- Bet es neesmu pietiekami iniciatīvs, - Olsens rūgti sacīja.
Frāzi par nepietiekamo iniciatīvu kāda amatpersona bija ierakstījusi pēdējā instrukciju vēstulē. Olsens to rādīja visiem. Bez šīs vēstules viņš nebūtu no šejienes aizlidojis. Viņš uz Pe-U bija savējais. Pat izdevās iegūt Balto Augsto zināšanu halātu Ezera Brāļu skolā. Ja vēlējās, viņš varēja izšūt savu uzvalku ar tik daudziem apļiem un trijstūriem, ka vietējie ģenerāļi pārplīstu no skaudības. Visi pilsētā viņu pazina, un viņš pazina visus, kas vispār bija kaut kas. Viņu varētu pamodināt nakts vidū un pajautāt, kas bija Augstākais Inturā, aiz okeāna, pirms trīssimt divdesmit gadiem, un viņš uzreiz nosauktu ne tikai Visaugstākā vārdu, bet arī viņa galvenos divpadsmit titulus, un vajadzības gadījumā varēja nosaukt galvenās konkubīnes pirmo klanu.
– Kas dzirdams par arheologu? -Andrejs jautāja, ar acs kaktiņu skatīdamies, kā uz nosēšanās vietu rāpo platforma.
- VaraijU jums pateiks labāk nekā es, - atbildēja konsuls.
Un tad Andrejs atcerējās, kas bija šis ierēdnis - pilsētas sardzes priekšnieks, kura ērgļa profilu viņš bija redzējis avīzē vēl vakar.
- Ja tā bijusi vienkārša laupīšana, - VaraijU garlaikotā balsī sacīja, nedaudz šūpodams savu lielo šauro galvu, kā putns, kas mēģina knābāt, - tad mēs viņu drīz atradīsim.
VaraijU pārvilka ar plaukstu pār seju, aizbaidīdams ļaunos garus, un piebilda:
-Viņa līķis, visticamāk, uzpeldēs ezerā.
Pilsētas rietumu nomalē sākās liels sekls ezers. Zvejnieku kvartāli ieslīdēja tajā no krasta, un pāļu mājas iestiepās tālu ūdenī. Starp kvartāliem bija piestātnes. Ezers bija netīrs, aizaudzis ar niedrēm un tikai kilometru no krasta kļuva dziļš, un tur stiprā vējā staigāja viļņi.
- Bet no kurienes pilsētas centrā dienas laikā parādījušies laupītāji? Vai tad tas ir ierasts?
- Tas ir neparasti, - piekrita VaraijU. – Bet tā ir vieglāk izmeklēšanai.
Viņš kādu laiku klusēja, paskatījās debesīs un sacīja:
- Es nosūtīju aģentu uz Rietumu Vu klanu. Un uz ezeru, uz moliem.
- Kāpēc uz klanu? - Andrejs jautāja.
– Iespējams, ka viņš devies atriebties šim klanam.
– Vai jūs tam ticat?
- Neticu, tikai pārbaudu, - sacīja VaraijU. - Man tā ir nepatīkama lieta. Es nevēlos, lai cilvēki no Galaktikas atlidotu šeit iejaukties mūsu lietās.
- Viņš šeit ir tikai četras dienas, viņš nekad agrāk šeit nav bijis. Visu laiku viņš pavadīja Zinību skolā. – Olsens atkārtoja Andreja argumentus. Viņam bija karsti. Viņš izņēma kabatlakatiņu un noslaucīja seju. Kabatlakats kļuva sarkans. Olsens uzmanīgi salocīja kabatlakatiņu tā, lai sarkanie traipi būtu iekšpusē, un ielika to kabatā.
- Bet viņš ir kopā ar Ar-A,- sacīja apsargs.
– Bet kas par to? - Andrejs jautāja.
- Viņi atrada milžu dārgumus. Bet tas ir bīstami.
Trešo planētu (Pe-U - divi) arheologi nosauca Atlantīdu.
Cilvēka fantāzija ir ierobežota un barojas ar leģendu un ikdienības šauro klāstu. Ziņas par planētu galvenokārt nāca no leģendām, ko bija savācis Olsens, kurš bija izrakumu iniciators. Planēta bija tukša un tāpēc noslēpumaina. Un, ja kādreiz uz Zemes eksistēja atlanti, kuri gāja bojā neskaidros apstākļos, tad uz Ar-A dzīvoja ģiganti, kuri gāja bojā noslēpumainā karā.
Ar-A riņķo salīdzinoši tuvu Pe-U, tā uzlec pie debesīm nevis kā zvaigzne, bet kā zils aplis, un, ja ir asa redze, caur mākoņu spraugām var uzminēt kontinentu aprises. Protams, meklējot atbildes uz eksistences jautājumiem, Pe-U iedzīvotāju senči vērsa acis uz debesīm un to pastāvīgo rotu - planētu-māsu, un viņu iztēle to apdzīvoja ar pasakainiem radījumiem, ģigantiem un burvjiem. .
Visi uz Pe-U ticēja, ka Ar-A iedzīvotāji kopš neatminamiem laikiem ieradās uz Pe-U ar dzelzs kuģiem. Tieši viņi, gaišādainie, mācīja būvēt mājas un skaitīt dienas, deva cilvēkiem drēbes un likumus. Tos, kuri nepakļāvās, viņi sita ar zibeni.
Tad giganti savā starpā sastrīdējās, pie kā vainojama Saules dievietes UrO intrigas, kura neizturēja konkurenci ar mirstīgajiem. Un tā kā giganti bija sadalīti klanos, sākās šausmīgs karš, kurā giganti viens otru apkāva, ļaunajai dievietei par apmierinājumu.
Dažādās leģendās, ko bija rūpīgi savācis nenogurdināmais Olsens, tika aprakstīti gigantu kuģi, to izskats, pat senajos burvju vārdos tika atveidota to valoda.
Varbūt Olsens būtu aprobežojies ar ierakstiem un galu galā radījis leģendu apkopojumu, taču kādu dienu viņš uzzināja, ka ielejā, aiz Vienacainās Jaunavas tempļa, atrodas svēta vieta, ko sauc par “Debesu akmeni”. Un Zinību skolā Olsenam pastāstīja, ka šis akmens nemaz nav akmens, bet pirms divdesmit gadiem mednieku atrasts gigantu kuģis, kas dziļi iegrimis zemē.
Trīs mēnešus Olsens aplenca Zinību skolu ar lūgumu sūtīt viņu uz ieleju, vēl divus mēnešus nogaidīja klanu karu, kas plosījās šajās vietās, beigas, tad salauza Jeļenas Kazimirovnas pretestību un sasniedza ieleju.
Kad viņš tur ieraudzīja sadragātu starpplanētu kuģi, noticēja civilizācijas realitātei uz Ar-A un viņam izdevās panākt, lai uz turieni nosūtītu arheoloģisko ekspedīciju.
Arheologi uz Ar-A aizlidoja pirms pusgada. Kādu laiku viņi neko nevarēja atrast, jo planētas mērenos platuma grādus un tropus klāja biezi meži. Tad viņi atrada pilsētas drupas. Tad nāca atradumi. Viens svarīgāks par otru.
Pēc Olsena lūguma arheologs Fotijs van Kuns atlidoja uz Pe-U, lai ziņotu par atradumiem Zinību skolai. Trīs dienas viņš sarunājās ar kolēģiem. Taču pēdējais, lielais, detalizētais ziņojums – sensācija planētas mērogā – nenotika. Arheologs pazuda.
- Protams, - teica VaraijU, - iespējams, ka mums ir darīšana ar fanātiķiem.
- Kāda veida? - Olsens jautāja, prasmīgi apvēdinot sevi ar apaļu vēdekli no bruņurupuča bruņām.
- Kad kaut ko nav iespējams izskaidrot, es meklēju neizskaidrojamas versijas, - sacīja apsargs. - Varbūt starp priesteriem... Varbūt kāds domāja, ka viņš ir Ar-A apgānītājs. Un tas ir brīdinājums. Bet, visticamāk, vainīgi tomēr laupītāji.
— Vai tiešām nekādu pēdu? - Andrejs jautāja.
- Rikša apgalvo, ka redzējis viņu skrienam pa ielu nāves atriebības drānās...
- Melnā frakā? - Olsens pieklājīgi pajautāja. - Apģērbs publiskai sarunai cienījamu zinātnieku vidū.
- Cienījamais zinātnieks neuzstājas bez purpursarkanā apmetņa, - sacīja VaraijU.
- Bet, ja nu steidzās, un nepaguva to uzvilkt? Vai vienkārši aizmirsa, nepiešķīra nozīmi?
– Nepiešķīra nozīmi apmetnim? – VaraijU brīnījās.
Pat visprātīgākajam, objektīvākajam cilvēkam šeit apmetņa neesamība šķiet neiedomājama. Fraka bez apmetņa? Tas vienkārši nevar būt! Iedomājieties, ka viņš atlidotu pie mums un apkārtējie viņam pastāstītu, ka viņa tautietis izskrējis uz ielas, aizmirsis uzvilkt bikses.
- Mēs viņu meklēsim, - sacīja VaraijU. Balss skanēja nedroši. — Vai viņš pats nevarētu būt maniaks?
- Kāpēc? - Olsens mēģināja slēpt izbrīnu.
- Pārdevējs rituālu veikalā apgalvo, ka jūsu arheologs izteicis vēlmi iegādāties visu klanu figūriņas. Pārdevējs nolēma, ka viņš ir maniaks, kurš vēlas atriebties visiem kalnu klaniem.
- Tātad, - sacīja Andrejs, - van Kuns nolēma, ka tās nav atriebības figūriņas. Ka tie ir suvenīri.
- Neiedomājami, - sacīja VaraijU.
Bet, acīmredzot, šī versija, ar visu savu neiedomājamību, viņu ar kaut ko iepriecināja.
– Jums ir tāda paraža? - viņš jautāja. - Pirkt tikai tāpat vien?