Labi, bet lai Durza cieš tūkstošgadu mocības par to, ko nodarīja tev.
Eragons kaut ko norūca pie sevis. Bet turies man līdzās.
Kopā viņi devās cauri Troņheimai uz tuvākās virtuves pusi. Gaiteņos un zālēs ļaudis apstājās un klanījās viņiem, murminot "Argetlam" vai "Ēnkāvi". Pat viens otrs rūķis pielieca galvu, tiesa, ne pārāk daudzi. Eragonu pārsteidza cilvēku nopietnās, drūmās sejas un tumšās drānas, kuras viņi bija apģērbuši, lai parādītu dziļās skumjas. Daudzas sievietes bija tērpušās pilnīgi melnā, un viņu sejas sedza mežģīņu plīvuri.
Virtuvē Eragons paņēma akmens paplāti ar ēdienu un apsēdās pie zema galda. Safira vēroja savu Jātnieku, uzmanīdama, vai nesākas vēl viena lēkme. Vairāki cilvēki grasījās pienākt pie viņiem, bet pūķis atieza zobus un ieņurdējās, tā atgaiņājot nelūgtos ciemiņus. Eragons brīdi knakstījās ap ēdienu, izlikdamies, ka apkārtējais viņu neinteresē. Beidzot, mēģinādams izmest no prāta domas par Murtagu, viņš vērsās pie Safiras ar jautājumu. Kuram, tavuprāt, ir gana liels atbalsts, lai uzņemtos vārdenu vadību tagad, kad Ažihads un Dvīņi ir zuduši ?
Viņa mirkli vilcinājās. Šāds atbalsts, iespējams, būtu tev, ja mēs tulkotu Ažihada pēdējos vārdus kā svētību savas lomas mantotājam. Pret tevi nez vai kāds iebilstu. Tomēr man tā neliktos prātīga izvēle. Ilgākā laikā tā sagādātu daudz galvassāpju.
Piekrītu. Turklāt tam nepiekristu Arja, un viņa var būt bīstama pretiniece. Elfi senvalodā nespēj melot, taču mūsu mēlē viņus nekas nekavē ja viņai tas liktos nevēlami, Arja varētu noliegt, ka Ažihads jelkad būtu teicis ko tamlīdzīgu. Nē, es nevēlos stāties vārdenu priekšgalā… Ko tu domā par Jormundwu?
Ažihads dēvēja viņu par savu labo roku. Diemžēl mēs nezinām neko daudz ne par viņu, ne citiem vārdenu vadoņiem. Kopš mūsu ierašanās ir pagājis tik īss laika sprīdis. Mums nāksies pieņemt lēmumu, balstoties uz izjūtām un iespaidiem, jo šajā reizē pieredze nepalīdzēs.
Eragons stumdīja zivs gabaliņu ap kartupeļu biezeņa pikuci. Neaizmirsti Hrotgaru un rūku klanus. Viņiem noteikti būs savs viedoklis. No elfiem tikai Arjai ir kāda teikšana jaunā vadoņa izvēlē šis lēmums tiks pieņemts, pirms elfi uzzinās par Ažihada bojāeju. Tomēr ar rūķiem nāksies rēķināties. Hrotgars ir labvēlīgs vārdeniem, bet, ja iebildīs pārāk daudz klanu, viņš var būt spiests atbalstīt vārdenu, kurš nav īsti piemērots vadoņa lomai.
Un kurš tas varētu būt?
Kāds viegli iespaidojams cilvēks. Eragons aizvēra acis un atlaidās sēžamajā. Šādu cilvēku Farthendurā nav mazums, par to nav nekādu šaubu.
-Ar
Krietnu brīdi abi klusējot prātoja par gaidāmajiem notikumiem. Pirmā ierunājās Safira. Eragon, kāds vēlas runāt ar tevi. Es nespēju viņu aizbiedēt.
Kas? Jātnieks pavēra acis un tad atkal samiedza, līdz tās aprada ar gaismu. Pie galda stāvēja bāls jauneklis. Zēns blenza uz Safiru tā, it kā baidītos nokļūt viņai uz kārā zoba. Kas noticis? vaicāja Eragons, mēģinādams kliedēt jaunekļa bailes.
Zēns sastomījās, uztraukumā saminstinājās un visbeidzot paklanījās. Argetlam, tevi aicina Vecajo padome!
- Kas viņi tādi būtu?
Šis jautājums vēl vairāk samulsināja jaunekli. Padome bija… ir… cilvēki, kurus mēs tas ir, vārdeni, bijām izvēlējušies mūsu vārdā runāt ar Ažihadu. Tie bija viņa uzticamie padomdevēji, un tagad viņi vēlas tikties ar tevi. Tas ir liels gods! izmocījis savu sakāmo, zēns žigli pasmaidīja.
- Vai tu mani pavadīsi pie viņiem?
- Tieši tā.
Safira jautājoši palūkojās uz Eragonu. Viņš paraustīja plecus, atstāja ēdienu pusapēstu un pamāja zēnam, lai rāda ceļu. Jauneklis mirdzošām acīm vēroja Zaroku, bet tad sakautrējies nolaida acis.
- Kā tevi sauc? vaicāja Eragons.
- Džārša, kungs.
- Labs vārds. Un tu biji lielisks, nododot man šo svarīgo ziņu, vari būt lepns. Džārša starodams pielika soli.
Viņi nonāca pie arkveida akmens durvīm. Džārša tās atstūma. Skatam pavērās apaļa telpa, kuras zilos velvju griestus greznoja zvaigznāji. Zāles vidū stāvēja apaļš marmora galds, kuru greznoja Dūrgrimst Ingeitum vapenis veseris, ko ieskāva divpadsmit zvaigžņu aplis. Pie galda sēdēja Jormundurs un vēl divi vīri viens slaids, otrs plecīgs; līdzās viņiem sieviete ar cieši sakniebtām lūpām, tuvu izvietotām acīm un rūpīgi nosmiņķētiem vaigiem un vēl kāda kundze ar milzīgu sirmu matu kodeļu un mātišķi mīļu seju, ar kuru krasi kontrastēja kuplā tērpa krokās manāmais dunča spals.
- Tu esi brīvs, Jormundurs vērsās pie Džāršas. Jauneklis aši paklanījās un izgāja no zāles.
Apzinādamies, ka viņu vēro, Eragons nopētīja telpu, tad apsēdās brīvu krēslu rindas vidū tā, ka padomes locekļiem nācās pagriezties, lai viņu redzētu. Safira nometās viņam cieši aiz muguras. Jātnieks juta, kā pūķa karstā elpa pa brīdim apdveš viņa skaustu.
Jormundurs paslējās krēslā, lai viegli paklanītos, tad nolaidās atpakaļ sēdeklī. Paldies, ka varēji ierasties, Eragon, par spīti drauga zaudējumam. Šis ir Umerts, Ažihada padomdevējs norādīja uz garo vīru, Falberds tā sauca plecīgo, tad Sabreja un Elesari, viņš iepazīstināja ar abām sievietēm.
Eragons pielieca galvu, tad pēc mirkļa vaicāja: Vai arī Dvīņi bija šīs padomes locekļi?
Sabreja strauji nogrozīja galvu un ar garu nagu piesita pie galda. Viņiem nebija nekādas daļas gar padomi. Viņi bija glumi tipi pat vēl ļaunāk. īstas dēles, kas rūpējas tikai par savu labumu. Viņi nebūt nevēlējās kalpot vārdeniem. Tāpēc viņiem padomē nebija vietas. Pat galda otrā pusē Eragons juta viņas biezās, eļļainās smaržas, kas atgādināja trūdošu ziedu. Iedomājies šo salīdzinājumu, viņš aši apspieda smaidu.
- Gana. Mēs šeit neesam sapulcējušies, lai apspriestu Dvīņus, iejaucās Jormundurs. Ažihada bojāeja ir radījusi krīzi, kas ātri un pienācīgi jāatrisina. Ja Ažihada pēcteci neizvēlēsimies mēs, to izdarīs kāds cits. Hrotgars jau sazinājās ar mums, lai izteiktu līdzjūtību. Lai cik pieklājīgs būtu rūķu karalis, viņš šobrīd noteikti kaļ pats savus plānus. Mums ir jāpatur prātā arī Duvrangragāta, burvestību zinātāji. Vairums no viņiem ir uzticami vārdeniem, tomēr pat mierīgākos laikos ir bijis grūti paredzēt viņu rīcību. Viņi var nolemt stāties pretī mūsu viedoklim, lai gūtu labumu paši sev. Mums ir vajadzīgs tavs atbalsts, Eragon, lai nodrošinātu papildu atbalstu cilvēkam, kuram būs jāstājas Ažihada vietā.
Falberds pieslējās stāvus un atbalstīja gaļīgās plaukstas pret galdu. Mēs pieci jau esam izlēmuši, ko atbalstīsim. Mēs esam vienisprātis, ka tā ir pareizā izvēle. Bet, vīrs pacēla resnu pirkstu, pirms mēs to atklājam, tev ir jādod godavārds, ka nekas no sarunas nenonāks ārpus šīs telpas sienām. Vai nu tu piekritīsi mūsu izvēlei, vai neatbalstīsi to.
Kāpēc tādi nosacījumi ? Eragons vērsās pie Safiras.
Nezinu. Viņa nosprauslājās. Iespējams, tie ir slazdi… Bet šo izaicinājumu tev nāksies pieņemt. Tiesa, tu droši vien ievēroji, ka man viņi neko nelūdza zvērēt. Vajadzības gadījumā es varēšu izstāstīt Arjai visu, ko viņi teiks. Cik muļķīgi no viņu puses piemirst, ka esmu tikpat saprātīga būtne kā jebkurš cilvēks.
Pūķa vārdi nomierināja Eragonu, un viņš teica: Ļoti labi, es dodu savu godavārdu. Kam, jūsuprāt, būtu jākļūst par vārdenu vadoni?