- Tu teici, ka varētu būt aplaupīts. Vai nogalināts. Kur tad ķermenis?
- Nezinu. Un ceru, ka viņš ir dzīvs. Un rīt konsulātā ieradīsies nevainīgs jauneklis un atstās ziņu uz kociņa.
- Kādu ziņu?
- Saskaņā ar rituālu, ja notikusi nolaupīšana, tad nolaupītāji nomet radiniekiem sarkanu nūjiņu ar iecirtumiem - izpirkuma numuriem. Tev nav ne jausmas, cik labi šeit attīstīta negantību sistēma.
– Esi nokaitināts?
- Es gribu tikt prom no šejienes. Šeit nekas nav atļauts! Es pat nevaru apprecēt savu mīļoto meiteni, jo viņa pēc mantojuma paražas ir mana meita! Nepaskaidrošu - kārtējais idiotiskais rituāls.
- Varbūt tev vajadzētu atgriezties Centrā?
- Kur katrs otrais skatīsies uz mani un domās: "ā, tas ir tas pats Brūss!"
Sešos – tikko sāka krēslot – Andrejs un Vitass devās vakariņās pie BrendijU mantinieka Pruga Otrā. Tā bija oficiāla pieņemšana, un tās neapmeklēšana nozīmēja sarežģītās etiķetes sistēmas pārkāpumu. Vitass neslēpa, ka ir ieinteresēts apmeklēt vakariņas. Andreju kaitināja, ka PetriA joprojām nav atgriezusies no kosmodroma.
Prugs ieradās pilsētā pagājušajā gadā un apmetās tukšā melonē – klana mājā.
Visas mājas ieejas bija aizņēmušas augstāko aprindu ekipāžas, un kosmosa flotes furgons bija jānovieto aiz stūra, šķērsielā.
Pruga māju ieskāva līdz krūtīm augsts zaļš dzīvžogs, kurā iepretim ieejai bija plašs atvērums, kuram malās stāvēja akmens kolonnas ar BrendijU domēna ģerboņiem virsotnēs: cilvēks, kuru caurdūris šķēps. Bija sena leģenda par to, kā pirms daudziem gadiem brendijU varonim, caurdurtam ar šķēpu, izdevās nogalināt simts ienaidnieku un aizstāvēt klana cietoksni. No kolonnām līdz kāpnēm stiepās divas pentapēdu statīvu rindas ar lāpām. Lāpu sveķiem bija pievienotas kalnu augu sulas, un tāpēc tās dega ar draudīgu violetu liesmu. kalnieši īsos bruņukreklos un augstās ķiverēs, ar šķēpiem un automātiem rokās, apsargāja ieeju. BrendijU mantiniekam bija daudz ienaidnieku.
Viņi gāja gar žogu. Bija gandrīz tumšs. Līdz izgaismotajām kolonnām bija piecdesmit soļu, kad Andrejs sajuta, ka kaut kas nav kārtībā. Dzīve galvaspilsētā, kur ielas naktīs ir nedrošas, kur tumsā valda atriebības likumi un algoti slepkavas tiek organizēti ne mazāk likumīgā un cienījamā ģildē kā juvelieri un astrologi, iemācīja viņam būt piesardzīgam. Protams, ka Andrejam kā Kosmosa flotes aģentam nebija klana un viņš nepakļāvās atriebības likumiem, taču tumsā iespējami arī pārpratumi.
Vai nu aiz žoga sakustējās melna ēna, vai pēkšņi gaisā novēdīja nedabisks klusums, kura centrā bija Vitass un Andrejs, bet Andrejam pēkšņi kļuva auksti.
Pašam negaidot viņš paspēra strauju soli uz priekšu, pielika kāju Vitasam ceļā, pagrūda viņu un nokrita viņam blakus uz bruģakmens bruģa.
Lai arī Vitass bija jaunāks un trenētāks, no pārsteiguma viņš nepaspēja reaģēt uz uzbrukumu.
- Tu ko, pie velna! – Vitass izrāvās, aizmetot Brūsu sānis. - Traks paliki?
- Atvaino,- Andrejs teica, smagi pieceļoties. Viņš bija sadauzījis elkoni.
Vitass nedzirdēja, bet Andrejs gan, jo klausījās, kā aiz žoga aizskrien ātri soļi – biezos adītos zābakos apauta cilvēka mīkstie kaķa soļi. Vitass nedzirdēja, bet Andrejs dzirdēja, kā gaisā kā moskīts nospindza tieva saindēta bultiņa. Un gandrīz bez skaņas nopakšķēja pret aizmugurē stāvošās mašīnas stiklu.
Andrejs palīdzēja Vitasam piecelties.
- Andrej, tu vari paskaidrot...
- Pagaidi, - Brūss teica.
Viņš izvilka no kabatas lukturīti un paspīdināja ar to mašīnas virzienā. Aiz žoga nebija jēgas spīdināt – tur jau bija tukšs.
Bulta gulēja uz akmeņiem netālu no automašīnas. Uzgalis bija sašķīdis pret stiklu. Pa stiklu tecēja indes lāse, dzeltena un bieza kā medus. Bulta bija tieva un pēc izskata nekaitīga. Andrejs to pacēla. Vitass klusēdams vēroja. Viņš bija gudrs cilvēks. Kad viņš saprata, ka Brūsa dīvainajām darbībām ir jēga, viņš apklusa. Viņš gaidīja paskaidrojumu.
Andrejs apgaismoja bultiņu. Katrai bultiņai uz kāta ir zīmols. Šādas bultas, kas izšautas no gaisa caurulēm, ir populārs ierocis, lai norēķinātos pie slepenajiem kariem un nāvīgas atriebības. Bet saskaņā ar goda likumiem klana zīmi no kāta izdzēst nedrīkst. Pat slepkavu ģildei ir sava zīme.
Bet uz šīs bultiņas zīme bija nokasīta. Tas nozīmē, ka mēģinājumam nebija nekāda sakara ar asinsnaidu un tas nebija goda lieta.
- Ejam, - sacīja Andrejs.
Viņi sasniedza kolonnu. Tur stāvēja Pruga miesassargi. Un sargs, kurš, protams, neko nepamanīja.
Lāpu gaismā Andrejs redzēja, ka viņa baltais mundieris kļuvis netīrs. Bojāts arī Vitasa formastērps.
- Nekas, - sacīja Andrejs. - Šeit tas ir paredzēts.
Viņš pacēla roku, un pie viņiem pieskrēja viens no kalpiem. No rokas kustības – zīmju valoda šeit bija attīstīta un pat izkopta – viņš saprata, kas viesiem vajadzīgs. Viņš no pār plecu pakārtās somas izvilka slapjas birstes. Tās uzsūca sarkanos putekļus. Turpat netālu ar cita kalpa palīdzību sakopās divas dižciltīgas dāmas.
- Es nezinu, kurš izšāva, - Andrejs klusi sacīja Vitasam. - Es pat nezinu, uz kuru no mums. Un vēl jo vairāk, es pat nesaprotu, kāpēc.
– Tev ir lieliska reakcija. Es neko nesadzirdēju.
Viņi iegāja vestibilā, uz kuru veda šauras, stāvas kāpnes.
Vestibils bija apaļa zāle, kas aizņēma ķirbja otro stāvu. No tā augšup veda divas spirālveida kāpnes. Tur, augšējā stāvā, gatavoja cienastu.
Vestibila vidū uz troņa ar izgrebtu rotājumu sēdēja Prugs Otrais, BrendijU mantinieks, dižciltīgais trimdinieks. Viņa drebelīgais, smagais ķermenis izlīda no troņa, nokarājās gar sāniem. Mantinieka galvu rotāja trīsragu cepure, kas simbolizēja trīs augstākos kalnus BrendijU īpašumā, ķermeni klāja vairāki daudzkrāsaini īsi apmetņi, un tāpēc viņš izskatījās pēc ļoti liela mazuļa, saģērbta uzreiz vairākās jakās. Katrs no apmetņiem apzīmēja varu pār noteiktu klanu. Līdzību uzsvēra tas, ka mantinieka resnās kājas bija kailas un beidzās ar zelta čībām.
Aiz Pruga atradās divi miesassargi ar rituāliem dubultajiem šķēpiem.
Viesi piegāja pie saimnieka un painteresējās par viņa veselību.
Andrejs un Vitass iestājās rindā.
Priekšā stāvēja zināšanu ministrs ar abām dzīvesbiedrēm. Taču, kamēr viesi nesasveicinājās ar saimnieku, etiķete neļāva vienam otru pazīt.
Andrejs paskatījās apkārt, meklējot Olsenu. Tas stāvēja pie sienas un runāja ar VaraijU. Jeļena Kazimirovna uz pieņemšanu nebija ieradusies. Viņa nevarēja izturēt nepieciešamību ievērot etiķeti.
Krāsainais pūlis, kas lēni plūst pa apli, kura centrā bija tronis – stāvēt uz vietas bija nepieklājīgi – aizsedza viņus no Andreja. Andrejs pārbrauca ar roku pār kabatu. Bulta atradās tur.
- Es negaidīju tādu laimi! — iesaucās Prugs ar pārspīlētu, kā jau gaidīts, prieku. - Debesu kuģu aizgādņi ir pagodinājuši mūsu nožēlojamo būdu!
– Debesu kuģu aizgādņi mūs ir iepriecinājuši! — skaļi atkārtoja vēstnesis, stāvēdams sānos.
Andrejam šķita, ka resnuli kaut kas satrauc. Viņa melnās peles acis skraidelēja, bēga no viņa skatiena, resnie pirksti raustījās, gredzeni meta daudzkrāsu zibšņus.
- Kā ir ar jūsu dārgo veselību? - Andrejs jautāja.
- Es pazemīgi tuvojos sava nožēlojamā ceļa beigām, - atbildēja Prugs atbilstoši etiķetes prasībām.