- Tā esmu es, - nopīkstēja Pegija, - bet šī jau ir tikai demonstrācija.
- Es uzņēmos atbildību, - Milodars teica mazajam, pat viņam tikai līdz viduklim profesoram baltā mētelī, no kura apakšas bija redzami augstpapēžu zābaki. Profesors turklāt bija gandrīz plikpaurains un ķemmēja pēdējos matiņus šķērsām pār galvu. Viņam bija apaļš kā kartupelis deguns, pie kam vairākās vietās caurumains.
- Profesors Ahmets Grodno, - viņš stādījās priekšā, un Kora uzminēja, ka brūces uz deguna ir mīlestības saziņas pēdas ar laboranti Pegiju. - Tu drīksti, mazulīt, drīksti! - Profesors pieskrēja pie aspirantes un, stāvot uz pirkstgaliem, noskūpstīja viņas augstās krūtis. Pārējie samulsa un izlikās, ka nav pamanījuši šo profesora atklāto žestu. - Ko tad mēs demonstrējam? - profesors jautāja.
Laboratorijā jau parādījās vairāki viņa kolēģi. Viņi skaļi apsprieda nupat nobeigtā simpozija problēmas.
- Netraucējiet! - uz viņiem sakliedza profesors. Viņš pacēlās uz pirkstgaliem, lai labāk ieskatītos sarkofāgā, un pajautāja: - No Epidaura? Tipiska deģenerācija!
- No Epidaura, - sacīja Milodars. - Pēc eksperimenta es iegriezīšos pie jums un visu paskaidrošu.
- Es labāk gribētu, lai man visu paskaidro Pegija, - sacīja profesors. - Es viņu mīlu vairāk nekā tevi, vecais āzi Milodar.
Profesors iesmējās un uzsita ar pirkstu uz sarkofāga stikla.
- Kā tev tur klājas, palaidniek? - viņš jautāja.
Otrais ministrs nedzirdēja, bet kautrīgi pasmaidīja.
- Ielaidiet gāzi! - profesors pavēlēja Pegijai, un sarkofāgs sāka piepildīties ar pelēku necaurspīdīgu gāzi.
- Bet kā tad novērosiet? - jautāja Kora.
- Un kam tad monitori? - profesors bija pārsteigts. Un pavēlēja: - Ieslēdziet lielo displeju!
Tūlīt iemirdzējās visa laboratorijas siena, kas izrādījās displejs.
- Te lūk, - Pegija sacīja, virzīdama uz sienas gaismas rādītāju, - mēs redzēsim, ko otrā ministra sencis darīja, redzēja vai rīkojās tajā vai citā laikā ...
- Kādā laikā? - profesors Grodno vaicāja Sejai.
- Tieši pirms simts gadiem, - atbildēja tas, it kā jau iepriekš būtu sagatavojis atbildi.
- Dodam pirms simts gadiem! - Profesors Grodno pārbrauca ar roku pār galvu, piespiežot retos matus.
- Mans labais, - Pegija viņam mīļi nočukstēja.
Ekrānā sāka mirgot krāsainas līnijas un neskaidri attēli.
- Nepievērsiet uzmanību, - teica Grodno Sejai un Milodaram. - Notiek strauja viņa tēva atmiņu pārtīšana uz vectēvu.
Profesors noglāstīja Pegijas augšstilbu, un viņa piespieda to pie ģēnija auss.
Profesors turklāt nenovērsa acis no vadības paneļa instrumentiem.
- Kas ir tur? - Viņš jautāja vienam no asistentiem.
- Ir simts gadi.
Un uz ekrāna iedārdējās kauja!
Tomēr skaņa caur simt gadiem gāja nevienmērīgi, ar pārtraukumiem, un pats attēls dažreiz dubultojās vai gāja slīpu svītru veidā. Uz brīdi gaisma izslēdzās un sāka noslēpumaini mirgot.
- Tā ir sarežģīta lieta - cilvēka smadzenes! - iesaucās profesors, acīmredzot izskaidrojot problēmas ar attēlu.
Tā kā ekrāns bija milzīgs un nedaudz pacelts virs zāles, klātbūtnes efektu izjuta visi klātesošie. Un, kad nelielā plankumainā bruņumašīna, kura vajāja ar karabīnēm un zobeniem bruņotu jātnieku grupu, mēģināja caur ekrānu iebraukt zālē, atskanēja kopīgs “Ah!”, Izbijušās acis izrādījās spēcīgākas par saprātu.
Jātnieki aizauļoja un pazuda dūmos, kas, kā šķita Korai, rūgti oda pēc šaujampulvera. Tad viņa ieraudzīja klibojošu karotāju spožās, pūķiem apgleznotās bruņās, plakanā, kā cepešpanna ķiverē, ar pistoli rokā. Karotāja zābaki un bikses bija nošķiesti ar dubļiem un asinīm.
- Tas ir viņš, - teica Seja, ieraudzījusi karotāju profilā, - tam bija tāds pats kuprains un līks deguns kā otrajam ministram.
- Kaujā pie Varingas. Protams... no astotā līdz desmitajam fecuārijam pirms simts gadiem... Cik krāšņi!
Kur bija tas krāšņums Varingnas kaujā, Kora tā arī nekad neuzzināja. Bet tad otrā ministra vectēvs devās kaut kur, un, tā kā kameras vēroja to, kas bija iespiests augstmaņa ģenētiskajā atmiņā, karotājs ātri nonāca zemienē, kur viņu gaidīja divi cilvēki zābakos un pelēkos apmetņos ar viņu sejas slēpjošām kapucēm.
- Mēs jau gribējām aiziet, vadītāj, - sacīja viens no sagaidītājiem.
- Es nevarēju. Mani aizkavēja štābā. Bija viss jāpārbauda.
- Un kā?
- Kā norunāts, es pārvietoju krustiņu shēmā uz Lielo tārpu purvu.
- Jauki, ai, jauki, pulkvedi! - atbildēja vīrietis apmetnī.
Kora paskatījās uz Seju. Epidaura vadītājs skatījās uz ekrānu, it kā viņa priekšā izvērstos uz pasakas balstītas piedzīvojumu filmas darbība.
- Nevar būt ... tas nevar būt, - viņa plānās lūpas čukstēja. Protams, Kora vēl nezināja Epidaura valodu, bet ko čukst vīriešu lūpas, varēja saprast, nezinot atbilstošo valodu.
Pagājuši malā, vīrieši ar kapucēs atklāja aiz muguras stāvošus ratus, kurus vilka pundurveidīgs dromedārs. Viens no viņiem noklikšķināja mēli, un kamielis viegli aizvilka ratus pa zemieni.
- Faktiski divi soļi... - sacīja Otrā ministra vectēvs.
- Varbūt beigsim demonstrāciju? - jautāja profesors Grodno. - Es ceru, ka jums ir pietiekami skaidrs, kā mēs strādājam?
- Nē! - Seja pēkšņi iekliedzās. - Nekādā gadījumā! Vēl piecas minūtes!
Rati vilkās pa taku, ceļotājiem pa pleciem sitās stiprs lietus un sniegs, kaut kur tuvumā dārdēja kauja, skanēja šāvieni un kliedzieni, no pelēkās dūmakas pēkšņi parādījās grozs un daļa gaisa balona, kas klusi pārlidoja pār ratiem un ar brīkšķi iekrita krūmos ...
- Bet vai nevar pārtīt uz priekšu? - jautāja Milodars.
- Nē, - atbildēja gudriniece Pegija.
Kora uzmeta viņai skatienu un, izbrīnīta atklāja, ka sarkanie mati bija tikai parūka - tagad to vairs nebija, un zem tiem bija taisni brūni mati, nekas īpašs, mati kā mati. Un seja uzreiz ieguva labestīgu izskatu un garīgu pieticību.
- Nevar, - profesors apstiprināja viņas vārdus. - Attīšana notiek tikai atpakaļ - mēs pārtinam ģenētisko atmiņu pagātnē. Un, ja mums ir jāpārvietojas nākotnē, tad vienkārši izslēdzam sistēmu, pamodinām klientu un pēc tam to atkal ieslēdzam vajadzīgajā brīdī. Bet tas nav tik vienkārši, kā izklausās. Vai jūs mani sapratāt?
- Tas ir, - teica Milodars, - jūs varat pārtraukt seansu, pamodināt ministru un tad, atkārtojot visu procedūru vēlreiz, aiznesot viņu deviņdesmit gadus tālā pagātnē ...
- Pareizi, gudrinieks! - profesors bija sajūsmā. Viņš pastiepa nelielo roku Milodaram un pakrata izlūka cieto plaukstu. Milodars kautrīgi pasmaidīja. Kora zināja, ka tas tagad izjūt dziļu pieķeršanos profesoram, jo viņš bija daudz īsāks par mazo komisāru.
- Tad pagaidīsim ... kaut kas ļoti ieinteresēja viesi no Epidaura.
Nebija ilgi jāgaida. Tiklīdz apmaiņa ar replikām bija pabeigta, zemiene, pa kuru pārvietojās pajūgs, pārvērtās par gravu, kas bija blīvi apaugusi ar krūmiem, kā dēļ priekšā esošais furgons izskatījās kā klints un kuru, knapi varēja, uzminēt pēc baltās sloksnes - sniega uz jumta.
Ceļotāji atstāja ratus zemienē, bet paši piesardzīgi piegāja pie diviem karavīriem, kuri mīņājās blakus furgoniem.
Mums jau pazīstamais otrā ministra vectēvs drosmīgi aizgāja pie furgoniem un teica:
- Parole: dzeguze uz olām.
Kareivis, sakumpis zem sniega, iztaisnojās un atbildēja:
- Atbilde: dzeguzes nesēž uz olām, jūsu augstdzimtība!
- Pasauc sardzes priekšnieku! - pavēlēja vectēvs. Domājams, furgonā slēpjas.