- Vai tu patiešām domā, ka viņš zināja par vīnu? bibliotekārs jautāja.
- Protams, zināja. Man nav ne jausmas, kā, bet viņš to zināja un pats apgāza karafi. Protams, tā bija.
- Piedošanu, direktor, bet es tiešām jūtos atvieglots. Man nekad tā doma nebija patikusi…
- Viņu noindēt?
- Jā. Nobeigt.
- Reti kuram tā būtu patikusi, Čārlz. Jautājums vai nedarīt to būtu bijis labāk nekā izdarīt. Nu, liktenis iejaucās, un tas nenotika. Man vienīgi žēl, ka apgrūtināju tevi ar šo ziņu.
- Nē, nekas, bibliotekārs protestēja. Bet es gribētu zināt kaut ko vairāk.
Direktors kādu brīdi klusēja, pirms teica: Jā, laikam gan man tas būtu jāpasaka. Aletiometrs brīdina par šausmīgām sekām, ja lords Ezriels turpinās savus pētījumus. Turklāt vēl šeit tiks iejaukts bērns, bet es meiteni gribu pasargāt pēc iespējas ilgāk.
- Vai tam, ko dara lords Ezriels, ir kāda saistība ar jaunizveidoto Konsistorija Disciplināro tiesu? To, ko viņi sauc par Ziedojumu padomi?
- Lords Ezriels nē, nē. Tieši otrādi. Lai gan Ziedojumu padome nav pilnībā pakļauta Konsistorija tiesai. Tā ir tāda pusprivāta iniciatīva, ko uzsākusi persona, kurai nepatīk lords Ezriels. Starp šiem abiem es trīcu un drebu, Cārlz.
Tagad klusēja bibliotekārs. Kopš pāvests Džons Kalvins bija pārcēlis pāvesta sēdekli uz Ženēvu un izveidojis Konsistorija Disciplināro tiesu, Baznīcas vara visās dzīves jomās kļuva absolūta. Pēc Kalvina nāves pāvesta vara tika atcelta un tās vietā izveidojās dažādu institūciju, kā tiesas, kolēģijas un valdes kopa, pazīstama ar nosaukumu Maģistērijs. Šīs institūcijas ne vienmēr bija savstarpēji saistītas, dažreiz starp tām pat izcēlās nikni strīdi. Pagājušajā gadsimtā ilgu laiku visvarenākā bija bijusi Bīskapijas kolēģija, bet pēdējos gados tās vietu ieņēma Konsistorija Disciplinārā tiesa kā visaktīvākā un nežēlīgākā no visiem Baznīcas izpildorgāniem.
Tomēr vienmēr bija iespēja izveidot neatkarīgas institūcijas citas Maģistērija daļas paspārnē, un Ziedojumu padome, kuru pieminēja bibliotekārs, bija viena no tādām. Bibliotekārs neko daudz nezināja par to, bet tas, ko vīrs bija dzirdējis, viņam nepatika un šķita biedējošs, tāpēc viņš pilnībā izprata direktora bažas.
Palmeras profesors minēja kādu personu, viņš pēc brīža ierunājās. Bernards-Stoukss? Ko dara šis Bernards-Stoukss?
-Ak, viņš nav no mūsu sfēras, Čārlz. Cik es saprotu, Svētā Baznīca māca, ka eksistē divas pasaules: tā, ko mēs redzam, dzirdam un varam sataustīt, un otra, garīgā pasaule, kurā ir debesis un elle. Bernards un Stoukss bija divi kā lai to pasaka renegātteologi, kas sludināja vairāku citu paralēlu pasauļu esamību, līdzīgu otrajai, tikai nevis ar debesīm un elli, bet materiālistisku un grēcīgu. Šīs pasaules atrodas tepat, blakus, bet ir neredzamas un netveramas. Svētā Baznīca, protams, noraidīja šo šausmīgo ķecerību un viņus apklusināja.
Tomēr diemžēl liekas, ka Maģistērijam ir kaut kādi pamatoti matemātiski argumenti šai teorijai par citu pasauļu eksistenci. Es pats nekad neesmu par to interesējies, bet zinātnieks no Kesingtonas man teica, ka pamats tam ir.
- Un nu lords Ezriels ir nofotografējis vienu no šīm paralēlajām pasaulēm, bibliotekārs teica. Un mēs esam finansējuši viņa tālākos atklājumus. Skaidrs.
- Tieši tā. Tagad Ziedojumu padome un tās varenie aizstāvji uzskatīs, ka Džordanas koledža ir ķecerības atbalsta perēklis. Un man, Čārlz, jāatrod līdzsvars starp Konsistorija tiesu un Ziedojumu padomi, bet pa to laiku bērns pamazām aug. Viņi nav to aizmirsuši. Agrāk vai vēlāk meitene būtu tikusi iejaukta, un tas notiks tagad, vai es vēlos viņu pasargāt vai ne.
- Bet kā tu to zini, Dieva dēļ? Atkal aletiometrs?
- Jā. Lirai ir loma šai visā, un tā ir nozīmīga. Trakākais ir tas, ka meitenei viss jāpaveic, to neapzinoties. Tomēr viņai ir iespējams palīdzēt, un, ja mans plāns ar tokajieti būtu izdevies, Lira būtu bijusi drošībā mazliet ilgāku laiku. Es labprāt būtu viņai aiztaupījis šo braucienu uz ziemeļiem. Par visu vairāk es vēlētos, kaut varētu viņai to paskaidrot…
- Lira neklausītos, bibliotekārs teica. Es pārāk labi šo meiteni pazīstu. Pamēģini viņai stāstīt kaut ko nopietnu, un viņa labi ja piecas minūtes būs spējīga tevi uzklausīt, tad kļūs nemierīga. Un, ja tu pēc kāda laika atgriezīsies pie sevis teiktā, tu redzēsi, ka viņa to vispār ir aizmirsusi.
- Un ja nu es ar Liru parunātu par Putekļiem? Tu domā, ka arī to viņa negribētu dzirdēt?
Bibliotekārs izdvesa noliedzošu skaņu, kas liecināja, cik, pēc viņa domām, tas ir mazticami.
- Kāpēc, pie velna, lai viņa to darītu? viņš vaicāja.
- Kāpēc lai kaut kāda sveša teoloģiska problēma interesētu veselīgu, bezrūpīgu bērnu?
- Tāpēc, ka Lira tajā būs iesaistīta. Daļa no tā visa ir smaga nodevība…
- Kas tad viņu taisās nodot?
- Nē, nē, tas jau ir tas skumjākais: nodevējs būs vina, un notiekošais būs liela traģēdija. Lira, protams, to nedrīkst zināt, bet nav iemesla no viņas slēpt ar Putekļiem saistīto problēmu. Tu, Čārlz, vari arī kļūdīties tas viņu var ieinteresēt, ja viņai visu izskaidros vienkāršiem vārdiem. Vēlāk tas varētu būt noderīgi. Katrā gadījumā tad es mazāk uztrauktos par Liru.
- Tāds jau ir veču liktenis, bibliotekārs atteica,
- uztraukties jauno vietā. Un jauno daļa ir nicināt veču uztraukumus.
Draugi vēl kādu brītiņu pasēdēja, tad šķīrās, jo bija vēls un abi jutās veci un noraizējušies.
3 Liras dzīve Džordanas koledžā
Džordanas koledža bija vispazīstamākā un bagātākā no visām Oksfordas koledžām. Iespējams, ka tā bija arī vislielākā, lai gan neviens to īsti nezināja. Koledžas ēkas, kas bija izkārtotas ap neregulāras formas pagalmiem, bija celtas dažādos laika posmos no viduslaikiem līdz pat astoņpadsmitā gadsimta vidum. Celtnēm nekad nav bijis īpašs plānojums tās tika būvētas pa daļām, kur pagātne mijās ar tagadni ik stūrī, bet kopējais efekts bija haotiskums un nolaists majestātiskums. Vienmēr kaut kur kaut kas grasījās sabrukt, un jau piecu paaudžu garumā viena un tā pati ģimene Pārslovi strādāja koledžā, uzturot un remontējot ēkas. Pēdējais misters Pārslovs pašlaik apmācīja savu dēlu arodā. Viņi kopā ar trim strādniekiem kā čaklas skudriņas rosījās pa sastatnēm, ko bija uzslējuši stūrī virs bibliotēkas telpas, kā arī virs kapelas jumta, un vilka augšā jaunas, spožas akmens plāksnes, mirdzoša skārda loksnes vai koka sijas.
Koledžai piederēja fermas un muižas visā britu zemē. Bija tāds teiciens, ka, ejot no Oksfordas uz Bristoli vienā virzienā un uz Londonu otrā, visu laiku iznāk šķērsot Džordanas koledžai piederošo zemi. Pa visu karalisti bija izkliedētas krāsotavas, ķieģeļcepļi, mežu īpašumi un dažādas sīkas darbnīcas, kas koledžai maksāja nomu. Gada ceturkšņa pirmajā dienā galvenais kasieris kopā ar saviem ierēdņiem visu sarēķināja un paziņoja kopējo summu konsilijam, un tad bija dziru
laiks. Daļa naudas tika ieguldīta investīcijās konsilijs tikko bija apstiprinājis biroja ēku kvartāla iegādi Mančestrā. Pārējie līdzekļi tika izmaksāti skolotāju pieticīgajās stipendijās un kalpotāju algās (kā arī Pārsloviem un pārējām apmēram divpadsmit dažāda aroda ģimenēm, kas kalpoja koledžā), izlietoti vīna pagraba krājumu atjaunošanā, grāmatu iegādē milzīgajai bibliotēkai, kas aizpildīja vienu Melrouzas kvadrātveidīgā pagalma stūri un pletās vairākus stāvus zem zemes kā alas, un, visbeidzot, filozofijas studijām paredzētās vismodernākās aparatūras iegādei kapelas aprīkojumam.