Tendera kungs, jāuzslej gaisā savs resnais dibens un jāizpilda, kas pavēlēts. Bet, ja neizpildīsi, savu slimo meitu vairs varbūt neredzēsi. Skaidrs? Taču es parūpēšos, lai tu viņu vēl redzētu.
— Galvenais, Red, — neaizmirsti pavēlēt, — Tenders sēc, pats pietvīcis sarkans, jau svīst un kustina lūpas. — Iešu ne tikai uz rokām, bet pat uz mutes. Neesmu jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta.
— Priekš manis jūs abi esat iesācēji, bet pavēlēt gan neaizmirsīšu, esi mierīgs. Starp citu, vai proti «galošu» vadīt?
— Prot jau, prot, — Kirils saka. — Labi vada.
— Nu, ja labi, tad labi. Tad ar todieviņu. Nolaist sej- segusl Lēnām uz priekšu, vadīties pēc stigmietiņiem, aug- slums — trīs metri! Pietura pie divdesmit septītā mietiņa.
Kirils uzbrauc «galošu» trīs metru augstumā, mēs lēnām slīdam uz priekšu, bet es neuzkrītoši pagriežu galvu un palūru pār kreiso plecu. Skatos — gvardi-glā- bēji salīduši savā helikopterā, ugunsdzēsēji godbijīgi piecēlušies, caurlaižu kantora durvīs leitnants, idiots, atdod mum? godu, bet virs viņiem visam pāri pamatīgs jau izbalējis plakāts: «Esiet sveicināti, citplanētiešu kungi!» Tenders jau grasās šiem pamāt ar rociņu, bet es viņam dodu tādu grūdienu sānos, ka viņam visas šīs ceremonijas acumirklī izlido no galvas. Es tev gan rādīšu — atvadīties, tu man tā atvadīsies!.,.
Mūsu «galoša» peld uz priekšu.
Pa labi no mums atrodas institūts, pa kreisi — Mēra kvartāls, bet mēs slīdam no mietiņa pie mietiņa pa pašu ielas vidu. Ak, cik sen pa šo ielu neviens nav ne gājis, ne braucis! Asfalts viscaur saplaisājis, plaisas aizaugušas ar zāli, bet tā vēl ir mūsu, cilvēku, zāle. Uz trotuāra ielas kreisajā pusē jau aug melni ērkšķi, un pēc šiem ērkšķiem ir redzams, cik precīzi Zona sevi iezīmējusi: melnie brikšņi pie paša ielas bruģa ir kā ar izkapti nopļauti. Nē, šie citplanētieši tomēr bijuši kārtīgi zēni: protams, piegānījuši daudz, taču paši sev nosprauduši skaidru un nepārprotamu robežu. Pat «svilinošās spilvas» 110 Zonas mūsu pusē nav nevienas, lai gan varētu likties, ka vējš tās dzenā, kā pagadās…
Mēra kvartālā mājas ir aplupušas, mirušas, tomēr logu stikli gandrīz visur ir veseli, lai gan klāti ar netīrumu kārtu, un tāpēc logi izskatās kā akli. Bet nakti, ja gadās rāpot mājām garām, ļoti labi redzams, ka tur iekšā mirgo gaisma, it kā zilganām liesmu mēlēm degtu spirts. Tas ir «raganu receklis», kas no pagrabiem pūš savu indīgo elpu. Bet, ja paskatās paviršāk, — kvartāls kā kvartāls, mājas kā jau mājas, tām, protams, vajadzīgs remonts, citādi nekā sevišķa, tikai nevienas dzīvas radības, neviena cilvēka nemana. Te, šajā ķieģeļu namā, starp citu, dzīvoja mūsu aritmētikas skolotājs, pēc iesaukas Komats. Bija liels gnīda un nelaimes putns, īsi pirms paša citplanētiešu Apmeklējuma no viņa aizgāja otrā sieva, bet meitai bija nags acī, atceros, mēs viņu ķircinājām līdz asarām. Kad toreiz sākās panika, viņš kopā ar citiem šī kvartāla iedzīvotājiem vienā kreklā un apakšbiksēs aizskrēja līdz pašam tiltam — sešus kilometrus bez atelpas. Vēlāk ilgi slimoja ar mēri, viņam nogāja āda un nagi. Visi, kas dzīvoja šajā rajonā, — gandrīz visi pārslimoja, tāpēc jau to sauc par Mēra kvartālu. Daļa ļaužu arī apmira, lielākoties gan vecīši, un arī tie ne jau visi. Es, piemēram, domāju, ka viņi nobeidzās nevis no mēra, bet no bailēm. Šausmas un bailes bija neaprakstāmas. Ļaudis, kas dzīvoja šajā kvartālā, slimoja ar mēri, bet tur tajos trīs kvartālos cilvēki zaudēji redzi. Tagad šos rajonus tā arī sauc: Pirmais Aklais, Otrais Aklais.,. Viņi nav zaudējuši redzi pilnīgi, viņiem ir kaut kas līdzīgs vistas aklumam. Kā stāsta, iedzīvotāji nav kļuvuši akli no nez kāda uzliesmojuma, kaut gan esot bijuši arī uzliesmojumi, bet zaudējuši acu gaismu no spēcīgiem grāvieniem un dārdoņas. Rībieni bijuši tik stipri, ka cilvēki vienā mirkli kļuvuši akli. Ārsti viņiem saka: tā nevar būt, pamēģiniet atcerēties labi! Bet viņi paliek pie sava: nē, bijis briesmīgs pērkons, kas padarījis viņus aklus. Turklāt neviens cits, izņemot viņus, pērkonu nav dzirdējis …
Jā, šeit izskatās, it kā nekas nebūtu noticis. Re, stiklotais kiosks saglabājies pavisam neskarts. Bērnu ratiņi palikuši vārtos — pat drēbītes tajos izskatās tīras… Vienīgi antenas ir aizdomīgas — apaugušas ar tādiem kā sariem, līdzīgiem ķērpim. Mūsu briļļainie zinību vīri jau sen tur ļaunu prātu uz šīm antenām: viņiem, vai zināt, būtu interesanti paskatīties, kas tie par sariem, — nekur citur tādu nav, vienīgi Mēra kvartālā un vien gi uz antenām. Un galvenais — atrodas turpat blakus, zem pašiem institūta logiem. Pagājušajā gadā šie attapās — no helikoptera tērauda trosē nolaida āķi un aizķēra vienu ķērpi. Tikko trosi pavilka, pēkšņi — pš-š-šl — skatāmies: no antenas nāk dūmi, no āķa dūmi, arī pati trose jau dūmo, nevis vienkārši dūmo, bet dūmi mutuļo reizē ar tādu indigu šņākoņu kā klaburčūskai. Nu, pilots, lai gan leitnants, tomēr ātri apķērās, kas par lietu, izmeta trosi, bet pats laida ļekas vaļā… Redz, kur ir tā trose, nokarājas gandrīz līdz Zemei un visa apaugusi ar sariem ..,
Tā pamazām, palēnām esam aizpeldējuši līdz ielas galam, līdz pagriezienam. Kirils paskatās uz mani: vai nogriezties? Es pamāju — uz vislēnāko! «Galoša» pagriežas un ar vismazāko ātrumu brauc pēdējos metrus virs mūsu, cilvēku, zemes. Trotuārs nāk tuvāk un tuvāk, nu jau «galošas» ēna krīt uz ērkšķiem… Tā, esam klāt Zonā! Tūlīt manu pārskrienam drebuļus… Vienmēr jūtu šīs trīsas un vēl šodien nezinu, vai tā mani sagaida Zona vai arī nervi sākuši uzdot. Katru reizi esmu nodomājis: tikko atgriezīšos, pajautāšu, vai citiem arī ir tāpat, bet vienmēr esmu aizmirsis.
Nu labi, līdīsiin lēnīliņām virs bijušajiem sakņu dārziem, motors zem kājām vienmērīgi, klusu murrā, kas tad tam, neviens neaiztiks. Un te nu mans Tenders vairs neiztur. Nepagūstam aizbraukt līdz pirmajam stigmieti- ņam, bet viņš sāk tarkšķēt. Kā jau parasti Zonā iesācēji pļāpā: zobi klab, sirds trīc, pats nezina, ko dara, viņam kauns, bet nevar sevi pārvarēt. Manuprāt, tās viņiem ir kā iesnas, kas neatkarīgi no cilvēka gribas tek un tek. Un ko tik viņi nemuld! Te sāk jūsmot par peizāžu, te ņemas paust savus uzskatus attiecībā uz citplanētiešiem, bet reizēm muld ko tādu, kam ar pašreiz notiekošo nav nekāda sakara — kā tagad Tenders sācis leijerēt par savu jauno kostīmu un nekādi vairs nevar muldamo apturēt. Cik viņš par to samaksājis, un cik smalks audums, un kā skroderis pogas mainījis..,
— Aizveries, — es viņam saku.
Viņš sērīgi paskatās uz mani, pašķoba lūpu — un atkal maļ savu: cik daudz zīda vajadzējis oderei. Zem mums sakņu dārzi jau izbeigušies, tagad tur rēgojas glizdaina, nezālēm aizaugusi vieta, kur agrāk bija pilsētas atkritumu izgāztuve, un es jūtu — te velk vējiņš. Nupat vēl nebija nekāda vēja, bet pēkšņi sāk celties, uzrodas un aizvirpuļo putekļu mākonīši, un manas ausis it kā uztver kādu troksni.
— Ciet klusu, draņķi! — uzsaucu Tenderam.
Nē, viņš nevar un nevar rimties. Tagad iesācis par zirgu astriem. Nu, piedodl
— Apturi, — saku Kirilam.
Kirils tūlīt nobremzē. Laba reakcija, ziķeris. Saņemu Tenderu aiz pleca, pagriežu pret sevi un atvēzējies gāžu ar plaukstu pa sejsegu. Viņš, nabadziņš, ietriecas ar degunu stiklā, aizver acis un apklust. Un, tikko viņš apklusis, es izdzirdu: tr-r-r … tr-r-r … tr-r-r … Kirils skatās uz mani, zobi sakosti, atņirgti. Ar rokām dodu viņam zīmi — stāvi, dieva dēļ, apstājies un nekusties. Bet viņš ari dzird šo sprēgāšanu, un viņā, kā jau ikvienā iesācējā, acumirklī rodas prasība rīkoties, kaut ko darīt.