Tā tas gāja visas trīs pēdējās dienas. Pie viņa nāca puiši, gribēja pie viņa nakšņot, bet viņš nepiekrita. Leonīds arī nāca katru dienu. Vaņa teica, ka bijis stiprāk iereibis nekā parasti. Tas arī ir dīvains cilvēks, spriežot pēc nostāstiem. Man liekas, ka viņam ar sievu kaut kas nav kārtībā … Vaņa noliedz. Bet viņš var arī nezināt. Vispār Leonīds manī izraisa antipātiju. Svētdien viņš atnāca uz operāciju, atvadījās, nīgrs nosēdēja, kamēr Vaņa aizmiga, un aizgāja, drīzāk gan aizskrēja, ne vārda neteicis. Liekas, ka bija skaidrā, bet varbūt es labi nesaskatīju, ne jau viņš man bija prātā.
Katru vakaru asaras. Es varētu arī ilgāk palikt pie Vaņas. Pāvelam es neteicu, uz kurieni eju. «Man uz kādu laiku jāiziet.» Viņš nejautāja. Arī tas bija smagi, bet par to nav vērts runāt…
Pēdējais vakars. Vaņu gatavošanās ļoti novārdzinājusi, jo nu jau divas dienas viņš nekā nav baudījis kā vien tēju, kafiju un mazliet buljona. Viņš jau tā bija vājš, bet tagad vēders iekritis līdz pašam mugurkaulam, tikai liesa izspiežas kreisajā paribē. Bija divaini viņu redzēt, kad izklausīju sirdi: tik pazīstams, bet tagad pārvērties. Viņš kaunējās, bet man acīs asaras. Es agrāk pat nezināju, ka esmu tik raudulīga.
Vaņa gulēja uz dīvāna zem segas pidžamā kā īsts slimnieks. Nu protams, īsts. Kā gan citādi? Galdiņš bija piegrūsts cieši klāt, uz tā avīzes, žurnāli. Kad atnācu, viņš kaut ko rakstīja, atbalstījis mapi prer celi. Man uzkrita, ka celis ir tik ass, izspiežas cauri segai.
Noskūpstīju viņu kā parasts. «Pasēdi brītiņu, es beidzu savu testamentu.» Es neapsēdos. Zinu, ka viņš nemīl, ja viņu vēro rakstīšanas laikā. Agrāk viņš ne reizi vien man tika teicis, ka manā klātbūtnē nevarot strādāt. Pajautāju, vai viņš tēju padzēris, un devos uz virtuvi to sagatavot. Arī pati biju izsalkusi, bet ne skapī, ne ledusskapī nekā nebija. Netiku gudra: kur viss palicis? Samalu kafiju un ieslēdzu kafijas vārāmo mašīnu. Viņš diezgan ātri pabeidza un pasauca mani: «Dārgā!» Man patika, kad viņš tā sauca. Tas tā nemēdza būt vienmēr.
Iegāju, viņš smaida. Atceros, nodomāju, ka smaids kļuvis vēl mīļāks.
— Visas šīs zemes lietas esmu pabeidzis.
(Es jau mēģinu rakstīt dialogus kā rakstnieks.)
Pēc tam viņš nolasīja man savu testamentu, pajautāja: «Kā ir?» Teicu, ka labi, lai gan man likās pārlieku lietišķīgi, bet oficiālais stils man ir pasvešs. Ziņojumi, paskaidrojumi, kādus nākas rakstīt nodaļas vadītājam, man vienmēr grūti padevušies. Taču kārtība manā nodaļā ir laba, to saka ne tikai komisijas, bet arī slimnieki.
Kafija uzvārījās, es novācu no galdiņa avīzes un uzliku traukus. Vaņa žēlojās, ka neesot, ar ko mani pacienāt. Vēl smējās: «Visu izmetu atkritumu vadā, baidījos, ka nenocietīšos.» Viņš palūdza ieliet stiprāku kafiju, bet es nepiekritu: domāju, ka viņš neaizmigs. Miega līdzekļus nebiju atnesusi.
Mūsu azaids beidzās ātri. Iedzēru ļoti saldu un stipru kafiju, mans izsalkums norima. Saruna ritēja mierīgi. Vaņa turējās labi. Visu laiku raudzījās manī, saņēma manu roku, kā tas mēdza būt agrāk, nerauca pieri un nenoslēdzās sevī. Es biju laimīga, ka viņš ir tik savaldīgs. Viņš teica: «Es jūtos tā, it kā pirms aizbraukšanas: mājās viss apnicis, rītā iesēdīšos vilcienā, vienvietīgā kupejā, iemigšu un pamodīšos jaunā vietā.» Lai arī vārdi nebija tieši šādi, taču jēgu atminu. Pēc tam piebilda, aprauti iesmiedamies:
— Bet, ja naktī būs katastrofa, es pat nepamodīšos!
Viņš teica, ka visvairāk viņam žēl atstāt mani. Taču jāatzīstas, es viņam diez kā vis neticēju. Vienkārši viņš gribēja man pateikt kaut ko patīkamu. Viņš allaž izturējās pret mani labi, maigi, vienādi. Jau slims būdams, mēdza teikt: «Paldies tev par siltumu. Citādi tā arī būtu nomiris, neizjutis siltuma.»
Tai pēdējā vakarā man negribējās runāt par operāciju, bet Vaņa neatlaidīgi atgriezās pie tās. Viss bija apspriests, lomas sadalītas un vispār kaut ko mainīt bija jau par vēlu … Viņš bažījās, kaut tikai noslēpumu neatklātu un nodomu neizjauktu. Bet tas bija maz ticams. Līdzdalībnieki bija paredzēti pavisam septiņi: Jura, Vadims, Poļa, Igors, es, Volodja — anesteziologs un vēl viena laborante Vaļa. Protams, gatavojās visa laboratorija, bet nezināja, kam. Bija paziņots, ka pirmdienas rītā sāksies mēģinājums ar hipotermiju, kurai būs jāilgst daudzas dienas. Ar šādu ieganstu tika pārbaudīta aparatūra, sterilizēta veļa un instrumenti, sagatavoti šķīdinājumi, medikamenti un reaktīvi. Pat suņi bija atlasīti. Trīs litrus plazmas un asins aizstājēju iepildīšanai mākslīgās asinsrites aparātā sagatavoju es savā nodaļā Veselu nedēļu izrakstīju no stacijas pa vienai divām ampulām.
Visa gatavošanās tika plānota speciālās apspriedēs — šaurās, ar Juru un Vadimu, un plašākas, kad pieaicināja mani, Polu, Igoru. Dīvaini bija ierasties šai dzīvoklī «darīšanās» un izturēties kā svešai. Volodja un Vaļa nezināja nekā līdz pašām beigām.
Ilgi tika apspriests jautājums, lūgt vai nelūgt oficiālu atļauju. Vadims pastāvēja uz to: «Vai tiešām viņi nesaprātīs?», ar «viņi» saprotot Akadēmijas vadību. Un tomēr izšķīrāmies par klusēšanu. Nobijāmies, ka varētu sākties «saskanošana», kas ieilgtu vairākus mēnešus, neviens negribēs uzņemties atbildību un pateikt «jā» tādā neparastā pasākumā. Galu galā ko viņi mums var padarīt? Eksperiments veikts pēc cietušā neatlaidīga pieprasījuma.
Interesanta bija pirmā reakcija pirmdienas rītā. Ivans Petrovičs izsauca Semjonu, Juru. Vadimu, sākumā kliedza, pēc tam sarūgtināts pārgrieza, acis: «Kā jūs uzdrīkstējāties piedalīties šai pasākumā? Nogalinājāt cilvēku, nogalinājāt lielisku zinātnieku!» Pēc tam atkaclass="underline" «Jums vajadzēs atbildēt pēc visiem likumiem. Es šo lietu tā neatstāšu! Es nedomāju: jūsu dēļ iet cietumā!» Un tā tālāk. Viņš aiztrieca viņus un tūlīt pat sāka kaut kur zvanīt. Bet Jura negaidīja tālāko un tūlīt no rīta pats devās uz apgabala komiteju ar «testamenta» kopiju. Svarīgi ir pasākumu pareizi apgaismot pašā sākumā. Galu galā viss nokārtojās, un jau pirmdien biia dots pirmais paziņojums presē. Ivans Petrovičs savā kabinetā cienīgi pieņēma žurnālistus un pozēja fotogrāfiem. Beigās iznāca, ka tieši viņš radīja Prohorovu un sagatavoja operāciju. Taču Jura arī nesnauda un veda apmeklētājus uz laboratoriju, bet laboratorijā direktors neorientējās un atbildēja ne to, ko vajadzēja. Un tā komandēšana bija Juras rokās. Sākās «piespēles». Visiem bija ļoti pretīgi, bet jaunais nekronētais šefs Jura pateica, ka tā vajag. Ja arī vajag, tad pretīgi tik un tā.
Pēc tam mēs runājām par visādiem niekiem. Es stāstīju dažādas slimības vēstures, par bērniem. Pārrunājām pēdējo kinofilmu, kuru viņš, saprotams, nebija redzējis un bija lasījis tikai atsauksmes. Es vairs visu neatminu. Zinu tikai, ka mēs abi centāmies viens otra priekšā izlikties mierīgi un jautri. Tā parasti mēdz būt ilgas šķiršanās priekšvakarā. Māte man stāstīja, kā pavadīja tēvu karā. Man bija desmit gadu, un es patiešām domāju, ka visi ir līksmi.