DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS
Tālrunis zvanīja klusi, bet neatlaidīgi.
Tumovs nolika uz galda garu nefrīta spalvaskātu ar zelta spalvu — mongoļu draugu dāvanu — un drūmi pašķielēja uz mirdzošo, niķeļa stīpiņām izrotāto tālruņa aparātu.
— Varbūt apklusīs?
Zinātnieks ar nožēlu pārlaida acis pār manuskripta pēdējo teikumu: «Var apgalvot, ka Zemes neitronu izstarojumi radušies nevis mūsu planētas dzīlēs, bet atmosfērā, kur brīvie neitroni veidojas kosmisko staru ietekmē. Tātad . ..»
Tālrunis nerimās.
Tumovs saviebās, pikti bungoja ar pirkstgaliem pa galdu. Pat svētdienā negrib likt mierā. Tāpēc jau nav nekāds brīnums, ka doktora disertācijas rakstīšana sokas tik lēni.
Viņš strauji pastūma sāņus manuskripta lapas:
— Jā . . . Igors_Nikolajevičs Tumovs klausās . . . No kurienes? . . . No Ārlietu ministrijas? . . . Hm . . .
Tumovs atspiedās pret krēsla atzveltni, noglauda rūsganos matus, kas jau bija sākuši sirmot.
— Jā, jā, klausos; tikai, vaļsirdīgi sakot, nesaprotu, kāds man ar to sakars …
Tālruņa klausulē balss urdzēja vienmuļi, bet skaidri:
— Dienvidrietumu Mongolija . . . Aizaltaja Gobi. . . Adžbogdo kalnu grēda . . . četrdesmit piektais ziemeļu platuma grāds . . . deviņdesmit piektais austrumu garuma grāds…
Tumovs piespieda klausuli ar plecu, paņēma no pelnu trauka pussmēķētu cigāru, uzšķīla šķiltaviņas, dziļi ievilka dūmu. Cauri zilganam mākulītim palūkojās pa plati atvērto logu.
Lietus bija pārstājis. Mākoņi grima ziemeļaustrumos, aiz Maskavas. Pāri mitrajiem jumtiem rieta saules staros dzirkstīja augstceltņu logu rūtis.
Neredzamais sarunu biedrs aizvien vēl nerimās.
— Lai notiek, — Tumovs viņu pārtrauca, neizlaizdams no zobiem cigāru. — Saprotu visu. Tas ir steidzami? … Velna būšana … Nu tad atsūtiet mašīnu. Lai piebrauc pie universitātes galvenajām durvīm . . . Jā, vēl kaut kas! Papūlēšos paķert līdzi savu draugu. Tanī apvidū kopā esam strādājuši. .. Ģeologs. Arkādijs Mihailovičs Ozerovs. Šobrīd viņš ir vai nu Maskavā, vai Kamčatkā. . . Nē, uz Kamčatku viņam pakaļ nebraukšu. Tikai uz Sokoļņikiem. Labi.. . Tūlīt eju . . .
Tumovs nolika klausuli, piecēlās no galda, žēlām acīm paraudzījās uz manuskriptu un uzmeta smagu papīrnazi uz aprakstīto lapu kaudzītes. Piegājis pie augsta grāmatu skapja, nocēla lielu globusu, saudzīgi aiznesa un nolika uz rakstāmgalda. Starp ekvatoru un polu Tumovs Centrālajā Āzijā sameklēja vajadzīgo punktu un domīgi paskribināja to ar platu nagu.
Atmiņā uznira tveices pielijuši, viļņaini līdzenumi, iesarkana saule bezkrāsainās, putekļu dūmakas pilnās debesīs, melni, vēju noslīpēti kalni. Tumovam šķita, ka viņš atkal dzird vienmuļu vēja švīkstoņu virs izžuvušo upju gultnēm. Sīksīku smilšu graudiņu šaltis cērt vēju aprautajā sejā . ..
Tumovs piemiedza acis un papurināja galvu. Tuksnesis izgaisa. Aiz loga — jumti līdz pat apvārsnim, koši zaļi parki, zilpelēka Maskavas upes lenta.
Viņš nopūtās un grieza tālruņa ripu.
Atsaucās sievietes balss.
— Arkādiju? — atbildētāja it kā apmulsusi atkārtoja. — Arkādijs ir mājās, bet pie aparāta pienākt nevar. Kas runā?
Tumovs saskaitās:
— Kā tas jāsaprot — nevar. Arkādijs ir vajadzīgs. Tūlīt iedodiet klausuli viņam!
Arkādijs pašlaik vannā, — sieviete skaidroja.
vai jūs esat Igors Nikolajevičs?
Uzminējāt, — Tumovs norūca, īgņodamies, ka ir pazīts labvakar, Irina Mihailovna!
— Es neesmu Irina. Vienīgi jūs maņi nepazīstat pēc balss . . .
— Atvainojiet, gribēju sacīt — Ludmila Mihailovna, -— apjucis nomurmināja Tumovs. «Labi, ka Arkādijam tikai divas māsas, bet ne četras,» viņš domāja, slaucīdams nosvīdušo pieri.
— Ko lai pasaku Arkādijam? — mirkli klusējusi, vaicāja Ludmila Mihailovna.
— Pasakiet, lai viņš paņem klausuli, — Tumovs errīgi teica, pašķielēdams uz pulksteni. — Svarīgas un steidzamas darīšanas . . . Mums būs jābrauc diezgan tālu . . .
— Jums vienmēr viss ir steidzami, — sarunu biedre aizvainoti sacīja. — Mazliet pagaidiet!
Klausulē kaut kas noklakšķēja, iestinkšķējās, bija dzirdams, ka noblīkšķ durvis, un atkal ieskanējās Ludmilas balss.
— Līdz vannai vads nesniedzas; kad piezvanīsiet nākamreiz, tad būsim pagarinājuši. Pēc pusstundas Arkādijs būs nomazgājies …
— Tūlīt lai kāpj laukā un ģērbjas ciet! — Tumovs aizsvilās. — Pēc desmit minūtēm gaidīšu viņu mašīnā pie jūsu nama durvīm. Lai sakārtojas, citādi paņemšu līdzi tādu pašu kailu! Visu labu!
Atbildi negaidīdams, Tumovs uzsvieda klausuli uz dakšiņām, paķēra svārkus un steigšus izgāja no sava kabineta.
Garais ministrijas Zils strauji ieslīdēja Sokoļņiku bulvāra zaļajā gaitenī un pēc brītiņa, bremzēm čīkstot, apstājās pie desmitstāvu nama galvenās ieejas. Tumovs vēl nepaspēja izkāpt no mašīnas, kad mājas platās stikla durvis atvērās. Uz ielas iznāca kalsens, gadus trīsdesmit piecus vecs pamaza auguma puisis pelēkā uzvalkā un garos, brūnos, stiprām auklām aizraisītos ģeologu zābakos, kas sniedzās līdz ceļiem. Valgie, tumšie mati gludi sasukāti atpakaļ, zobos iekosta melna, līka pīpe; uz prāvā, mazliet izliektā deguna kā pieaugušas platas brilles raga ietvaros. Plecā uzkārta neliela mugursoma, rokā ģeologa āmurs ar garu kātu. Puisis bez steigas nāca uz Zilu un attaisīja mašīnas durtiņas.
— Arkādij, uz kurieni tad tu tā saposies? — Tumovs aizdomīgi jautāja, pavirzīdamies sāņus, lai biedram pakaļējā sēdeklī būtu ērtāk.
Ozerovs tik tikko sarauca uzaci.
— Šķiet, tu sacīji Ļudai, ka mums tūlīt kaut kur jābraucot?
— Laikam gan, bet… ne jau nu gluži tūlīt. Varbūt naktī vai no rīta. Pēc brīža visu skaidri zināsim.
Ozerovs paraustīja plecus, it kā teikdams, ka tas nav svarīgi, un atlaidās pret sēdekļa atzveltni.
— Vai var braukt? — šoferis paklusām jautāja.
— Var, — Tumovs norūca.
— Nevar, — Ozerovs iebilda.
Viņš izņēma no mutes pīpi un parādīja ar to uz meiteni, kura, košai kleitiņai plīvojot, lakatiņu vicinādama, skrēja uz mašīnu.
— Te ir viss, ko varēju sameklēt, — meitene teica piesteigdamās. — Ņemiet…
Viņa sniedza Tumovam neilona tīkliņu, kurā bija daži sainīši, konservu bundžas un aizlakota pudele.
— Ludmila Mihailovna, — Tumovs pavisam apmulsa, — apžēlojieties! Mums taču … ne prātā vēl nenāk …
— Jums jau sen nāk prātā, — meitene atteica. — Un, patiesību sakot, tas nav jums, bet Arkādijam. Ņemiet un nerunājiet! Ja tūlīt vēl neaizbrauksiet, vakarā nāciet abi pie mums… Laimīgu ceļu, lai jums labi klājas …
Zils iedrebējās un, uzņemdams ātrumu, joņoja uz pilsētas pusi. Tumovs, lūpas sakniebis, raudzījās mašīnas spogulītī. Tur vēl bija saskatāma Ļuda. Viņa stāvēja pie ietves malas, un raibais galvas lakatiņš, ko viņa turēja rokā, gandrīz skāra asfaltu.
Kad un kur tu gribēji braukt šovasar? — Tumovs iejautājās, kad ielas stūris aizsedza meitenes augumu.
— tūlīt gribēju doties uz Petropavlovsku Kamčatkā
— Tā jau es domāju …
— Ceru, ka neizcēli mani no vannas, lai pateiktu, ka tā tu esi domājis?
— Ceri vien, draudziņ. Pagaidām arī es zinu ļoti maz…
— Klāt esam, — šoferis teica un nobremzēja mašīnu pie marmora kāpnēm, kuras veda uz milzīgām ozolkoka durvīm.
*
Kad viņi nāca laukā no ministrijas, bija melna nakts. Spuldzes virs ielām vairs nedega. Mēness zaigā laistījās tukšās ietves. Neredzēja ne dvēselītes. No tālienes paretam skanēja elektrolokomotīvju pūtieni.