Выбрать главу

- Sveiki! - Viņa teica un ieslīdēja man garām gaitenī.

- Sveiki…

- Kur tev šeit gaismu ieslēdz? - Viņa lietišķi pajautāja.

Attapos, aizvēru durvis un ieslēdzu priekštelpā gaismu.

Oksana nometa mugursomu un sāka atpogāt jaku.

- Ar kādiem vējiem? - Piesardzīgi pajautāju.

- Nolēmu paskatīties, kā dzīvo topošais patēvs, - viņa tieši paziņoja. - Tev nav nekas pretī?

- Nav vērts pat mēģināt ... - apjucis nomurmināju.

- Tā ja, tas gan pareizi - konstatēja Oksana. - Vai čības viesiem tev te ir?

Pasniedzu viņai čības un stulbi vēroju, kā viņa tās uzvelk.

- Kāpēc tu neesi skolā? - es beidzot aptvēru.

- Atkušņa dēļ skolas jumts sāka tecēt, klase bija applūdusi, un mums ļāva doties mājās. Vai ar šo versiju esi apmierināts?

Es tikai padevīgi pacēlu rokas. Stulbu, vispār uzdevu jautājumu. Kas es viņai? Oksana mācījās labi un, ja kādu dienu izlēmusi pastaigāties, tad nekas briesmīgs nenotiks. Ja vien tas nekļūs par ieradumu.

- Vai ēst gribi?

- Kas tev ir pusdienās?

- Veikala pelmeņi, tēja.

Oksana novaibstījās.

- Atvaino, banānu nav.

– Bet pelmeņi ar krējumu?

- Ar kečupu.

- Dod šurp.

– Tad marš mazgāt rokas.

Atvēru viņai vannasistabas durvis un steidzos uz virtuvi. No saldētavas izņēmu pelmeņu paku, uzliku uz plīts katlu ar ūdeni, ieslēdzu elektrisko tējkannu. Noliekot šķīvjus uz galda, dzirdēju, kā Oksana iziet no vannas istabas, ienāk istabā, bet, tur neuzkavējusies, parādījās virtuvē.

- Hmmm-jā...  Ne pārāk bagāts līgavainis mammai gadījies - viņa konstatēja.

- Sev tu noteikti atradīsi labāku, - es apgalvoju.

Pretēji savam ieradumam Oksana polemiku nesāka.

- Paej nu malā, - viņa mani atstūma no plīts, - tas nav vīrieša darbs - gatavot pusdienas.

- Jā, pelmeņu vārīšana tak ļoti nopietna zinātne, - es piekritu. - Gatavo tikai sev, es nesen brokastoju.

- Bet es neēdīšu viena pati!

- Tad es ar tevi kopā iedzeršu tēju. Tā būs labi?

Oksana uzvārīja desmit pelmeņu, salika tos uz šķīvja, apsēdās pie galda.

- Kečupu pēc garšas, - es sacīju, pastumjot pudeli viņai pretī.

Oksana uzpilināja vienam pelmenim un pagaršoja.

- Garšīgi! - pabrīnījās. – Pirmo reizi ēdu pelmeņus ar kečupu.

Viņa bagātīgi aplēja pelmeņus ar kečupu un sāka ēst. Ēda, kā jau visi pusaudži, ātri, it kā kaut kur būtu jāsteidzas. It kā ne dakšiņu vicinātu, bet slotu.

- To es aiz slinkuma izdomāju, - atzinos. - Atšķirībā no skābā krējuma, kečups ilgstoši nebojājas.

Kamēr salēju glāzēs tēju, Oksana tika galā ar pelmeņiem un paspēja nomazgāt šķīvi.

– Uz ugunsgrēku steidzies? - es ķircināju.

- Uz jūsu kāzām, - viņa nepalika parādā. - Vai varbūt jau nokavēju?

- Tu būsi pirmā, kas par to uzzinās, - es apliecināju.

Viņa paņēma glāzi tējas.

- Vai citrons tējai ir?

- Nē. Un banānu atvaino arī.

– Par banāniem jau teici. - Oksana pārlaida skatienu pār virtuvi, pamanīja uz ledusskapja garlaikotu Petrušku, ko es izmantoju kā virtuves cimdu. – Bet es biju jūsu teātrī. Toreiz aizveda uz izrādi visu klasi.

- Patika?

Viņa paraustīja plecus.

– Es toreiz mācījos pirmajā klasē, gandrīz neatceros. Atceros tikai to, ka mēs daudz smējāmies... Bet kāpēc teātris nodega? No īssavienojuma?

Es nopūtos, paņēmu glāzi, iemalkoju tēju.

– Vai atceries, kur teātris stāvēja?

- Atceros. Komunāru laukumā.

- Pilsētas centrs, rosīga vieta. Un zini, kas tika uzcelts teātra vietā?

- Zinu. Lielveikals.

– Kas pieder mūsu pilsētas mēram Poļiščuka kungam. Tāds lūk īssavienojums...

- Saprotu, - Oksana pamāja. - Ja teātrus nodedzina, tad kādam tas ir vajadzīgs.

Vēlreiz viņa mani satrieca. Nebiju domājis, ka skolā vēl māca Majakovski. Ļoti piemērota paralēle. Laikmeta garā.

- Un kur tu taisi tās lelles? - Viņa jautāja.

- Uz lodžijas man ir darbnīca.

- Paskatīties nedrīkst?

- Kāpēc ne? Var.

Mēs pabeidzām tēju un devāmies uz lodžiju.

Kad Oksana ieraudzīja pie lodžijas sienas sakārtās lelles, viņas acis iemirdzējās un beidzot viņā pamodās bērns.

- Oho! Vai pieskarties drīkst?

- Iedur šim rūķim ar pirkstu vēderā.

Viņa pieskārās ar pirkstu lellei un nekavējoties atrāva to atpakaļ.

- Spēcīgāk, nebaidies!

Oksana piespieda pirkstu rūķim, viņš salocījās uz pusēm, acis izlēca no atsperīgajiem acu dobumiem, un rūķis izmisīgi iebļāvās:

- Vai-vai!

Oksana nobijusies pielēcās atpakaļ, tad izplūda smieklos.

- Gribi, uzdāvināšu?

- Jā.

Es nocēlu rūķīti no sienas un pasniedzu viņai.

- Es to parādīšu matemātikas skolotājai... - viņa apsolīja.

- Ko, vai kaitīga?

- Jā... neliek augstāk par četrinieku, jo mamma viņai dāvanas nedāvina... - Oksana velti bakstīja rūķim vēderā. - Kā tas uzvelkas?

- Tā te. - Es atņēmu viņai rūķi. - Jāatgriež ekstremitātes to sākotnējā stāvoklī, līdz tās noklikšķina, un rūķis ir gatavs lietošanai.

Oksana paņēma lelli, pagrozīja to rokās, bet vairs nemēģināja. Atkal viņa pārlaida skatienu lellēm, kas karājās pie sienas, pakavējās pie lelles-skeleta, un viņas acis atkal iemirdzējās.

- Nē! – Es steidzīgi atteicu. - skeletu es tev nedošu. Tas spīd tumsā, un skolotāja var tā nobīties, ka sāks stostīties.

- Nu ja nedosi, tad nedosi, - Oksana paraustīja plecus, paskatījās prom un pēkšņi pajautāja: - Vai ar mammu jums tā nopietni?

Viņas lūpu kaktiņi aizvainoti noraustījās, un es nesāku izvairīties.

- Jā.

- Ļoti?

- Ļoti.

- Tātad, jūs paņemsiet manu istabu, un man būs jāpārvācas uz caurstaigājamo ...

Naivi bērnišķīgais egoisms neviļus lika pasmaidīt. Patiesībā mēs ar Ļubašu bijām domājuši apmainīt abus dzīvokļus pret trīsistabu, bet, protams, perspektīvā. Pagaidām mūsu kopīgā nākotne bija rakstīta ar dakšām ūdenī.

- Es tev aizkaru pierīkošu, - pajokoju, bet Oksana joku nepieņēma.

– Jūs jau visu esat izlēmuši manā vietā!

Pakratīju galvu un klusi, bet stingri teicu:

– Mēs tikai lēmām, ka izlemsi tu.

Oksana caur pieri paskatījās uz mani, paklusēja, vēcinot rokā rūķi.

- Es laikam iešu...

- Labi, - pamāju. – Būs laiks un vēlme – ienāc. pacentīšos, lai nākamreiz, kad mani apmeklēsi, galdā būtu banāni.

Pavadīju Oksanu gaitenī, viņa saģērbās un aizgāja nepaskatījusies un neteikusi ne vārda. Pat tad, kad es pārkāpu pāri slieksnim un teicu: "Uz redzēšanos", viņa neatbildēja.

Stāvēju kāpņutelpā, līdz noklaudzēja ieejas ārdurvis. Uz sienas pretī manām durvīm bija smaidoša apaļa seja, uzkrāsota ar dzeltenu krāsu. Vai nu rausītis, vai saulīte. Tā bija jau ilgu laiku, kādus piecus gadus smaidīja, un es pie tās biju tā pieradis, ka reizēm pat sveicinājos.

- Nu kā tev patīk mana pameita? - klusi pajautāju.

Seja smaidīja.

- Piekrītu, - nopūtos. - Sarežģīts raksturs...

Aizveris durvis, kādu laiku pastāvēju gaitenī. Galvā rosījās drūmas domas: kā pieņemt Oksanas negaidīto apciemojumu? Kā gaišu zīmi vai ... Tā arī neizlēmis, kā tas ietekmēs mūsu ar Ļubašu nākotni, uzvilku priekšautu, gaitenī izslēdzu gaismu un devos uz lodžiju.

Šoreiz ķēros pie darba ar vislielāko piesardzību. Neticēju pasakām un pārpasaulīgām lietām, bet vai tik tur kaut kas nebija? Protams, labi pārdomājot, analizējot, apskatot lodžiju, var atrast izskaidrojumu gan pēkšņajam caurvējam, gan tam, kāpēc pagale izslīdēja no rokām. Bet var arī neatrast. Vismaz uzreiz. Iemesls var tikt atklāts pēc dienas vai pat nedēļas, bet es negribēju tērēt laiku.