķis.
Tā nu kalormeni atņēma karalim zobenu un
kopā ar vidusjostu un visu pārējo aizstiepa pērtiķim. Viņš to uzkāra sev kaklā, un tas padarīja viņa izskatu vēl muļķīgāku.
- Par šiem diviem mēs lemsim vēlāk, pērtiķis pavēstīja, izspļaudams čaumalas uz abiem gūstekņiem. Man pirms tam jānokārto šis tas cits. Viņi var pagaidīt. Vispirms es gribu runāt par riekstiem. Kur tā galvenā vāvere palika?
- Esmu šeit, kungs, atsaucās sarkanbrūna vāverīte, iznākdama priekšā, un satraukta viegli palocījās.
- Ak te tu esi! iesaucās pērtiķis, uzmezdams vāverltei ļaunu skatienu. Tad klausies! Man vajag, tas ir, Aslanam vajag vēl riekstus. Ar tiem, kurus tu esi atnesusi, nepavisam nepietiek. Tev jāatnes man vēl, vai dzirdi? Divreiz vairāk! Un tiem jābūt te rīt līdz saulrietam, un lai neviens nebūtu bojāts vai mazs!
- Lūdzu, vai to mums varētu pateikt pats Aslans? Ja mums atļautu ar Viņu tikties…
- Nekā nebija! atcirta pērtiķis. Iespējams, ka viņš būs tik laipns (kaut arī jūs to nebūt neesat pelnījušas) un šovakar uz īsu brīdi te iznāks. Tad jūs visas varēsit uz Viņu pabolīt acis. Tomēr Viņš nekādā ziņā necietīs, ja jūs grūstīsieties un apgrūtināsiet
viņu ar jautājumiem. Viss, ko gribēsit teikt Viņam, laps pateikts ar manu muti ja man šķitīs, ka ar to ir vērts Viņu traucēt. Līdz tam jūs, sušķes, darītu prātīgāk, ja dotos meklēt riekstus. Un pielūkojiet, ka atvilktos līdz vakaram, vai arī es nejokoju dabūsit pa mizu.
Nabaga vāveres pa galvu pa kaklu aizdrāzās projām, it kā viņām dzītos pakaļ suns. Jaunā pavēle iedvesa nabadzītēm šausmas. Rieksti, ko viņas rūpīgi bija vākušas ziemai, nu izrādījās jau gandrīz apēsti, un no nelielā krājuma, kas atlicis, pērtiķim ļ.ui atdots daudz vairāk, nekā nepieciešams pašu iztikai.
Tad no bara pretējās puses atskanēja dobja balss tur ierunājās liels, sarains mežakuilis ar milzīgiem ilkņiem.
- Bet kāpēc mēs nevaram Aslanu skatīt vaigā un ar Viņu aprunāties? zvērs noprasīja. Senos laikos, kad Viņš ieradās Nārnijā, ikviens varēja runāt, liekoties ar Viņu vaigu vaigā.