Mēs ar Mironu sastingstām kā sālsstabi, ar acīm pavadot trako, bet dāsno pircēju, līdz viņš pazuda no redzesloka. Viss sanāca kā jokā par “jaunajiem krieviem”. Kurš pastāstītu, - neticētu.
- Varbūt tie dolāri viltoti? - Mirons attapās pirmais.
Es jutu, ka naudaszīmes saspiedušie pirksti ir sastinguši, un pasniedzu naudu Mironam.
- Paskaties.
Viņš novilka no rokām kažokādas dūraiņus, paņēma naudaszīmes, paberzēja starp pirkstiem, paskatījās pret gaismu:
- Izskatās īsti ... Nu, tev gan paveicās! Šādu lietu vajag nekavējoties apmazgāt.
Mirons atkal izvilka pudeli, ielēja glāzē, tagad vairs neskopojies. Un, kad iedzēru, sapratu viņa dāsnuma iemeslu.
- Kā tu domā, vai man ir tiesības uz komisijas naudu? - viņš paklusām pajautāja.
Papūtu uz nejūtīgajiem pirkstiem, padomāju un piekritu. Mirons man bija palīdzējis ne reizi vien, un viņam bija taisnība - ja ne viņa sarkasms, vajadzētu apmierināties ar trīssimt rubļiem, nevis trīssimt dolāriem. Un tās, kā saka Odesā, ir divas lielas atšķirības.
- Vai izplatītājs būs apmierināts ar desmit procentiem?
- Apvaino, priekšniek!
Es nekaulējos.
- Labi, piecdesmit dolāru.
- Labs ir! - Mirons uzreiz kļuva jautrāks un atdeva man divus simtniekus - Vai atlikums rubļos apmierinās?
- var pat tugrikos, - es pajokoju, - bet rubļos tomēr labāk.
Mironam "atlikumam" bija tikai četri simti rubļu. Man bija taisnība kad padomāju par viņa finansiālajām iespējām.
- Pārējais rīt, - viņš paziņoja - samainīšu valūtas maiņas punktā, tad arī atdošu.
- Ja rīt, tad rīt, - es piekritu. - Var arī parīt. Ja sals nepāries, tad es šeit nerādīšos.
- Bet ja atkal parādās dāsns pircējs? - Mirons nespēja atturēties nepaironizējis.
- Tā gadās reizi mūžā, - es pamatoti iebildu, neviļus paskatīdamies apkārt, un mana sirds izlaida sitienu.
Klients nāca atpakaļ ar lielu plastmasas tarbu labajā rokā.
"Tūlīt prasīs naudu atpakaļ ..." - ar skumjām pazibēja man galvā.
Viņš piegāja pie letes, apstājās un paskatījās uz mani caur tumšajiem briļļu stikliem. Lēcas bija tik izliektas, ka radīja iespaidu, ka tās ir acis.
- Bet lelli pēc pasūtījuma jūs varat izgatavot? - Viņš neskaidri pajautāja.
- Mēs varam. - No dvēseles kā akmens nokrita, un es kļuvu jautrāks. No manām lūpām gandrīz paspruka: "Varam pat zārkus ..." - bet tieši laikā paguvu iekostos mēlē. Ar šādiem pircējiem labāk nejokot, jo īpaši tāpēc, ka viņš patiešām izskatās tā, it kā pienācis laiks padomāt par pēcnāves mājvietu. - Jebkura lelle pēc klienta pieprasījuma!
- Man tādu pašu ... Hm ... Buratino. Bet nedaudz lielāku. Un tā, lai plaukstas nebūtu ciešas, bet pirksti kustētos.
Pirmo reizi neuztvēru, bet tagad pircēja neskaidrajā balsī bija jūtams neliels akcents. Maskavas izruna, tāda kā galvaspilsētas televīzijas kanālu diktoriem.
- Var arī ar pirkstiem, - pamāju, - bet tad būs dārgāk.
- Skaidra lieta, - pircējs piekrita un pasniedza man tarbu. - No šī te materiāla ...
Es paņēmu tarbu un ieskatījos. Tur bija parasts malkas klucis un neliels papīrā ietīts sainītis.
- Vai izdosies?
- Kāpēc lai neizdotos? Izdarīsim. Kad?
Viņš padomāja:
- Labāk vakar.
Es iesmējos un pakratīju galvu.
- Pasūtītās preces ne ātrāk kā pēc nedēļas.
- Ja pēc nedēļas, tad pēc nedēļas, - klients negaidīti viegli piekrita.
Viņš pasniedzās kabatā, izņēma naudu un iedeva to man. Roka viņam kustējās kaut kā nedabiski, gluži kā protēze. Nav jau arī nekāds brīnums šādā salā. Un akcents viņa balsī, visticamāk, ir tās pašas izcelsmes - sals, tāpat kā alkohols, ietekmē balss saites.
- Tā būs priekšapmaksa. Izdarīsiet - dabūsiet vēl tādu pašu summu.
- Vai ikonu nevēlaties iegādāties? - iejaucās sarunā Mirons. - Te ir Dieva Mātes, svēto dižmocekļu sejas ... Tā kā būtu pienācis laiks padomāt par mūžīgo ...
Nepaskatījies uz Mironu, pircējs pagriezās un kokainā gaitā devās prom.
Es paskatījos uz naudu un saskaitīju. Pieci simti dolāru! Lūk, tā jau ir veiksme! Nevarēju par tādu pat sapņot. Labākajā gadījumā nopelnīju līdz divsimt dolāriem mēnesī, bet tagad ...
- Kaut kāds dīvains ... - Mirons domīgi sacīja, un man šķita, ka viņam skauž mana veiksme.
- Būtu vairāk tādu trako! - jautri atbildēju.
- Es ne par to ... - Mirons pakratīja galvu. - Vai ievēroji, kāds viņam deguns? Kā līķim. Un uz šalles nav sarmas, it kā viņš neelpotu.
- Nu kā tad, - es piekritu, neviļus nodomādams, ka tiešām neredzēju sarmu uz klienta šalles. - Un kustas arī kā rēgs, un runā vēderbalsī kā no pazemes ... Izbeidz, Miron! Cilvēks sastindzis salā vai līdz beidzamajam, bet sarmu no šalles nokratījis. Ne visi uzkož uz "Vigor" ar ledu no ūsām. Uz sevi paskaties - drīz deguns no sala nokritīs!
- Ka tik ne no sifilisa, - viņš drūmi atcirta. - Starp citu, esi dzirdējis, ka viņdien no pilsētas morga pazuda divi līķi?
Man sanāca smiekli.
- Un viens no viņiem ieradās šeit, mētāties ar dolāriem, - es turpināju. - Tā, vai ne, ko? Nerunā muļķības, labi?
Mirons samulsa.
- Nu labi, labi ... Kas tev tai somā? Viņš ieskatījās tarbā, ieraudzīja koka gabalu un nospurdza. - visbeidzot tomēr nolēmi pārkvalificēties par tētiņu Karlo?
- No Rubļeva dzirdu, - atcirtu, norādot uz viņa ikonām. - Tu vienmēr esi bijis tikpat vienkāršs kā ķieģelis.
Garastāvoklis uzreiz pasliktinājās. Aizkaitināti izvilku no letes apakšas kasti un sāku tajā likt lelles. Nepatīk man tā iesauka. Kas tā par nelaimi - ja taisīsi lelles, tevi noteikti sāks saukt par tēti Karlo.
- Nu nedusmojies, Denis, - Mirons piekāpās. - Piedod. Ne jau aiz ļaunprātības, es ... Vienkārši situācija izskatās tā ...
Viņš tomēr neizturēja nopietno toni un izplūda smieklos.
- Ej tak tu ... Kad dullums galvā, vajag dzert zeļonku, nevis vigoru. Arī aptiekā pārdodas, un arī rektificēts.
Aizvēru kasti, salocīju leti.
- Jau iesi prom?
- Ko man šeit vēl darīt? Tagad varu šeit nerādīties pusgadu.
- Jā, paveicies ... - Mirons skaudīgi novilka. - Bet es vēl pastāvēšu, varbūt veiksme uzsmaidīs arī man. Andrjuham paveicās, tagad, lūk arī tev,iespējams, laime pienāks arī man. Dievs, viņš mīl trīsvienību.
- Vai sen esi kļuvis dievbijīgs? - nospurdzos.
- Gluži pretēji, - Mirons pakratīja galvu. - Pēc šī notikuma ar tevi es sāku domāt par ikonu gleznošanu par paraugu izvēloties pilnīgus grēciniekus. Paskatīsim, varbūt tieši tādi būs ļoti pieprasīti.
- Nezaimo! - pakratīju pirkstu.
- Kāda tur nu zaimošana? Grēcinieki uz zemes dzīvo daudz labāk nekā svētie, bet es pēcnāves dzīvei neticu, tāpēc arī gribu dzīvot labi ... Ņemam nu, pieci pilieni ceļakājai?
Viņš izvilka no azotes pudeli.
- Nē. Ljubašai šodien ir dzimšanas diena, bet es te jau tāpat esmu ieķēris. Nebūs labi, ja es parādīšos piedzēries.
- Priecīgi nosvinēt, - Mirons novēlēja un iedzēra no pudeles kakla.
- Un tev arī laimīgi, - pamāju, uzliku uz viena pleca jostu ar kasti, uz otra - jostu ar salocīto leti, paņēmu tarbu ar malkas pagali un izgāju no parka, pa ceļam paklanīdamies pazīstamiem māksliniekiem.
Kasti ar lellēm un leti turēju būcenī zem piecstāvu ēkas pirmās ieejas kāpnēm, kas atradās pretī izejai uz laukumu. Būcenis bija sētnieka Mihaliča pārziņā, viņš bija izturīgs vecis, bijušais fizkultūras skolotājs un kaislīgs veselīga dzīvesveida piekritējs. Pēc aiziešanas pensijā viņš principa pēc dabūja sētnieka darbu, lai pastāvīgi nodarbotos ar fiziskām aktivitātēm un vienmēr būtu labā formā. Viņam bija apmēram astoņdesmit, bet izskatījās ne vairāk kā piecdesmit: matos nebija neviena sirma, un staltā figūra izraisīja tikai skaudību. Salikt mūs blakus, es izskatījos vecāks.