Simpkinss zaudēja galvu, karsts asins vilnis pāršalca smadzenes. Kadu mirkli viņš pats bija gatavs mesties burzmā. Taču atturēja doma par desmittūkstoš dolāriem, kas viņu neatstāja pat šajā brīdī. Viņš kūleniski novēlās lejā pa kāpnēm, iedrāzās kajītē, nokrita, aizripoja līdz durvīm, rāpus aizlīda līdz kojām un klusēdams trīcošām rokām attaisīja ķēdi.
— Augšā! Detektīvs palaida Gatlingu pa priekšu un sekoja viņam.
Kad viņi izkļuva uz klāja, Sirnpkinss bezspēcīgā niknumā iebrēcās: klājs bija tukšs.
Milzīgajos viļņos, kurus apgaismoja iluminatoru ugunis, zibēja, pēdējās laivas, galīgi pārpildītas. Nebija ko domāt, ka varētu aizpeldēt līdz tam.
Laivu malas bija slīcēju rokām aplipušas. Naži, dūres, airi un revolveru lodes no laivām triecās pret nelaimīgo galvām, un viļņi viņus aprija citu pēc cita.
— Viss jūsu dēļ! Sirnpkinss kliedza, kratīdams dūres Gatlingam pie deguna.
Bet Gatlings, neveltīdams detektīvam ne mazākās ievērības, piegāja pie borta un uzmanīgi paraudzījās lejup. Pie paša tvaikoņa viļņi šūpoja sievietes ķermeni. Pēdējiem spēkiem viņa stiepa rokas augšup un, kad viļņi viņu piegrūda pie kuģa, veltīgi mēģināja pieķerties dzelzs apšuvumam.
Gatlings nometa lietusmēteli un pārlēca pāri bortam.
— Jūs gribat bēgt? Jūs par to atbildēsit! — Un, izrāvis revolveri, Sirnpkinss mērķēja Gatlingam galvā. — Es šaušu, tiklīdz jūs mēģināsit peldēt prom no kuģa.
— Nerunājiet muļķības un drīzāk metiet šurp tauvu, idiots tāds! — Gatlings atbildēja, satverdams aiz rokas slikstošo sievieti, kas bezmaz bija zaudējusi samaņu.
— Viņš vēl izrīkos citus, — sauca detektīvs, nemākulīgi kuļādams tauvas galu.
— Amatpersonas apvainošana, dienesta pienākumus pildot!
Mis Viviana Kingmane atģidās savā kajītē. Viņa dziļi ievilka elpu un atvēra acis.
Simpkinss galanti palocījās.
— Atļaujiet stādīties priekšā: aģents Džims Simpkinss. Un tas ir misters Redžinalds Gatlings, kas, ta sakot, atrodas manā uzraudzībā . ..
Kingmane nezināja, kā izturēties pret aģentu un noziedznieku. Tagad Kingmane, miljardiera meita, atradās vienā sabiedrībā ar šiem cilvēkiem. Turklāt vienam no tiem viņa ir pateicību parādā par savas dzīvības glābšanu, jāpateicas tam. Bet — sniegt roku noziedzniekam? Nē, nē! Par laimi viņa vēl ir pārāk vāja, nevar pacelt roku… nu, protams, nevar. Viņa pakustināja roku, nepaceldama to, un vārgā balsī sacīja:
— Pateicos jums, jūs man izglābāt dzīvību.
— Tas ir katra pienākums, — Gatlings atbildēja, nemaz nepozēdams. — Bet tagad jums jāatpūšas. Varat būt mierīga: kuģis labi turas virs ūdens un nenogrims. — Parāvis Simpkinsu aiz piedurknes, viņš teica: — Iesim.
— Ar kādām tiesībām jūs esat sācis mani izrīkot? — detektīvs norūca, tomēr sekoja Gatlingam. — Neaizmirstiet, ka jūs esat arestants un es varu kuru katru brīdi, pamatojoties uz likumu, uzlikt jums roku dzelžus un atņemt brīvību.
Gatlings piegāja cieši klāt Simpkinsam un mierīgi, bet iespaidīgi teica:
— Paklausieties, Simpkins, ja jūs nebeigsit pļāpāt muļķības, es jūs paņemšu aiz apkakles, re, tā, un izmetīšu pari bortam kā aklu kaķēnu kopā ar jūsu automātisko pistoli, kas man tāpat apriebusies līdz kaklam. Skaidrs? Nekavējoties bāziet ieroci kabatā un sekojiet man. Mums jāpagatavo jaunkundzei brokastis un jāuzmeklē pudele laba vīna.
— Velns viņu zina kas! Jūs gribat, lai es kļūstu par istabmeitu un ķēkšu? Lai es spodrinu viņai kurpes un pasniedzu matadatas?
— Es gribu, lai jūs mazāk pļāpātu, bet vairāk darītu. Nu, kustieties taču!
III. Visapkārt vientulība
— Sakiet, mister Gatling, kādēļ kuģis nenogrima? — jautāja mis Kingmane, rīta saules mirdzumā sēdēdama Gatlingam blakus uz klāja. Visapkārt, ciktāl vien acs sniedza, kā smaragdzaļš tuksnesis stiepās gluds ūdens klajš.
— Mūsdienu okeāna tvaikoņiem, — Gatlings atbildēja, — izbūvē iekšējās starpsienas. Ja rodas sūce, ūdens piepilda tikai zināmu daļu kuģa un tālāk nevar ielauzties. Un, ja postījumi nav pārāk nopietni, tvaikonis var turēties virs ūdens pat tad, kad caurumi ir lieli.
— Kādēļ tad pasažieri atstāja kuģi?
— Neviens nevarēja zināt, vai tvaikonis izturēs un varēs peldēt. Paskatieties: priekšgals pazudis zem ūdens. Pakaļgals pacēlies tiktāl, ka redzama kuģa skrūve. Klājs sasvēries gandrīz trīsdesmit grādu leņķī pret okeāna virsu. Pa tādu slīpumu nav sevišķi ērta staigāšana, tomēr labāk tā, nekā plunčāties ūdenī. Mēs vēl esam viegli tikuši cauri. Uz kuģa ir lieli pārtikas un ūdens krājumi. Un, ja mēs neesam aiznesti pārāk tālu prom no okeāna ceļiem, drīz vien sastapsim kādu kuģi, kas mūs uzņems.
Taču dienas pagāja cita pēc citas, bet zilais tuksnesis joprojām šķita izmiris. Simpkinss vai acis bija izskatījis, vērdamies tālumā.
Ritēja vienmuļas dienas.
Mis Kingmane ātri vien iejutās saimnieces lomā. Viņa rosījās pa virtuvi, mazgāja veļu, uzturēja kārtībā ēdamistabu un «salonu» — nelielu, mājīgu kajīti, kur viņiem tikās pavadīt vakarus pirms gulētiešanas.
Grūtais jautājums, kā izturēties un nostādīt sevi jaunā, viņai svešā sabiedrībā, atrisinājās pats no sevis. Pret Simpkinsu viņa izturējās ar labsirdīgu ironiju, ar Gatlingu nodibinājās vienkāršas, draudzīgas attiecības. Vēl jo vairāk, Gatlings viņu interesēja ar savu noslēpumaino likteni un raksturu. Aiz takta sajūtas viņa ne tikai nekad neizjautāja Gatlingu par viņa pagātni, bet arī neļāva Simpkinsam runāt par to, kaut gan detektīvs vairākkārt Gatlinga nostbūtnē mēģināja pastāstīt par viņa «briesmīgo noziegumu».
Viņi labprāt runājās vakaros, kad saule rietēja, beiguši kārtot savu nelielo saimniecību. Simpkinss nīka sargtornī, meklēdams kuģa dūmus — glābiņa, profesionāla triumfa un solītā atalgojuma vēstnesi.
Sīs domu apmaiņas bija pārliecinājušas mis Kingmani, ka viņas sarunu biedrs ir izglītots, taktisks un labi audzināts. Arī Gatlingam sarunas ar asprātīgo mis Kingmani acīmredzot bija patīkamas. Viņa stāstīja sava Eiropas ceļojuma atmiņas un smīdināja Gatlingu, dodama negaidītus raksturojumus redzētajam.
— Šveice? Tās ir kalnu ganības tūristiem. Es pati esmu apbraukājusi visu pasauli, bet ienīstu šos atgremojošos divkājus ar Bedekeru astes vietā. Viņi ar saviem skatieniem ir nozīžļājuši visu daba§ skaistumu.
Vezuvs? Sīks vīrelis, kas kūpina draņķīgu cigāru un izliekas briesmīgi cienīgs. Jūs neesat redzējuši Kolorado kalnu grēdu? Hēsa smaile, Lonsa smaile, Aranho smaile — tie gan ir kalni. Es nemaz nerunāju par tādu milzeni kā 8800 metru augsto Everestu. Vezuvs salīdzinājumā ar tiem ir kucēns.
Venēcija? Tur var dzīvot tikai vardes. Gondoljers vadāja mani pa galvenajiem kanāliem, gribēdams parādīt medaļas spožo pusi, visas šīs pilis, statujas un citus jaukumus, kas aiz mitruma nosūbējuši, un acīgās anglietes. Bet es liku, lai viņš ved mani pa vienu no mazajiem kanāliem, — nezinu, vai pateicu pareizi, bet gondoljers saprata un
pēc atkārtotas pavēles negribīgi ievirzīja gondolu šaurā kanālā. Man gribējās redzēt, kā dzīvo paši venēcieši. Tas bija šausmīgi. Kanāli ir tik šauri, ka var sarokoties ar kaimiņu, kas dzīvo pretējā pusē. Ūdens kanālā ož pēc pelējuma, pa virsu peld apelsīnu mizas un visādi gruži, ko met ārā pa logiem. Šajās akmens aizās nekad neieskatās saule. Un bērni, nelaimīgie bērni! Viņiem nav, kur parotaļāties. Bāli, rahītiski, viņi sēd uz palodzēm, riskēdami iekrist netīrajā kanālā, un skumjām lielu cilvēku acīm vēro garām braucošo gondolu. Es nemaz neesmu pārliecināta, vai viņi prot staigat.