Kapelu vajadzēja uzturēt augstā līmenī, jo Džordanas koledžai kā eksperimentālās teoloģijas centram nebija līdzinieka ne Eiropā, ne Jaunajā Francijā. Vismaz tik daudz Lira zināja. Meitene lepojās ar savas koledžas augsto statusu, un viņai patika lielīties ar to visādiem zeņķiem un klaidoņiem, ar kuriem kopā viņa spēlējās kanāla malā vai pie māla raktuvēm. Ar nožēlu un nicinājumu Lira uzlūkoja tos mācībspēkus un ievērojamos profesorus, kas ieradās no citurienes, jo viņi taču nebija no Džordanas koledžas, tāpēc nabadziņi noteikti nebija gudri ne tik, cik visneievērojamākais Džordanas koledžas jaunākais zinātnieks.
Kas attiecas uz eksperimentālo teoloģiju, Lirai par to nebija lielāka saprašana kā viņas klaidoņiem draugiem. Meitenei bija izveidojies priekšstats, ka tas ir kaut kas maģisks, saistīts ar zvaigžņu un planētu kustību, ar sīkām matērijas daļiņām, bet tie bija tikai minējumi. Varbūt zvaigznēm, tāpat kā cilvēkiem, bija savi dēmoni un eksperimentālā teoloģija meklēja saikni ar tiem. Lira iztēlojās, ka Čaplins augstā stilā sarunājas ar zvaigžņu dēmoniem, uzklausīdams to piezīmes, tad saprotoši pamāj vai līdzjūtīgi nogroza galvu. Bet, par ko īsti viņi varētu sarunāties, to meitene nespēja iedomāties.
Tas viņu arī īpaši neinteresēja. Daudzējādā ziņā Lira bija mežonīga būtne. Vislabāk viņai patika kāpelēt pa koledžas jumtiem kopā ar Rodžeru, virtuves zēnu, kas bija viņas labākais draugs, un spļaut plūmju kauliņus lejā esošajiem zinātniekiem uz galvas vai arī ūjināt kā pūcei aiz mācību telpas loga, kad tur notika nodarbības, vai arī skraidīt pa šaurajām ieliņām, zagt ābolus tirgū un spēlēt kariņu. Gluži tāpat viņai nebija ne jausmas par slēptajām politiskajām strāvām, kas neredzamas virmoja, neskarot koledžas redzamo dzīvi. Bet mācībspēki savukārt nezināja neko par satraucošo, naida, draudzības un negāciju pilno, slepeni mutuļojošo Liras dzīvi Oksfordā. Bērni spēlējas cik jauki! Kas gan var būt vēl nevainīgāk un apburošāk?
Patiesībā, protams, Lira un viņas kompanjoni atradās nesamierināmā kara stāvoklī. Vispirms jau bērni (jaunākie kalpotāji, kalpotāju atvases un Lira) no vienas koledžas naidojās ar citas koledžas bērniem. Bet šie strīdi tika aizmirsti, ja kāds no pilsētas bērniem iedomājās aiztikt koledžas iemītnieku, tad visas koledžas apvienojās un devās kopīgā cīņā pret pilsētniekiem. Šī cīņa bija simtiem gadu veca, pamatīgi iesakņojusies un sniedza gandarījumu.
Bet pat šis naids tika aizmirsts, ja draudēja citi ienaidnieki. Viens no tādiem bija mūžīgs un nesamierināms ķieģeļu dedzinātāja bērni, kuri dzīvoja pie māla atradnēm un kurus necieta ne koledžas iemītnieki, ne pilsētnieki. Pagājušajā gadā Lira un daži bērni no pilsētas bija pārtraukuši pagaidu pamieru un iebrukuši māla atradnēs, ķieģeļu dedzinātāja bērnus apmētājot ar sakaltuša māla gabaliem un izārdot viņu no samitrinātiem māliem celto pili, pēc tam iegāžot tos lipīgajā masā un kārtīgi izvārtot tajā, līdz gan uzvarētāji, gan iekarotie atgādināja ķērcošu stulbeņu baru.
Laiku pa laikam uzpeldēja vēl viens mūžīgais ienaidnieks. Tās bija ģiptiešu [1] ģimenes, kas dzīvoja kanāla laivās un nāca un gāja reizē ar pavasara un rudens gadatirgiem, ar tām vienmēr varēja pacīnīties. Bija kāda īpaša ģiptiešu ģimene, kas vienmēr atgriezās vienā pietauvošanās vietā tai pilsētas daļā, kas bija zināma kā Džeriko. Šie ģiptieši bija Liras ienaidnieki jau kopš tiem laikiem, kad meitene tikko bija iemācījusies sviest ar akmeni. Kad viņi pēdējoreiz ieradās Oksfordā, Lira kopā ar Rodžeru un dažiem citiem virtuves zēniem no Džordanas un Sv. Mihaela koledžām bija noslēpusies un viņu koši krāsoto mazo laiviņu apmētājusi ar dubļiem, līdz visa ģimene iznāca ārā dzīt viņus prom. Tad otra Liras banda iebruka laivā un aizdzina to no krasta, traucējot citu transporta līdzekļu kustību kanālā, kamēr viņas komanda izrakņāja laivu no viena gala līdz otram, meklējot aizbāzni. Lira ļoti cerēja, ka tāds aizbāznis ir. Viņa iegalvoja saviem biedriem, ka tad, ja tapu izrautu, laiva acumirklī nogrimtu, bet viņi to neatrada un bija spiesti pamest kuģi, lai ģiptieši tos nedabūtu rokā. Tad, piloši un ar triumfa saucieniem uz lūpām, viņi glābās šaurajās Džeriko šķērsieliņās.
Tāda bija Liras pasaule un prieki. Meitene pamatos bija rupjš un savtīgs mežonēns, bet viņu nekad neatstāja vāra nojauta, ka tā nav visa viņas pasaule, ka otra daļa pieder Džordanas koledžas majestātiskumam un rituāliem, ka kaut kā viņa ir saistīta ar lielās politikas pasauli, kurā darbojas lords Ezriels. Bet viņa to izmantoja, vienīgi lieloties un izrādot pārākumu pār citiem bērniem. Lirai nekad nebija ienācis prātā noskaidrot kaut ko vairāk.
Tā bija pagājusi viņas bērnība kā savvaļas kaķim. Vienīgās pārmaiņas meitenes dzīvē bija neregulārās lorda Ezriela vizītes koledžā. Bija jau jauki lielīties ar bagāto un vareno tēvoci, bet šīs lielības cena bija tikt visveiklākā zinātnieka saķertai un nodotai saimnieces rokās; tā viņu nomazgāja un saģērba tīrās drānās, lai pēc tam aizvestu (nemitīgi draudot) uz vecāko mācībspēku telpu, kur kopā ar lordu Ezrielu tika dzerta tēja. Tika ielūgti arī vecākie mācībspēki. Tur Lira dumpīgi ieslīga dziļajā atzveltnes krēslā, līdz direktors viņai stingri aizrādīja nosēsties kārtīgi. Tad meitene lūrēja uz visiem ar tik niknu skatienu, ka pat Čaplinam bija jāsmejas.
Šīs neveiklās, formālās vizītes vienmēr noritēja pēc viena un tā paša scenārija. Kad tēja bija padzerta, direktors un daži pārējie ielūgtie skolotāji aizgāja, atstādami Liru un viņas tēvoci vienus. Lords Ezriels aicināja Liru nostāties viņam pretī un izvaicāja, ko meitene labu iemācījusies kopš viņa iepriekšējās vizītes. Viņa sāka bērt, ko vien varēja atcerēties no ģeometrijas, arābu valodas, vēstures vai antaroloģijas, bet tēvocis sēdēja, atlaidies un sakrustojis kājas, un vēroja viņu ar neizdibināmu skatienu, līdz meitenei vairs nebija, ko teikt.
Pagājušajā gadā pirms savas ekspedīcijas uz ziemeļiem viņš bija pajautājis:
- Un ko tu dari savā brīvajā laikā pēc mācībām?
Lira bija nobubinājusi: Es vienkārši spēlējos. Nu
tā, tepat, koledžā. Tikai spēlējos, patiesi.
Uz to lords Ezriels atbildēja: Parādi man savas rokas, bērns.
Meitene bija izstiepusi savas rokas, un viņš tās paņēma un apgrieza plaukstas uz augšu, lai apskatītu nagus. Blakus tēvocim uz paklāja gulēja viņa dēmons sfinksas veidolā, laiku pa laikam nošvīkstinot ar asti, un, acis nemirkšķinot, lūkojās uz Liru.
- Tās ir netīras, lords Ezriels teica, atgrūzdams Liras rokas. Vai viņi tev šeit neliek mazgāties?
- Liek, meitene atbildēja. Bet Čaplina nagi arī vienmēr ir netīri. Tie ir vēl netīrāki nekā mani.
- Viņš ir mācīts vīrs. Bet kāds ir tavs attaisnojums?
- Droši vien būšu tos sasmērējusi jau pēc mazgāšanās.
- Kur tad tu spēlējies, ka kļūsti tik netīra?
Meitene uzmeta viņam aizdomīgu skatienu. Lirai
bija tāda nojauta, ka atrasties uz jumta ir aizliegts, lai gan neviens to tā tieši viņai nebija teicis.
- Nu, tajās vecajās istabās, viņa beidzot izgrūda.
- Un kur vēl?
- Dažreiz māla raktuvēs. -Vēl?
- Džeriko vai Portmedovā.
- Vairak nekur? -Nē.
- Tu esi mele. Es tevi vakar redzēju uz jumta.