- Negarlaikojieties, - sacīja gaišmatainais, kā ar salmu parūku, šoferis, .- Pārējās jūsu grabažas piegādāsim tuvāko dienu laikā. Nu, ne asakas...
Visurgājējs norēcās kā bullis, uzpeldēja virs zemes, gandrīz pieskaroties zālei ar gaisa spilvena gumijas malām un, paātrinoties, aizrāpoja pa ceļu. Blīvais gaisa vilnis saplacināja zāli, sacēla putekļus uz ar ceļmallapām un sunīšiem aizaugušā ceļa, un nopūta Ruzajeva bereti.
Kad visurgājējs pazuda aiz kokiem, Surens Gasparjans, ģērbies kā pieņemšanai vēstniecībā, nolika savu mugursomu zemē, apsēdās virsū un norūca:
- Grabažas!.. Dzirdējāt, kā viņš par mūsu aprīkojumu?
- Starp citu, - Ruzajevs vēsi sacīja, paceļot un uzliekot savu bereti, - tajā mugursomā ir visa mūsu optika.
- Tiešām? - Gasparjans izskatījās pārsteigts, bet turpināja sēdēt. - Laikam tāpēc es ar savu sēžamvietu jūtu kaut ko cietu...
Viņš bija cilvēks, kam bija nosliece uz apvaldītu izsmējīgumu un ne visiem izdevās pierast pie šādas viņa uzvedības.
- Vai jūtiet cik te kluss? - sacīja ekspertu grupas trešais loceklis, garais, stiegrainais Ivans Kostrovs. - Kāda svētība, eksperti! Esmu noilgojies pēc meža klusuma.
- Jā, arī es, - Gasparjans atzina. - Ir pagājis ilgs laiks, kopš neesam sūtīti meklēt. Bet kaut kādu iemeslu dēļ šeit nedzird putnus. No mums nobijušies, vai kā?
Kostrovs aplūkoja aprīkojuma kaudzi.
- Ar ko sāksim? Varbūt uzreiz dosimies uz notikuma vietu?
Gasparjans pārdomās papurināja galvu.
- Vispirms uzcelsim telti, sakārtosim lietas.
- Man ir ideja. - Ruzajevs paskatījās uz zemo sauli. - Izvēlēsimies vienu no būdām, un viss.
- Nu nē, telts ir labāka, - Gasparjans iebilda. - Personīgi man nepatīk gulēt kopā ar blaktīm un prusakiem.
- Kādas blaktis, kādi tarakāni! Kostrovs atmeta ar roku. - Neviens tur nedzīvo jau četrus gadus, kukaiņi sen aizbēguši. Bet mitruma gan pietiekami daudz.
Stundu vēlāk viņi uzlika divas teltis: vienu, četrvietīgu sev, bet otru kravai, kas sastāvēja no trauslām iekārtām un pārtikas.
- Tagad tā. - Gasparjans iztaisnoja savu moderno, divdaļīgo džinskostīmu: pelēkzilo jaku ar Vjazniki logotipu, izšūtu ar bārkstīm un sudraba diegu, un tādas pašas bikses. - Ivans un es pastaigāsimies pa mežu, bet tu padežūrēsi nometnē, - viņš pagriezās pret Ruzaevu. - Tāpat, jau muļķīgi kādu stundu skatīsies telts sienā un atcerēsies, kāpēc mūs atsūtījuši uz šejieni.
Iebildumi nesekoja. Neviens vaibsts nenodrebēja Mišas Ruzajeva mongoloīda sejā. Viņa raksturs bija neticami atturīgs, vienmērīgs un mierīgs. Pret šausmīgajiem Gasparjana izlēcieniem, kuri sākumā nobiedēja visus nodaļas darbiniekus, līdz visi saprata, ka aiz tiem slēpjas humora pārmērība, Ruzajevs izturējās tikpat vēsi kā filozofs pret zobu sāpēm.
Atstājuši Mihailu saimniekot pa nometni, Kostrovs un Gasparjans šķērsoja jaukta meža ieskautu klajumiņu, devās garām Skrabovkas zemē iegrimušajām mājām un nonāca pamesta lauku ceļa malā, kuru rotāja govju atstātas pēdas un rakstainas sliedes no velosipēdu riepām.
- Divsimt metru pa kreisi, - sacīja Gasparjans. - Un mežā?
- Šķiet ka tā, - piekrita Kostrovs, atceroties, kā viss sākās.
Pirms divām dienām Krievijas Zinātņu akadēmijas Strauji mainīgo parādību izpētes centrs saņēma telegrammu no Brjanskas, kurā tika ziņots, ka virs meža netālu no Skrabovkas ciema, Žukovskas rajonā, nogāzies enerģētikas nozares helikopters. Negadījuma cēloņus izmeklēja vietējā līnijas milicijas nodaļa, un izrādījās, ka tie attiecināmi uz zinātnisko struktūru kompetenci. Kādi bija šie iemesli, Kostrovs īsti nezināja, taču, būdams Centra eksperts, viņš jau bija pieradis pie negaidītiem komandējumiem, kas bieži nedeva zinātniskus rezultātus.
- Velns! - Gasparjans sacīja, notraucot no sejas zirnekļtīklu. - Šis ir jau ceturtais.
Kostrovs arī divreiz pieskārās ar galvu zirnekļtīkliem, kas karājās starp kokiem un krūmiem, taču, līdzīgi pieredzējušam sēņotājam, kurš jau sen pieradis pie meža neērtībām, tādiem sīkumiem nepievērsa uzmanību.
Šodien meža klajumiņā
Plašā pagalmiņā
Gaisa zirnekļa audums
Spīd kā sudraba tīkls -
Viņš svinīgi nodeklamēja Buņina dzejoli un ar gandarījumu piebilda: - Bet sēnes gan šeit ir. Es jau esmu atradis divas baravikas. Rīt garantēju sēņu zupu.
Manevrējot starp reto apses koku un akāciju krūmu stumbriem, viņi aizkļuva līdz ar vītoliem, dadžiem un sarkano sūnu aizaugušajai purva malai. Purvu šķērsoja režģotu elektrolīnijas mastu ķēde, kas pazuda izcirtumā netālu no vietas, kur abi eksperti bija iznākuši.
Gasparjans uzkāpa uz atsperīgās sūnas, apstājās, brīdinoši pacēla roku. Kostrovs uzreiz saprata, kas ir piesaistījis grupas vadītāja uzmanību.
Blakus vecajai priedei bija varens, pusotrmetrīgs skudru pūznis. Tomēr tas izrādījās nedzīvs un līdz pat augšai savīts ar zirnekļu tīkliem. Skudru pūžņa augšpusē ar kājām gaisā gulēja beigts putns ar pelēkdzeltenu apspalvojumu.
- Čakste? - Kostrovs nedroši teica.
Gasparjans piesardzīgi piegāja pie skudru pūžņa, nopētīja to, pieskārās putnam un murmināja:
- Kā tev tas patīk?
Kostrovs paraustīja plecus un devās tālāk.
Blakus esošie krūmi viņa priekšā gandrīz pilnībā bija apvīti ar zirnekļu tīkliem, un šur tur zālē bija redzami sudrabaini plīvuri, kā salnas plankumi. Mežs stāvēja drūms, kluss, it kā apklusis pirms pērkona negaisa, un tā dziļumos šur tur uz zariem bija redzami tādi paši zirnekļu tīkli. Kostrovs grasījās līst krūmos, bet Gasparjans viņu saķēra aiz piedurknes.
- Nesteidzies, dārgais pretī slavai, tā pati tevi atradīs.
- Es tikai paskatīšos, interesanti tak...
- Nestrīdos, bet šodien mēs neko neskatīsimies. Vai ievēroji, cik daudz tīmekļu?
- Grūti nepamanīt, - Kostrovs paraustīja plecus. - Mihailu vajadzētu šeit, tas vairāk atbilst viņa specializācijai. Vismaz pameklēsim avarējušu helikopteru, kā dēļ visa šī jezga sākās. Tam jābūt kaut kur šeit.
Gasparjans paskatījās uz debesīm - saule jau bija gandrīz norietējusi, bet neiebilda, tikai pateica:
- Helikopters nav cēlonis, bet gan sekas. Vai tiešām nenojaut, kāpēc mūs šeit atsūtīja?
- Tu tak zini - mani atsauca no atvaļinājuma, un es institūtā nemaz nebiju, tieši no mājām - uz staciju. Domā - zirnekļu tīkli?
- Protams.
- Es gan te neredzu neko noslēpumainu.
Gar purva malu viņi devās uz eletrolīniju un klusi apstājās, lūkojoties uz atklājušos ainavu.
Elektrolīnija bija sapīta zirnekļa tīklos tā, ka pilnībā pazuda bālganā "miglā", caur kuru parādījās neskaidras krūmu, celmu un pārvades balstu aprises. Daži rakstaini tīmekļi šķērsoja līniju no vienas koku sienas uz otru un pat uzkāpa uz elektropārvades stabiem. Elektrolīnijas tālākais gals bija paslēpts pamatīgā baltā mirdzumā, un skatīties tur bija baismīgi un nepatīkami.
Gasparjans saraustīja plecus un nonopurināja tīkla paliekas no jakas.
- Saprati tagad? Reģionālajā apakšstacijā dispečers atklāja enerģijas noplūdi, vispirms nelielu, tad tā palielinājās līdz ... Kopumā spriegums samazinājās. Pa līniju ar helikopteru tika nosūtīta brigāde. Tālāk zini.
- Skaidrs. Tātad noplūde bija šajā apgabalā?
- Protams. Elektriķi nevēlējās līst zirnekļa tīklos, šur un tur norāva tos no vadiem, bet lidojot prom, ieskrēja kokā.
- Dzīvi?
- Slimnīcā. Pie viņiem bija aizlidojis Ivašura un kāds no varas pārstāvjiem - lai uzzinātu detaļas. Milicija kopumā tika skaidrībā negadījumu, bet pārējais būs jāatmudžina mums. Starp citu, man nepatīk zirnekļi kopš bērnības.