Mazais Tonijs Makarioss nebija vienīgais bērns, ko paņēma dāma ar zeltspalvaino pērtiķi. Noliktavas pagrabā viņš sastapa vēl duci citu, gan zēnus, gan meitenes. Neviens nebija vecāks par kādiem divpadsmit gadiem, un, tā kā visiem bija līdzīgi dzīvesstāsti, neviens īsti nezināja savu vecumu. Tonijs, protams, neaptvēra to, kas viņiem visiem bija kopīgs. Neviens no bērniem, kas atradās šajā siltajā un mitrajā pagrabā, vēl nebija sasniedzis pusaudža gadus.
Laipnā dāma nosēdināja viņu uz sola pie sienas un pasauca klusējošu kalponi, kas atnesa karstas šokolādes krūzi no katliņa uz dzelzs plīts. Tonijs apēda savu pārpalikušo pīrādziņu un dzēra karsto, saldo šķidrumu, nepievērsdams daudz uzmanības apkārtnei. Arī pārējie nelikās par viņu ne zinis viņš bija pārāk sīks, lai būtu bīstams, un pārāk flegmātisks, lai būtu interesants upuris.
Kāds cits zēns uzdeva šo dabisko jautājumu:
Hei, kundzīt! Kāpēc jūs mūs visus esat te atvedusi?
Tas bija huligāniska izskata palaidnis ar šokolādes paliekām uz augšlūpas, un viņa dēmons bija izdēdējusi melna žurka. Dāma stāvēja pie durvīm un sarunājās ar staltu viru, kas izskatījās pēc kuģa kapteiņa. Kad sieviete pagriezās, lai atbildētu, šņācošās petrolejas gaismā viņa izskatījās tik eņģeliska, ka visi bērni apklusa.
Mums ir vajadzīga jūsu palīdzība, viņa teica. Jums taču nekas nebūs pretī mums palīdzēt?
Neviens nespēja izdvest ne vārda. Visi blenza uz sievieti, pēkšņi sakautrējušies. Nekad agrāk viņi nebija redzējuši tādu dāmu viņa bija tik gracioza un mīļa, un laipna, ka bērni nespēja noticēt savai laimei. Lai ko arī viņa lūgtu, tie pakalpotu ar prieku, lai tikai varētu baudīt dāmas klātbūtni vēl mazliet ilgāk.
Sieviete paziņoja, ka viņi dosies ceļojumā. Bērni dabūs siltu apģērbu un kārtīgu ēdienu. Tie, kuri vēlēsies, varēs nodot ziņu savām ģimenēm, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Kapteinis Magnusons drīz vien viņus ņems uz sava kuģa klāja, reizē ar paisumu viņi izbrauks jūrā un dosies uz ziemeļiem.
Tad tie daži, kuri vēlējās nosūtīt ziņu uz tām mājām, kas nu viņiem bija, sasēdās ap skaisto kundzi, un viņa pierakstīja bērnu diktēto. Beigās sieviete ļāva tiem uzvilkt neveiklu X lapas apakšā, salocīja aprakstīto papīru un ielika smaržīgā aploksnē, uz kuras uzrakstīja nodiktēto adresi. Tonijs arī būtu gribējis aizsūtīt kādu ziņu, bet viņam bija pamatotas aizdomas, ka māte neprot lasīt. Zēns paraustīja dāmu aiz lapsādas kažoka piedurknes un pačukstēja, ka viņš tikai vēloties mātei paziņot, kurp dodas, un viss. Kundze pielieca tuvāk savu graciozo galviņu nelabi smakojošajam puišelim un uzklausīja viņu, tad pamāja un apsolīja ziņu nodot.
Un tad bērni sanāca kopā, lai atvadītos. Zeltspalvainais dēmons noglāstīja visus viņu dēmonus, un tie savukārt pieskārās lapsādai vai nu laimīgam ceļam, vai lai šādi smeltos spēku, cerību un veiksmi no skaistās kundzes. Viņa novēlēja bērniem laimīgu ceļu un nodeva tālāk plikpaurainā kapteiņa gādībā; tas viņus uzveda uz mola, pie kā bija pietauvots tvaikonis. Debesis bija satumsušas, upē šūpojās gaismas klājiens. Dāma stāvēja uz mola un māja, līdz izzuda viņu skatieniem.
Bērni no graustu rajoniem bija viegli aizvilināmi, tomēr ļaudis beidzot to sāka pamanīt, un policija uzsāka aktīvu pretdarbību. Kādu laiku šādus aizvilināšanas gadījumus nemanīja. Tomēr baumas bija paklīdušas un mazpamazām auga un izplatījās. Kad pēc kāda laika pāris bērnu pazuda gan Norvičā, gan Šefīldā, gan Mančestrā, turienes ļaudis, kad bija dzirdējuši par pazušanas gadījumiem citviet, pievienoja aizvien jaunu informāciju, un šī lieta vērsās plašumā.
Tā radās nostāsti par mistisku noziedznieku grupu, kas aizvilina bērnus. Daži stāstīja, ka šo grupu vada skaista lēdija, citi —, ka slaids vīrietis ar sarkanām acīm, bet trešie minēja kādu jaunieti, kurš stāstījis jokus un dziedājis saviem upuriem, un tie sekojuši viņam kā paklausīgu aitu bars.
Viedokļi dalījās par to, uz kurieni bērni tiek vesti. Daži teica, ka uz elli, uz pazemi, uz brīnumzemi. Citi -, ka bērnus tur fermā un baro, lai pēc tam apēstu. Stāstīja arī, ka bērnus savāc un pārdod bagātajiem tatāriem… Runāja visādi…
Bet jautājumā par šo neredzamo nolaupītāju vārdu valdīja vienprātība. Viņus vai nu sauca tajā, vai nepieminēja nemaz, un runāt par nolaupītājiem it sevišķi, ja atradās mājās, drošībā, vai Džordanas koledžā, bija brīnišķīgi. Vārds, kas visiem likās ļoti piemērots, kaut gan neviens nezināja, kāpēc, bija Gobleri.
- Nepaliec ilgi ārā, vai arī Gobleri tevi noķers!
- Mana māsīca no Northemptonas pazīst kādu sievieti, kuras mazo puisēnu paņēma Gobleri…
- Gobleri bijuši Stretfordā. Runā, ka viņi dodoties uz dienvidiem!
Un neizbēgami:
- Spēlēsim bērnos un Gobleros!
Tā Lira teica Rodžeram, Džordanas koledžas virtuves zēnam. Viņš būtu ar mieru sekot viņai uz pasaules malu.
- Kā to spēlē?
- Tu paslēpsies, bet es tevi atradīšu un aizmānīšu prom tieši tā, kā to dara Gobleri.
- Tu jau nezini, ko viņi dara. Viņi varbūt vispār tā nemaz nedara.
- Tu no viņiem baidies, meitene teica. Es redzu.
- Nebaidos vis. Katrā gadījumā, es viņiem neticu.
- Es gan ticu, Lira noteikti apgalvoja. Bet arī es no viņiem nebaidos. Es vienkārši daru to pašu, ko mans tēvocis, kad pēdējoreiz bija atbraucis uz Džordanu. Es viņu satiku. Tēvocis bija atpūtas telpā, un tur bija ari kāds viesis, kurš slikti uzvedās. Mans tēvocis tikai nikni uz viņu paskatījās, un šis cilvēks nokrita zemē beigts uz vietas, ar putām uz lūpām.
- Nu nē, Rodžers šaubījās. — Virtuvē neviens par to neko neteica. Turklāt tev nav atļauts ieiet atpūtas telpā.
— Protams. Kaut ko tādu jau nu viņi kalpiem nestāstīs. Bet es esmu bijusi atpūtas telpā jā. Neapšaubāmi mans tēvocis vienmēr tā rīkojas. Tā viņš izdarīja ar tiem tatāriem, kas reiz viņu notvēra. Tatāri sasēja viņu un taisījās uzšķērst, bet, kad ar nazi pienāca pirmais vīrs, mans tēvocis tikai paskatījās uz viņu, un šis nokrita beigts. Tad nāca otrs, un ar to notika tas pats; tā beigu beigās bija palicis tikai viens. Mans tēvocis teica, ka atstās viņu dzīvu, ja viņš to atsietu. Tatārs tā arī izdarija, bet mans tēvocis vienalga viņu nogalināja lai pārmācītu.
Rodžers šim stāstam ticēja vēl mazāk nekā Gobleriem, bet tas bija pietiekami labs spēlei, tāpēc viņi pārmaiņus bija gan lords Ezriels, gan nonāvējamie tatāri un par putām izmantoja saldējuma piciņas.
Tomēr tas nebija tas. Lira joprojām vēlējās spēlēt Gobleros, tāpēc viņa aizvilināja Rodžeru lejā uz vīna pagrabiem; tur viņi iekļuva ar sulaiņa rezerves atslēgu palīdzību. Viņi ložņāja zem lielajām velvēm, kur zem gadsimtu veciem zirnekļu tīkliem gulēja koledžas slavenā tokajieša, kenerija, burgundieša un brandavīna pudeles. Virs viņiem pacēlās senas akmens arkas, ko balstīja tik resnas kolonnas kā desmit koki kopā. Zem kājām gulēja neregulāras formas akmens plāksnes, un pie visām sienām bija iekārtoti plaukti, cits virs cita, aizpildīti ar pudelēm un mucām. Redzamais bija apbrīnas vērts. Atkal aizmirsuši par Gobleriem, abi bērni uz pirkstgaliem zagās no viena gala līdz otram, ar sveci trīcošajās rokās ielūkojoties katrā tumšajā stūrī, un Lirai aizvien vairāk uzmācās doma: interesanti, kā garšo vīns?
To bija pavisam viegli uzzināt. Lira, par spīti Rodžera dedzīgajam protestam, izvēlējās visvecāko, savītāko, zaļāko pudeli, kādu vien varēja atrast, un, tā kā pie rokas nebija nekā, ar ko izvilkt korķi, nosita pudeles kakliņu. Ieritinājušies vistālākajā kaktā, viņi malkoja skurbinošo, tumšsarkano dzērienu, apsvērdami, kad tas varētu iedarboties un ko viņi teiks par to, kur bijuši. Lirai diez ko nepatika vīna garša, tomēr viņa nevarēja noliegt, ka tā ir lieliska un ļoti bagātīga. Visinteresantākais bija vērot viņu abu dēmonus likās, ka tie pamazām apstulbst — krīt gar zemi, ķiķinās bez iemesla, maina veidolus, kļūstot par visfantastiskākajām būtnēm, un katrs cenšas būt šausmīgāks par otru.