Skatoties apkārt, viņš staigāja starp psilofītiem, sajūtot, kā smacīgajā karstumā krekls līp pie ķermeņa.
Skaņas, kuras bija apklusušas, atsākās. Ivans devās to virzienā, apstulbināts no atmodas nezināmajā vietā. Jautājumus, kāpēc, kur un kā? - viņš sev neuzdeva: atbildes meklēt tik un tā nebija kur.
Pēkšņi viņš nonāca milzīgas piltuves malā, kas bija paslēpta zem ieliektas baltas plēves, kurā viņš uzreiz neuzminēja... kolosālu tīmekli! No turienes atskanēja skaņas, bet piltuves dziļumos nebija iespējams izšķirt neko citu kā vien blāvu oranži dzeltenu mirgošanu. Ar katru piltuves "kh-khha-ah-ah" izplūda smaržu viļņi, ieskaitot ētera smaržu, kas izraisīja reiboni un sliktu dūšu. Karstums tās tuvumā bija absolūti nepanesams.
Kostrovs saļodzījies atkāpās, paspēra dažus soļus un nokļuva paugurainā melnā "straumē", kas klusi un neatvairāmi ieslīdēja krāterī. Tie bija zirnekļi!
Kostrovs apstulboti lūkojās „straumē”, līdz vemšanas spazmas ar jaunu sparu pacēlās viņam kaklā. Tad viņš atkāpās aiz "psilofīta" stumbra, nejauši pieskārās zirnekļa tīklam, gaisā kaut kas uzplaiksnīja un iestājās tumsa.
Apziņa neatgriezās uzreiz, bet pamodies no nesaprotamās bezsamaņas, viņš acu priekšā ieraudzīja pazīstamos dadžu stublāju cietos kātus, brūnu sūnu jūkli un aiz sūnu pauguriņa - melnu zirnekļa ķermeni ar četrām milzīgām caurspīdīgām violetām acīm. Zirneklis pakustināja abas priekšējās kājas pa gaisu, acīmredzot domājot, ko iesākt ar nelūgto viesi.
Kostrovs atmeta ar roku, kā vairīdamies, piecēlās un devās prom no klajuma - nebija spēka skriet. Tikai iekritis zem sūnām apslēptā bedrē, par laimi, sausā, viņš atjēdzās un dziļi ievilka elpu. Kājas drebēja, galvā dunēja kā pēc saindēšanās ar gāzēm. Kaut kā apturējis drebēšanu kājās, Kostrovs paskatījās apkārt. Neviens viņu nevajāja. Visapkārt bija pazīstamā ainava, bija pazudis karstums, tāpat kā drausmīgā vide ar "psilofītiem" un fosilā dinozaura galvaskausu. Bet krekls bija slapjš un nepatīkami pielipis pie ķermeņa.
- Murgi! Viņš teica skaļi. Izrāpies no bedres uz zema paugura, padraudēja ar dūri apkārtnei un nožēloja, ka nav paņēmis līdzi ieroci. Tajā pašā mirklī jauns vājuma vilnis viņu gandrīz notrieca no kājām. Aizrīdamies no sāpēm galvā, Kostrovs klupdams devās purva dzīlēs un apstājās tikai tad, kad pēdējie zirnekļa tīkla plankumi pazuda no acīm...
Viņš atgriezās nometnē tikai pēc divām stundām, saulrietā, apejot apkārtni ar zirnekļiem ar piecu kilometru līkumu.
Noklausījies viņa vēstījumu, Gasparjans ilgi skatījās liesmas mēlēs, kas dejoja virs ugunskura...
- Ko tu domā par to? - Viņš beidzot jautāja Ruzajevam.
- Neko, - tas atbildēja. - Kad ķēru zirnekļus, man arī vairākas reizes sāpēja galva, kaut arī ne tik spēcīgi kā Ivanam. Jā, un ārpuszemes ainavas, man nekad nesapņojās, bet es vienalga jutos slikti. Tad viss pārgāja, un es aizmirsu...
- Kāpēc klusēji? Nedrīkst mierīgi iet garām šādām sajūtām. Zirnekļi mūs dzen prom no savas apkārtnes - tas ir acīmredzami. Bet ar ko? Kādu aprīkojumu tu paņēmi līdzi?
- Skaņas ieraksts, - sacīja Kostrovs un iesita sev pa pieri. - Tfu, pilnīgi izsists no galvas! Es ieslēdzu ZZU infraskaņai.
Viņš piecēlās, ienira tumsā telts virzienā un pēc dažām minūtēm atgriezās ar ierīci.
- Esmu pārsteigts, kā es to nesadauzīju, kad kritu. Tūlīt aplūkosim nabadziņu.
Pārbaudījis iestatījumus, viņš ieslēdza ierīci atskaņošanai. Kādu laiku no skaļruņa skanēja tikai fona čaukstēšana, tad atskanēja gara nopūta un garš, pamazām izgaistošs, pulsējošs dūciens.
- Biežums? Gasparjans atdzīvojās.
- Astoņi herci, - paskatījās uz skalu Kostrovs. - Jauda - desmit decibeli.
Gasparjans lēnām piecēlās no celma.
- Kas?! Astoņi herci?!
- Flikers! - Ruzajevs noburkšķēja. - Infraskaņa ar frekvenci no septiņiem līdz astoņiem herciem ir flikers(mirgošana). Ja frekvence būtu vienāda ar trim herciem un jauda būtu pusotru reizi lielāka, tu, Ivan, nebūtu pamodies. Trīs herci ir nāves bioritmi.
- Tātad, astoņi ... - Gasparjans truli atkārtoja. - Tomēr tās vairs nav nekādas rotaļas un joki... Arī tavas halucinācijas, iespējams, ir starojuma sekas. Re, kas par zirnekļiem! Pirms nav notikusi nelaime, mums būs jāzvana centra trauksmes grupai.
- Pagaidīsim Ivašuru, - teica Kostrovs un vainīgi paskatījās uz grupas vadītāju. - Viņš taču apsolīja rīt atbraukt?
- Apsolīja. - Gasparjans nepamanīja Ivana neviļo izteikumu, kas pauda neuzticību viņam kā vadītājam. - Ejam gulēt, pasaules valdnieki. Mūsu atpūta beidzas. No rīta, pārcelsim nometni prom no purva, es jau redzēju zirnekļu tīklus ciematā. Un sāksim kārtot datus...
Viņi pabrīnījās par maigo zilgano mirdzumu virs meža, kur zirnekļi bija savijuši savu "valstību", un devās gulēt. Gulēja tomēr neilgi. Naktī visus pamodināja skaļa dārdoņa.
Viņi izlēca no telts vienās apakšbiksēs, miegainā neziņā, pie kā ķerties un kurp skriet. Bet tumsā nekas nebija redzams, pat mirdzuma virs meža nebija. Tikai no ciemata atskanēja attāla dārdoņa, it kā velnišķīgu jātnieku kavalērija drāztos pa mežu, drupinātu kokus un gāztu ienaidniekus no segliem, un zeme sekli drebēja. Drīz vien dārdēšana apklusa, vēl pēdējo reizi, norībēja, un neskarts klusums atgriezās mežā, kurā bija saklausāma pieaugošā ūdens murdoņa.
Viņi stāvēja un skatījās tumsā, līdz nosala.
- Iesim skatīties? - piedāvāja Kostrovs, kaut arī vēlmes iet akli, nakts tumsā nezinot kurp, viņam nebija. Tāpat kā pārējiem.
- No rīta, - Gasparjans pieņēma gudru lēmumu. - Mēs tagad neieraudzīsim ne velna, pat ne ar laternām. Lieniet atpakaļ teltī, tā tik vēl trūka, lai saaukstētos.
Ruzajevs bez vārda ielīda guļammaisā un uzreiz, spriežot pēc elpas, aizmiga. Kostrovs ilgi klausījās vēja gaudošanā un iesnaudās tikai stundu vēlāk. Gasparjans bija pēdējais, kurš aizmiga. Viņš vēl divas reizes ar ieroci izlīda no telts un skatījās uz kluso mežu, klausījās nakts čaboņā, katram gadījumam noņēmis ieroci no drošinātāja...
6. nodaļa
No rīta noskaidrojās nakts satraukuma cēlonis.
No klajuma ar zirnekļiem cauri mežam, pāri ceļam un ciematam gāja garš grāvis! Pa ceļam tas bija aizķēris divas galējās būdas un izkaisījis tās pa baļķiem, bet, sasniedzot Požnu, beidzās, un upe, mainījusi savu gultni, tagad gandrīz visa pa šo grāvi ieplūda mežā, uz purvu.
Viņi klusēdami stāvēja uz metrīgās izceltās augsnes augšdaļas un lūkojās uz Požnu, kas lejtecē bija kļuvusi pavisam sekla. Pa grāvja dibenu skrēja jau skaidra ūdens straume, kuru kāda nezināma spēka griba bija novirzījusi uz zirnekļu tīklu kopu.
- Mmm-jā, - teica Gasparjans, kasīdams noskūto zodu. Kad viņš paspēja noskūties, neviens nezināja. - Vai kāds var pateikt, kas tas ir?
- Pēdas no Ņikitas Kožemjaka arkla, - Ruzajevs nomurmināja. - Viņš ar pūķi naktī zemi dalīja...
- Kanāls, - sacīja Kostrovs prozaiskākā noskaņojumā, nopūzdamies pieskaroties rugājiem uz vaigiem. - Dziļums ir divi metri, un platums tikpat... Mūsu zirnekļi, izrādās, prot būvēt kanālus, ne sliktāk par mums. Drrr - un gatavs! Bet kāpēc viņiem vajadzīgs ūdens? Miša, vai zirnekļiem vispār vajadzīgs ūdens?
- Niecīgos daudzumos. Cik es zinu, zirnekļi no upuriem izsūc nepieciešamo šķidruma daudzumu. Bet tā, lai vesela upe... Starp citu, kāpēc tu domā, ka šo kanālu uzbūvēja zirnekļi?
- Kurš gan cits?
- Lūk, ko, - sacīja Gasparjans. - Noteiksim precīzi, kurp aiziet grāvis. Ja ūdens plūst uz klajumu, tur drīz būs plūdi. Tad nāksies jāpārvietot nometni vēl augstāk pa ceļu.