So braucienu neaizmirsīšu nekad. Visapkārt melna tumsa, mašīnas prožektoru gaisma ar grūtībām šķeļ miglu. Gaziks lēni kustas uz priekšu, motors grūtsirdīgi un draudoši gaudo. Uz priekšējiem sēdekļiem saspiedušies Ginzburgs, Strokuļevs un šoferis, kas krampjaini tur stūri, visi trīs sakumpuši, sarāvušies no aukstuma un mitruma. Uz pakaļējā sēdekļa Pjoriškins un es, bet starp mums no aukstuma trīcošais svešinieks, ievīstīts šineļos un čaukstošajās teltenēs. Viņš kaut ko murmina un šad tad iekliedzas, reizēm mēģina atbrīvot rokas, bet mēs ar majoru viņu turam cieši. Es pieliecos pie viņa, pūlēdamies saprast, ko viņš saka. Svešais runā pavisam dīvaini:
— Nevajag… Jūs taču redzat, es stāvu uz divām kā jām, tāpat kā jūsu… Nevajag ar mani tā.., Neaiztieciet mani! Es negribu aiziet, es vēl nezinu pašu galveno… Es nevaru atgriezties, iekams neesmu uzzinājis.,, Man nepieciešams tikai malciņš ūdens. Un es palikšu.,, kaut vai uz visiem laikiem, kaut uz tūkstoš gadiem,,, kā tas, tunelī… Neizmetiet mani ārā!
Es klausos, elpu aizturējis, baidīdamies kaut vārdu palaist gar ausīm. Kas viņš ir? Vājprātīgais? Noziedznieks'5 Diversants? Kā viņš nokļuvis lavas laukā? Acīmredzot viņš lūdza, lai viņu neizmet laukā. Bet viņu tomēr izmeta. Kas? No kurienes? Viņš čukst dedzīgi un pārliecinoši:
— Labi… Man nevajag ūdeni… Esmu ar mieru pat… Kā vēlaties… pa pilienam.,. Izbarojiet mani saviem koijotiem… pūķim, vienalga, kam, tikai sākumā aizvediet pie saimniekiem… Cilvēks ar cilvēku vienmēr atrod kopīgu valodu.
Drīz mēs bijām nobraukuši ieplakā. Lavas lauks beidzās, un mašīna sāka rāpties plakankalnē. Mums laimējās uzreiz uziet stigu. Un tomēr, ja nebūtu šī svešinieka, mēs droši vien pārnakšņotu mežā. Miša teica, ka ne par ko nevar būt drošs. Taču Pjoriškins bija nelokāms.
— Mēs vedam slimu cilvēku. Nezinām, kas viņš ir. Un ja nu viņš naktī nomirst? Un ja viņš var paziņot kaut ko svarīgu? Neizrunājieties! Uz priekšu!
Lēnām virzījāmies uz priekšu, lauzdamies cauri satrunējušu zaru jūklim, ar grūtībām veicot katru metru ceļa. Šoreiz, izstumjot mašīnu no bedrēm, mēs klusējām, neviens vairs nesauca: «Aiziet! Aiziet!» Tik noguris laikam esmu bijis vienīgi frontē, rudens uzbrukumu laikā.
Taču visam šajā pasaulē reiz pienāk gals. Ap vieniem naktī mašīna beidzot ieripoja sādžā un sprauslādama apstājās pie «kādas pazīstamas meitenes» mājiņas. Majors
nolēma atstāt nepazīstamo šeit un pie viņa arī mani un
Strokuļevu, bet pats atvest uz šejieni brigādes ārstu.
— Mums nav tiesību riskēt. Un ja nu viņš nomirst tieši ceļā uz pilsētiņu?
Majoram bija taisnība. Strokuļevs izlēca no mašīnas un pieklauvēja pie mājiņas kvadrātveida loga. Pagāja pāris minūtes. Logā iedegās gaisma. Mazliet aizsmakusi, samiegojusies balss jautāja:
— Kas tur ir?
Strokuļevs kaut ko atbildēja. Durvis pavērās, ielaida viņu iekšā un atkal aizcirtās, bet drīz viņš izskrēja ārā, saukdams:
— Nesiet šurp!
Ar grūtībām izvilkām svešinieku no gazika. Sādžā miglas nebija, mēness pie debesīm stāvēja augstu un izskatījās bāls kā miroņa seja.
Istabā bija gaiši, tīri un sausi. Kā izrādījās, «viena pazīstama meitene» bija maza, apaļīga, apmēram divdesmit piecus gadus veca sieviete. Viņa samulsusi tīstījās ritasvārkos. Strokuļevs sagatavoja guļvietu uz grīdas pie krāsns. No platās gultas matrača apakšas viņš izvilka salmu maisu, 110 kumodes — palagus un segas. Saimniece klusēdama mums pamāja. Tad viņa noliecās pār svešinieku, ieskatījās tā sejā, brītiņu padomāja un, norādīdama uz gultu, negaidot teica:
— Lieciet viņu šeit. Es pārgulēšu uz maisa.
— Nepazīstamo vajadzētu izģērbt, — nenoteikti ierunājās majors Pjoriškins.
— Mēs to izdarīsim, — es atsaucos. — Jūs brauciet, Konstantai Petrovič.
Majors, Ginzburgs un Miša atsveicinājās un izgāja, bet mēs ar Strokuļevu ķērāmies pie svešinieka izģērbšanas. Saimniece rosījās pie krāsns — viņa karsēja pienu.
Kad vilkām nost nepazīstamā slēpošanas bikses, no tām pēkšņi kaut kas izkrita un klaudzēdams atsitās pret grīdu. Strokuļevs noliecās.
— Paga, paga, — viņš nomurmināja. — Tas tik ir joks! Paskaties!
Tā bija maza metāla statuete — dīvains, neparastā pozā sarāvies cilvēciņš. Viņš bija nometies uz ceļiem, stipri saliecies uz priekšu un ar tievajām rokām atspiedies uz pjedestāla. Mani pārsteidza viņa seja. Atņirgtiem zobiem šķībi savilktā mutē, strupu, uzrautu degunu un izspiestām, baltām, droši vien ar laku pārklātām acīm tā savādi, mežonīgi vērās mums pretī. Sejas izteiksme bija atveidota apbrīnojami reālistiski — izmocīta, skumju pārņemta, ar nožēlojamu, taisnu matu šķipsnu uz pieres. Uz cilvēciņa kailās muguras kā milzīgi puni asi izspiedās stūrainas lāpstiņas, ceļgali bija smaili, bet katrai rokai tikai trīs savilkti nagaini pirksti.
— Laikam kāds dieviņš, — pusbalsī noteica Strokuļevs. — Smags. Varbūt no zelta, kā tev šķiet?
Noliku statueti uz galda.
— Neizskatās vis. Varbūt platīna …
Noguldījām svešinieku, ietīstījām viņu segā un mēģinājām padzirdīt ar karstu pienu, bet viņš nevēra muti vaļā. Tad padzērāmies paši, piestūmām tuvāk taburetes un apsēdāmies viņam blakus. Saimniece, ne vārda neteikdama, ar visām drēbēm nolikās uz maisa gulēt.
Tā mēs sēdējām stundas divas vai vēl ilgāk, snaudā klanījām galvas un laiku pa laikam uz pirkstgaliem izgājām priekšnamā uzsmēķēt. Svešinieks aizvērtām acīm gulēja nekustīgi un ātri, smagi elpoja. Tikai vienu reizi viņš negaidot iesaucās:
— Nebaidieties! Tas ir helikopters!
Tajā brīdī man ienāca prātā kāda doma, bet Stroku- ļevam es neko nesacīju. Patiešām — kur tas redzēts, ka helikopteri piķētu kā īsti bumbvedēji?
Saimniece grozījās uz sava maisa un acīmredzot arī nevarēja aizmigt. Dieviņš stāvēja uz galda, pagriezis pret mums izmocīto seju ar baltajām acīm, un laistījās savādā zaļā gaismā.
Uz rīta pusi, kad debesis aiz loga kļuva gaišākas, pagalmā atskanēja motora rūkoņa. Pie durvīm kāds pieklauvēja, ienāca majors Pjoriškins, mums pazīstamais ārsts apakšpulkvedis Koļesņikovs un sevišķo uzdevumu pilnvarotais kapteinis Vasiļjevs — kalsns neliela auguma cilvēks ar žirgtām acīm. Mēs piecēlāmies. Apakšpulkvedis un kapteinis Vasiļjevs klusēdami sasveicinājās ar mums, apsēdās pie gultas un atskatījās uz Pjoriškinu. Tas aicinot pameta mums ar roku:
— Braucam. Mēs savu esam padarījuši.
Tas tad arī ir viss. Cilvēks tīkliņkreklā līdz ar savādo dieviņu nozuda no mūsu dzīves tikpat pēkšņi, kā bija parādījies. Dienā, kad mēs vēl gulējām (štāba priekšnieks mums bija atļāvis atpūsties līdz pusdienām), visurgājējs ar svešinieku, ārstu un sevišķo uzdevumu pilnvaroto izbrauca cauri pilsētiņai un nogriezās uz šosejas, kas veda uz Pavlodemjansku. Mēs uzmanīgi mēģinājām iztaujāt pavēlniecību, taču neviens neko noteiktu mums nevarēja pateikt. Viktors Strokuļevs ar saviem jautājumiem tā apnika štāba priekšniekam, ka tas piedraudēja iesaistīt viņu pārtikas produktu pārpalikumu likvidēšanas komisijā. Vitja ne acu galā nevarēja ciest šādas komisijas, un iztaujāšana beidzās. Tā nu mums, kas bijām liecinieki neparastajam notikumam Adairas sopkas pakājē, ziņkāre netika apmierināta; mēs palikām ar neskaidro nojausmu par kaut ko noslēpumainu un iztēli satraucošu, un mums bija lielas dažādu fantastisku minējumu iespējas.