Выбрать главу

Viņi atbrauca, kad es jau beidzu. Vēl tikai vajadzēja atšķaidīt heparinu.

Poļa paskatījās pa logu un noteica: «Atveduši.» Skumjas pārņēma sirdi, izzuda pēdējās cerības — atlikt. Kaut kur zemapziņā bija šāda doma: ja nu pēkšņi gadās kādi sarežģījumi tehnikā vai arī viņš saslimst? Laboratorijā es jau redzēju, ka viss ir gatavs, un tagad arī viņš atbraucis, tātad — notiks. Tikai kālab «atveduši»? It kā viņš pats vairs nevarētu, — būtu jau gulošs slimnieks.

Jura tūlīt visu pameta un aizgāja sagaidīt. Man arī gribējās iet, bet es jau biju sterila. Vai patiešām neizdosies pārmīt kaut vai vārdiņu? Nē, tā nevar. Viņām ir grūti, viņš ir jāatbalsta. Es steigšus visu pabeidzu un apklāju galdiņus ar steriliem palagiem. Kārbās bija rezerves cimdi un halāti. Bijām norunājusi «nevilcināt».

Gāju uz kabinetu pa tukšajiem gaiteņiem. Sirds dauzījās, ausīs dunēja. Domas galvā fragmentāras. Uzpeldēja kāds ritmisks motīvs: «… kāpnes, gaiteņi… mēmās rakstu zīmes …» Kāpēc? Nezinu.

Kabineta durvis bija vaļā. Vaņa gulēja uz dīvāna, ļoti bāls, deguns bija kļuvis tā kā garāks un iezilgans. Nodomāju: «Cik viņš slikti izskatās.» Viņš apsēdās, tiklīdz pamanīja, ka es ienāku. «Esiet sveicināta, Ļuba.» Neuzdrīkstējās uzrunāt ar «tu», bet tēva vārdā nenosauca. Tātad, arī man jāturas tāpat — oficiāli. Tātad vienīgi ar balsi, vienīgi ar skatienu.

— Ivan Nikolajevič, varbūt atliksim?

Tā gribējās, lai viņš pateiktu: «Jā, atliksim.» Nebija nekādu citu slepenu domu, vienīgi žēlums bija pavisam sažņaudzis sirdi.

— Nē, vai jums prāts, Ļubova Borisovna. Ja ne šodien, tad vispār nekad.

Es tā arī zināju. Šī cilvēka patmīlība nepazīst robežu. Droši vien viņš nodomāja: «Esmu atbraucis, bet tagad atpakaļ — zaudējis dūšu. Nē!»

Tagad, kad esmu izlasījusi viņa piezīmes, es labāk viņu saprotu. Viņš ļoti baidījās.

Saņēmu viņa roku: es taču esmu ārste, man jāpatausta pulss. Tas ir ļoti ātrs, apmēram simt divdesmit. No satraukuma, kā visiem slimniekiem pirms operācijas. Manas zāles nav līdzējušas. Pajautāju, vai viņš gulējis naktī. Atbildēja, ka jā, esot gulējis. Es atkal viņu noguldīju uz dīvāna. Tikai tagad pamanīju pārējos: Juru, Vadimu. Visi stav. Vadimam trīcēja žoklis un acis valgi mirdzēja. Pirmoreiz padomāju par viņu labi. Jura bija uzsvērti mierīgs. «Ak tu koka gabals,» es nodomāju.

— Kāpēc jūs visi esat nokāruši degvīnus! Ejiet un dariet savu darbu tikai nevilciniet. Ilgas atvadas — liekas asaras.

Vaņa to pateica īgni. Droši vien gribasspēku sasprindzinājis līdz pēdējam.

Jura atbildēja par visiem:

— Mums viss ir gatavs.

Man arī. Var atsegt asinsvadus, lai pieslēgtu aparātu. Poļa to jau piepildījusi ar plazmu. Tātad jāievada morfijs un jāsāk narkoze. Nekāda pamata, lai vilcinātos, nav un nav arī vajadzīgs.

— Nu tad dodiet morfiju. Jura, kad iesiet, pasakiet Volodjam, lai atnāk un izdara injekciju.

To teicu es, labi atminu. Pēc tam man tūlīt kļuva neērti, it kā es būtu pārņēmusi iniciatīvu, kamēr citi vēl šaubās. Izskats man droši vien bija vainīgs, tāpēc ka Vaņa paņēma mani pie rokas un pateicās:

— Pareizi, Ļuba, ir jāsāk.

Pēc tam Jura un Vadims izgāja.

Es iedomājos: ir kādas desmit minūtes atvadām. Ko man darīt?

Gribējās mesties pie viņa, apkampt, skūpstīt lūpas, pieri, acis, raudāt… Bet es stāvēju .. Nedrīkst! Tas viņam būs grūti, nepanesami, tā atvadīties.

— Mans mīļais! Turies, mēs vēl tiksimies…

Neizturēju, pieplaku uz mirkli, noskūpstīju. Jūtu, ka acīs riešas asaras…

— Uz redzēšanos!

Aizskrēju — vairs nespēju. Nedzirdēju, ko viņš atbildēja, tikai skatiens iespiedies atmiņā — nožēlojams, bezpalīdzīgs …

Tā es arī neizmantoju savas pēdējās desmit minūtes, nespēju savaldīties. Līdz pat šim laikam mani moka sirdsapziņa par to. Es tās noraudāju tualetes istabā uz palodzes. Pēc tam nomazgājos, noslaucījos kabatlakatiņā un kāpu lejā uz operāciju telpu. «Nu tagad patiešām viss ir galā. Viss,» nodomāju. Kā es dzīvošu bez viņa?

Bet dzīvoju. Eju uz darbu, gatavoju pusdienas. Vakar mazgāju veļu. Operēju. Kopā ar Dolu mācos angļu valodu. Bet dvēsele kā sastingusi pat vēl šobrīd.

Un kas tad īsti ir — mīlestība?

Jāturpina. Viss briesmīgais jau garām. Es pēc tam kustējos kā automāts, pat runāju par nesvarīgām lietām, tikai neatminu — par ko.

Kad es ienācu operāciju telpā, Vaņas un Volodjas vēl nebija. «Tātad Volodja viņu atvedīs pats. Kaut viņš nepakristu uz kāpnēm. Pieņemts gan vest ar ratiņiem.»

Sāku mazgāt rokas. Kā vienmēr, šī procedūra mani mazliet nomierināja: iegāju ierastu refleksu sfērā. Mēs mazgājāmies ar Vadimu kopā, pie vienas izlietnes blakus istabā, kas bija pārvērsta par operāciju zāles priekštelpu. Mazgājāmies klusējot, runāt negribējās, katram savas domas. Es baidījos, kaut tikai viņam sirds neapstātos pirms laika, kaut tikai kreisais priekškambaris netiktu pārstiepts — ja nu pēkšņi aortas vārstuli tur slikti? Ko tad? Atvērt pleiras dobumu, masēt sirdi un steigšus sildīt, atsakoties no anabiozes? Tikai tas viņam nebūs vajadzīgs, labāk nomirt narkozē nekā mocīties, mirstot no leikozes. Es spriedu par to aukstasinīgi. Es taču esmu ārste un esmu pieradusi novērtēt dzīvību. Lai gan tik un tā vajadzēs to darīt, vajadzēs atdzīvināt — tā prasa mūsu ārstu kanoni — līdz galam.

Vadims teica, ka baidoties: ja nu viņš pēkšņi nevarēs atsegt asinsvadus? Trīcēšot rokas. Es viņu nomierināju, apsolīju, ka palīdzēšu. ka izdarīšu pati, ja vajag. Lai viņš tikai izvada kateteru cauri sirds priekškambaru sieniņai, kreisajā priekškambarī. Es pastāstīju viņam par savām bažām, lai gan nevajadzēja, jo viņam pavisam sašļuka dūša. Neatminu, ko viņš teica, bet bija redzams, ka mīl Vaņu. Tas ir patīkami.

Mēs nomazgājāmies un sākām ģērbt sterilos halātus. No ķirurga viedokļa operācija ir niecīga — atsegt divas vēnas un artēriju. Apspriedē mēs nolēmām, ka drenēt kakla vērnas nav vērts: atdzesēšana skābekļa kamerā neprasa spēcīgu mākslīgās asinsrites aparāta jaudu.

Nez kāpēc viņi ilgi nenāca, un Poļa aiz­gāja uzzināt, kas noticis. Bet tūlīt pat atgriezās: «Nāk!»

Viņi ir klāt. Vaņa ir ļoti bāls, nāk lēnām, viņu atbalsta zem rokas. Viņš pasmaidīja izmocītu smaidu, sasveicinājās: «Labdien!» Igoru, Poļu un Vaļu viņš vēl nebija redzējis. Pārģērbts pidžamā — tas arī saskaņā ar plānu. Es šo pidžamu esmu redzējusi, man pat pazibēja kaut kādas pagātnes ainas.

— Nu ko tad vairāk, Ivan Nikolajevič, gulstieties, sāksim.

Kādi cietsirdīgi vārdi: «Gulstieties, sāksim.» Tas ir, tie ir parasti, nenovēršami, bet iegūst briesmīgu jēgu, kad sakām tos slimniekiem pirms smagas, riskantas operācijas. Un tomēr tagad tie skanēja vēl briesmīgāk, kā signāls sākt nāves sodu. «Gulstieties, sāksim.» To teica Jura, un man bija nepatīkami: it kā viņš steidzinātu.

— Nāciet, atvadīsimies stāvus. Nāciet, es jūs noskūpstīšu.

Pirmais pienāca Jura. Vaņa kaut ko klusi viņam pateica, es nesadzirdēju, uzzināju jau vēlāk. «Uz tevi visas cerības.» Mēs vēlāk sēdējām un atsaucām, atmiņā ikvienu žestu, ikvienu vārdu.

Poļai: «Precies, slikti ir vienam.» Man šie vārdi kaut kā iedūra: vai tad viņš ir viens? Un vai tad apprecēties ir tik liela laime?

Igoram: «Dzīvojiet saticīgi, lūdzu, neķildojieties.»

Volodjam: «Jūs man piedodiet, ka pavedināju jūs uz tādu pasākumu.» Volodja kaut ko nomurmināja, it kā: «Ko jūs, ko jūs, nav vērts.» Pagriezās pret sienu. Droši vien tādas sejas izteiksmes bija agrāk pēc grēksūdzes un svētā vakarēdiena: katrs vērās pats sevī.