- Skaistule! - Es paziņoju. - Karaliene! Konjaku?
- Jā ... - Ljubaša kautrīgi piekrita.
Oksana uzmeta man greizu skatienu, bet šoreiz neizmeta nevienu dzēlību.
Ielēju glāzēs konjaku, bet Oksanas glāzē kompotu, un mēs atkal dzērām par godu jubilārei.
- Auksto gaļu? - it kā atvainodamās, piedāvāja Ljubaša. Citrona konjakam klāt uz galda nebija.
- Jā.
- Ar mārrutkiem, - Oksana pastūma šķīvi man tuvāk.
Es piesardzīgi paskatījos uz viņu, gaidot kārtējo repliku. Bet nē, Oksanas acīs nebija ierastās nepatikas. Gluži pretēji, es tajās saskatīju kautko līdzīgu pārsteiguma pilnai cieņai. Šķiet, ka lietas sāk izkustētīes no sastiguma punkta. Paskatīsim, varbūt drīz man būs normāla ģimene, tāpat kā visiem cilvēkiem. Ar mīļotu sievu un pieaugušu meitu.
- Paldies,- es teicu.
- Paklausies .. - Ljubaša aizdomīgi pagrozīja uz pirksta gredzenu. - Tas laikam taču ir dārgi ... Kur tu ņēmi tādu naudu?
- Izmet no galvas, - es pasmaidīju. - Šodien saņēmu pasūtījumu lelles izgatavošanai, un man izmaksāja avansu. Pasakainu naudu - pieci simti dolāru.
- Vai no tās pagales, kas tev tajā celofānā? - Oksana neuzticējās.
- No tās pašas pagales, - es piekritu.
- Tiešām? - jautāja Ljubaša.
- Tiešām, tiešām. Ierosinu ieliet trešo reizi un iedzert par godu jubilārei.
- Labāk par tavu veiksmi, - Ljubaša nepiekrita. - Lai būtu vairāk šādu pasūtījumu.
- Pirmie trīs tosti tikai jubilārei par godu, - es iebildu. - Mana laime un mana veiksme esi tu.
-Trīsdesmit pieci, trīsdesmit pieci, bet lai mamma ir kā odziņa! - Paceļot augstu kompota glāzi, Oksana svinīgi paziņoja, un mēs iesmējāmies.
Tālāk viss turpinājās saskaņā ar labi zināmo svētku mielasta scenāriju. Ēdām, dzērām, runājām par niekiem ... Oksana ieslēdza televizoru, kas pārraidīja humoristisku koncertu, un mēs daudz smējāmies. Tad dzērām tēju, ēdām slaveno Ljubašas torti. Pārsteidzoši, bet visu vakaru mēlnesīgā Ljubašas meita neizdeva uz mani vērstu nevienu dzēlību.
Kad Oksana beidzot piecēlās no galda, es uzliku roku uz Ljubašas plaukstas un klusi pajautāju:
- Vai es šodien varu palikt?
- Ko tu, ko tu ... - Ljubaša nočukstēja, nosarka un steigšus atvilka roku - Oksana vēl nav pie tevis pieradusi ... es atnākšu rīt pēc darba pie tevis.
Ar izspēlētu nopūtu es pacēlu rokas uz augšu un tad pamanīju, ka ar melnu samtu pārklātais futlāris ir pazudis no galda. Paskatījos pa istabu un, servanta stiklu atspulgā, ieraudzīju, kā Oksana grozās gaitenī pie spoguļa, pielaikojot mātes auskarus ausu ļipiņām.Man dvēselē ielija siltums un kļuva tik labi, it kā tie būtu arī mani svētki. Bet kāpēc patiesībā lai nebūtu mani?
OTRĀ NODAĻA
Nākamajā dienā kļuva daudz siltāks, bet es tomēr uz laukuma pārdot lelles negāju. Varētu atļauties šādu greznību. Turklāt bija jāizpilda pasūtījums.
Sasildīju picu, uzvārīju kafiju, paēdis brokastis un, uzvilcis ādas priekšautu, devos uz lodžiju.Man ir vienistabas dzīvoklis, mazs, bet ar plašu lodžiju, kuru tad arī iekārtoju kā darbnīcu. Uzliekot koka pagali uz darbagalda, izvilka no maisa papīra tīstokli un attinu. Vīstoklī bija parasta sērkociņu kastīte, un tajā - vatē ietītas divas brūnas stikla acis. Mazas, līdzīgas pērlītēm, it kā tās būtu speciāli izgatavotas lellei Stikla acis teātra leļļu ražošanā izmanto reti, tās atrodamas tikai dārgās rotaļlietās, piemēram, Bārbijlellē. Bet neatkarīgi no tā, cik ticamas izskatās stikla acis, tās ar savu nekustīgo skatienu var apmānīt tikai bērnu. Šīm acīm, tiklīdz es pagriezu kastīti, redzokļi sakustējās.
Visai baiga sajūta, it kā no kastītes uz mani skatītos īstas, dzīvas acis. Es viegli pieskāros tām ar pirkstu. Nē, stikls un stikla bumbiņu redzokļi, visticamāk, peldoši glicerīnā.
Atcerējos, ko vakar Mirons stāstīja par Andrjuhu, un kļuva skaidrs, kā ražojums tas ir. Osokinam zelta rokas ... Jā, bet Mirons izteicās, ka pasūtījums tūkstoš pāriem ar izredzēm uz daudz lielāku pasūtījumu. Kam vajadzēja tik daudz rokām darinātu leļļu? Pie šāda ražošanas apjoma lelles labāk izgatavot uz ražošanas līnijas ... Vai arī mana lelle kalpos kā standarts? Vai kādam patiešām iepatikušies mani nieciņi un tas nolēmis organizēt ražošanu? Izrādās, ka esmu sev bedri izracis ...
Aizvēris kastīti, noliku to plauktā virs darbagalda, lai darba laikā nejauši nenogrūztu uz grīdas un stikla acis nesaplīstu. Rīta labais noskaņojums bija pasliktinājies. Ja man ir taisnība, tad pats aizvainojošākais ir tas, ka es neko nevaru izdarīt. Ja atteikšos no pasūtījuma, standartu izveidos kāds cits, un es vienalga palikšu bez darba. Bet tā - vismaz kaut kādu naudu nopelnīšu ... Ar lielo biznesu vienam kokgrebējam nav vērts konkurēt.
Paņēmu rokās pagali, pagrozīju, nosakot kontūras, un pēkšņi sapratu, ka nepazīstu koksni - ar vienmērīgu vaskainu krāsu, blīvu, ar gandrīz nemanāmiem gadu gredzeniem. Interesanta tekstūra. Miza no pagales bija noņemta, serde izskaldīta, un tikai vienā malā izcēlās glīts zariņš. It kā jau tieši gatavs Buratino deguns, varbūt mazliet par garu, bet tas būtu labojams. Es neviļus atcerējos, kā filmā tētis Karlo īsināja Buratīno degunu un kas no tā iznāca, un pasmaidīju. Paņēmu nazi, lai degunu saīsinātu, bet pēc tam pārdomāja. kosmētiskās darbības labāk ir veikt pabeidzot lelli.
Nolicis nazi malā, paņēmu zīmuli un sāku iezīmēt kontūras. Galva, rumpis, rokas, kājas ... Hmmm, klients būs aprēķinājis kaut ko nepareizi. Ja lelle arī sanāks lielāka par manējo, tad tikai mazliet.
Mani pārsteidza arī izmēģinājuma griezums. Šķietami cietā koksne tika griezta negaidīti viegli, griezums bija gluds, it kā tas nebūtu koks, bet mīksta plastmasa. Ideāls koks izgrebumiem - vai tas tiešām būtu slavenais palisandrs? Dzirdējis esmu, bet nekad ar to netiku strādājis, pat tādu neredzējis. Saskaņā ar baumām, palisandra koksne, šķiet, izstaro patīkamu pikantu smaržu ... Vai arī tā smaržo sandalkoks? Es paostīju. No kluča nāca smalka, tikko jūtama priežu skuju smarža, ko nekādi nevar raksturot kā pikantu. Nu tad labi. Palisandrs ne palisandrs, sandalkoks ... Pajautāšu klientam, kad lelli atdošu. Interesanti taču.
Nolicis kluci uz gala, es gribēju iezīmēt galvu ar diviem dziļiem iecirtumiem, bet sanāca tikai viens, pēc kura pagale dīvainā veidā palēcās, izslīdēja no rokām un nokrita no darbagalda uz grīdas. Tajā pašā laikā caur lodžiju izplūda it kā stipra vējpūta, un pie sienām piekarinātās lelles sašūpojās, noklabinot ar koka rokām un kājām.
Kas tad nu! Es mulsi paskatījos apkārt. Lodžijas logi bija aizvērti, un caurvējam nebija no kurienes rasties. Pacēlu pagali no grīdas un noliku to atpakaļ uz darbagalda. Kā tā varēja palekties? Vai es to saliecu, vai izdarīju spiedienu uz zaru?
Un pēkšņi līdz manai apziņai nonāca situācijas komiskums. Stāsts par Buratino sākās gandrīz analoģiski, tikai tur tētis Karlo dabūja ar pagali pa pliko pakausi. Vai arī viņa draugs Džuzepe? Es sabozos. Kad lasi grāmatu, situācija izskatās komiska, bet man nebija noskaņojuma smieties. Pa mugurkaulu pārskrēja tirpas.
Izglāba durvju zvans.
- Ienāc, Džuzepe! - Es pamēģināju pajokot, bet tas izrādījās neveiksmīgi, ja ne nožēlojami. Kurš mani varētu sadzirdēt no lodžijas? Atklāti sakot, es jutos nelāgi, tāpēc biju atvieglots, atstājot darbnīcu, un steidzos pie durvīm. Aizmirsu pat pajautāt: "Kas tur ir?" Un, atverot durvis, galīgi apstulbu.
Kāpņu telpā stāvēja Oksana. Porolona ziemas jakā, adītā cepurē, ar skolas mugursomu pār pleciem.