Kopumā plauktā atradās sešdesmit zaldātiņi. Visi dažādi. Pat viena klana karavīri atšķīrās ar ieročiem un bruņām. Ja paņemt visu naudu, kas glabājās viesnīcā, tad pietiktu.
Kā īsts kolekcionārs, pieradis nekārdināt likteni, van Kūns izņēma maku un saskaitīja, ka viņam līdzi ir trīsdesmit trīs eili. Tas ir, varētu nopirkt četrus zaldātiņus.
Van Kūns izvēlējās četrus zaldātiņus viņu raksturīgākajos tērpos, uzmanīgi aiznesa tos pie letes un nolika tiem blakus trīsdesmit divus eilus.
Tad viņš pamanīja, ka pārdevējs nepārprotami ir nobijusies.
- Kas noticis? — Van Kūns jautāja. Viņam jau sāka pietrūkt laika. Pēc pusstundas viņu gaida Zinību skolā.
Pārdevējs atbildēja ar nesaprotamu tirādi, atdalīja vienu no zaldātiņiem, pēc tam paņēma astoņus eilus un pārējo naudu pastūma van Kūnam.
- Nu, nē,- sacīja Van Kūns, kurš bija spītīgs cilvēks. - Tā ir godīga nauda, man nevajag neko citu. Es tūlīt atgriezīšos un paņemšu pārējos. Un viņš ar žestu norādīja, ka plāno nopirkt visus zaldātiņus.
Nav zināms, vai pārdevējs viņu saprata, taču beigās viņš paņēma naudu, izņēma ar putnu pūkām izklātu kastīti, ielika tajā zaldātiņus un virsū pārklāja ar papīru. Viņš steidzās un centās neskatīties uz klientu.
Van Kuns atrada tabulā vārdu "paldies", pateica to un, uzmanīgi nesot kasti, devās uz izeju. No niedru durvīm atskatījies, ieraudzīja, ka pārdevējs jau bija noņēmis sudraba cepurīti un slauka ar to pieri.
- Drīz atgriezīšos, - Van Kuns viņam paziņoja.
Fotijs van Kuns bija laimīgs.
Kolekcionāra laime ir ļoti īpašs prieka veids, kas nav pieejams visiem. Šī sajūta tīrākajā veidā ir neieinteresēta, jo īsts kolekcionārs ar tādu pašu intensitāti priecāsies, iegādājoties graša vai nenovērtējamas naudas priekšmetu - svarīgas nebija izmaksas, bet gan ieguvuma fakts. Galaktikā nebūtu daudz cilvēku, kuri varētu dalīties Van Kūna priekā. Bet tādi cilvēki pastāvēja, kaut arī tos šķīra gaismas gadi. Van Kuns, nepamanīdams putekļus, kas krājās pār pilsētu, karstos gaismas plankumus, pretimnākošos garāmgājējus, kas skatījās uz viņu kā uz kādu eksotisku radījumu, steidzās uz viesnīcu. Ja saprātīgs cilvēks viņam būtu teicis, ka veikalā stāvošie zaldātiņi neaizbēgs un tos var lieliski nopirkt vakarā vai pat rīt, van Kūns pat nepasmaidītu un, neskatoties uz to, ka viņš bija normāls cilvēks, bez pārmērīga aizdomīguma, viņš paātrinātu savus soļus, turot aizdomās, ka kāds vēlas pārsolīt zaldātiņus.
Savā iztēlē konstruējot traģiskas bildes, kurās bezsejas un bezvārda konkurents jau ienāk veikalā, lai iegādātos zaldātiņus, van Kūns metās pa viesnīcas vestibilu, uzskrēja divus kāpņu pagriezienus augšā (lifts vēl nedarbojās), atcerējās, ka nebija paņēmis reģistratūrā atslēgu, atgriezās atpakaļ, atkal uzkāpa pa kāpnēm uz ceturto stāvu, elsojot, sasvīdis, pagrieza atslēgu, ieskrēja istabā, uzmanīgi nolika kasti ar zaldātiņiem uz gultas, sāka ātri izģērbties, lai ieietu dušā. Tajā pašā laikā viņš piegāja pie galda, lai no turienes paņemtu naudu.
Viņš izvilka augšējo atvilktni. Un bija pārsteigts. Kāds bija izrakņājis rakstāmgalda atvilktni.
Būdams akurātists, Fotijs van Kuns vienmēr izkārtoja viņam piederošās lietas tā, lai līnijas, kas tās atdala, būtu stingri vertikālas. Stāsta, ka kādu dienu Atēnu-8 starpzvaigžņu arheoloģiskajā bāzē viņš zaudēja samaņu, jo kādas gleznas reprodukcija karājās pie sienas šķībi, viņam nepieejamā vietā. Pusstundu Fotijs van Kuns skatījās uz to, nenovēršot skatienu, kļūstot arvien bālāks, un tad viņš paģība.
Pietika ar mirkli, lai Fotija van Kūna trenētā acs saprastu, ka viņa papīri izrakņāti un kāds, saliekot tos atpakaļ, nespējis ieturēt starp mapēm un lapām taisnas līnijas. Turklāt noziedznieks nozadzis maku ar arheologa naudu un dokumentiem. Un, kas Fotijam bija visnepatīkamākais, tas attaisījis un izkaisījis loloto zāļu kastīti.
Citā situācijā Fotijs van Kūns būtu rūpīgi izpētījis, vai nav pazudis vēl kas, būtu zvanījis viesnīcas administratoram, būtu zvanījis ģenerālkonsulātam pa apjomīgo zilo tālruni, kas izskatījās pēc vecas šujmašīnas. Taču šajā brīdī Fotiju van Kūnu sarūgtināja tikai naudas zaudējums un līdz ar to arī operācijas "zaldātiņi" neveiksme. Fotijs van Kūns prātoja, vai nav atstājis maku savā jakā, kuru viņš uzvilka vakarā, kad bija vēss. Viņš atvēra skapi. Jaka gulēja skapja apakšā. Maka tajā nebija.
Sirreālā cerība atrast naudu lika arheologam zaudēt vēl dažas minūtes, skatoties zem gultas, pārmeklējot vannas istabu un gaiteni. Visur viņš saskārās ar nemākulīgu, neakurātu, neuzmanīgu, sasteigtu, bet rūpīgu meklējumu pēdām.
Beigās Fotijs van Kuns bija spiests atteikties no cerības atrast maku. Viņš nolādēja šo planētu, nolādēja savu aizraušanos ar zaldātiņiem un saprata, ka atlikušas tikai septiņas minūtes līdz viņa pēdējās uzstāšanās sākumam Zinību skolā.
Fotijs van Kuns bija punktuāls cilvēks un nevarēja izturēt kavēšanos. Sešu minūšu laikā viņam bija jāpārģērbjas (par dušu nebija ko domāt), jāaizskrien uz Zinību skolu un vēlams uzkāpt suvenīru veikalā un paskaidrot pārdevējam, ka naudu dabūs rīt, un nopirks pārējos zaldātiņus, tāpēc, "lūdzu, nepārdodiet tos nevienam".
Fotijs van Kuns tik ātri pārģērbās, ka neatlika laika pat īsti padomāt. Tiesa, van Kūns pieļāva, ka kļuvis par upuri laupītājiem, kuru, kā viņš dzirdēja, šeit esot daudz. Valsts tikai salīdzinoši nesen izkļuvusi no karojošo klanu tumšā laikmeta, un pirmās rūpnīcas, skolas, pirmā centralizētā valdība radās nedaudz vairāk nekā pirms gadsimta. Tātad planēta Pe-U ielidoja kosmosa laikmetā, vēl nepaspējusi pilnībā izjust savu sociālo bērnību. Kalnos, kas ieskāva galvaspilsētu, uz salām okeānā, citās mazās valstiņās joprojām valdīja barbarisma paražas, un primitīvo attiecību elementi dažkārt kā lūstošs vilnis beigās izsitās cauri jaunajai pilsētu pasaulei. Galaktikas centrs Pe-U pieskaitīja pie pasaulēm ar ierobežotiem kontaktiem, un attiecības ar planētu bija jāveido ļoti piesardzīgi, neiejaucoties tās dabiskās attīstības procesā.
Tiesa, Galaktikas centra vēsturē sarežģītas sadursmes ar šo ierobežoto kontaktu jau ir notikušas ne reizi vien. Bet panaceju visiem gadījumiem nevar atrast.
Kā var viegli pieņemt, sarežģītajā, nemierīgajā Pe-U organismā radās spēki, kas vēlējās iegūt priekšrocības, paļaujoties uz Galaktisko centru, uz tā milzīgajām iespējām, uz tā zinātnes un tehnikas sasniegumiem. Šie spēki vēlējās daudz lielāku Galaktikas līdzdalību planētas lietās. Jau pirmo astronautu, kas ieradās uz Pe-U, apģērbs, jau viņu kuģu iekšpuse, citplanētiešu izmantotie instrumenti un mašīnas deva pietiekami daudz barības prātošanai un, teiksim, skaudībai. Tās arī radīja aizvainojumu. Kādreiz Jaungvinejas papuasiem, kas atpalika akmens laikmeta līmenī, bija dīvains rituāls. Viņi, apzinoties, cik daudz vērtīgu un interesantu lietu viņiem izdevies atrast uz kara laikā nokritušajām lidmašīnām, pēc tam, būvēja lidmašīnas no koka un bambusa, cerot tādā veidā pievilināt vēl kādu īstu lidmašīnu.
Fotijs van Kūns zināja stāstu, kas pirms trīsdesmit gadiem notika uz pavisam citas planētas. Tur vietējie iedzīvotāji uzbruka galaktikas kuģim, nogalināja tā apkalpi un izlaupīja tā saturu. Pats kuģis tika uzcelts uz pjedestāla kā kosmiska dievība.
Bet jo aktīvāki uz Pe-U tipa planētas kļuva kontaktu un aizņēmumu piekritēji, jo enerģiskāk darbojās izolacionisti. Viņi apgalvoja, ka no Galaktikas centra atnākušo cilvēku klātbūtne radīs reālus un nenovēršamus draudus simtgadēs iedibinātajam cienīgajam dzīves veidam. Un viņi ticēja, ka, ja iespēs izraidīt ārējos draudus, tad dzīve atgriezīsies pie zelta laikmeta likumiem. Tajā pašā laikā aizmirstot, ka pirms kuģa ierašanās nebija nekāda zelta laikmeta un ka pat tad, ja uz planētas nepaliks neviena cilvēka no Galaktikas centra, nelabojamais jau ir noticis: dzīve uz planētas nekad nebūs tāda pati kā pirms tam. Bet tie, kas meklē kontaktus, agri vai vēlu ņems virsroku.