— Visas kopā tās ir reti redzamas,— Lea teica.— Jums, Inspektor, ir laimējies.
— Ja tāpat veiktos arī pārējā ziņā. . .
Jaunā sieviete pārsteigta uzlūkoja Inspektoru:
— Vai tad tas nav atkarīgs vienīgi no jums?
Inspektors klusēdams papurināja galvu.
Lea vērīgi lūkojās viņa sejā. Inspektors nodrebēja.
— Nevajag uz mani tā skatīties,— viņš palūdza.
Lea nenovērsās.
— Kāpēc ne, Inspektor?
— Jūsu skatiens ielaužas cilvēkā līdz pašiem dziļumiem.
Lea iesmējās un nodūra acis.
— To mēs, kā domājams, būsim iemācījušies no šejieniešiem. Dažreiz man šķiet, ka viņi lasa mūsu domas.
— Tāpat kā jūs šajā bridi manējās?
Lea vēlreiz iesmējās.
— Nu jau vairs ne. .. Pirms mirkļa — varbūt. . . Sakiet, Inspektor,— jūs taču esat jau bijis uz Aostas?
Inspektors bridi svārstījās.
— Nē. . . Tas ir, jā. . . Bet tas bija sen. Ļoti sen. . .
Pirms acumirkļa tik brīnum daiļā un možā Leas seja it
kā aptumsa.
— Tātad tā ir taisnība. . viņa nopūtās.
— Par ko tu runā?— Ivars satraucies jautāja.
— Nē, nē, nekas!— Lea piecēlās no galda.— Iešu uzvārīt kafiju.
Inspektors sadrūvējies pavadīja viņu ar ilgstošu skatienu. Pagriezies pret Ivaru, viņš jautāja:
— Vai jūs esat par mani ko dzirdējuši?
— To, ka jūs esat Mazo planētu apdzīvojamās vides aizsardzības inspektors. . .
Inspektors klusēdams pamāja.
— Un. . . slavens zinātnieks, Vispasaules Akadēmijas loceklis. . . Faunas kataloga autors. . .
Inspektors ar nepacietīgu rokas mājienu pārtrauca Ivaru.
— Es nerunāju par to.
— Par ko tad?
— Par to, kas bija pirms tam. Daudz agrāk. . .
Ivars spēji papurināja galvu.
— Nē, man nekas nav zināms. Un kāpēc gan lai. . .
— Bet kā tad viņa zina?
Ivars mēģināja pārvērst visu par joku:
— Sievietes intuīcija. . . Vai tad neesat dzirdējis, kā ar viņām ir? Bet kāda gan nozīme tam, ka jūs kādreiz esat bijis šeit, uz Aostas! Ikvienam ir tiesības. . .
Inspektors no jauna nepacietīgi un nikni viņu pārtrauca:
— Jā, iedomājieties, ir. . . Es lidoju šurp un šaubījos. . . Vai man ir tiesības tikties ar pagātni. . . Ar manu pagātni. . . Man nebija nodoma kaut ko stāstīt. Kāpēc gan? Gribēju tikai redzēt. . . Bet viņa tūlīt uzminēja. . . Kāpēc?
— Šķiet, ka es sāku visu saprast, — Ivars klusu sacīja. — Vai jūs kādreiz neesat bijis «brīvais mednieks»? Seit, uz Aostas?
— Biju. . . Veselus divdesmit gadus. Tos pašus divdesmit gadus, kurus jūs šodien pieminējāt. Divdesmit gadus, jaunais cilvēk, es ieguvu te ādas, kaulus un galvaskausus. Tas notika sen — jūs abi vēl nebijāt piedzimuši. Un tad. . . Un tad es iekritu tāpat kā daudzi citi, tiku notiesāts. Nu man radās laiks visu pārdomāt. Brīvību man atnesa Revolūcija. Tas, ko jūs zināt,— tas viss bija vēlāk. . . Kad izdzirdēju, ka jūs šeit, uz Aostas, meklējat kontaktus, es. . . es nespēju nelidot šurp. Vai jūs saprotat?
— Jā. . . Bet es nespēju aptvert, kāpēc jūs to visu man pastāstījāt.
— Tā ir labāk. . . Turklāt viņa tik un tā visu uzminētu un jums pateiktu. . . Atgriežoties pagātnē, jāatrod spēks būt nesaudzīgam pret sevi.. .
— Šķiet, ka jūs pārspīlējat, tas, kas bijis, nav nemaz tik nozīmīgs. Viss turpmākais. . .
Inspektors smagi nopūtās.
— Arī es tā agrāk domāju. . . Seit es sapratu, ka tā nav. Mēs viņus šodien nesastapām. .. Tā nebija nejaušība.
— Pagaidīsim līdz rītdienai,— Ivars mierīgi sacīja.
♦ ♦ ♦
Nākamās dienas rīts bija vēss, kluss, saulains. Rasas pilieni vizuļoja koku zilganzaļajā lapotnē, dzirkstīja violeti sārtajās ziedkopās, kas pa nakti bija atvērušās krūmājos apkārt verandai.
— Sākumā mēs lidosim uz austrumiem, pēc tam uz ziemeļiem — uz Centrālās jūras piekrasti,— teica Ivars.
— Vai tur arī viņi ir?— Inspektors pārmeta pār pleciem spārngrieža siksnas.
— Viņi ir visur.
Inspektors saduga: viņš netika galā ar siksnu sprādzēm. Ivars palīdzēja viņam aiztaisīt slēdzi.
— Esi uzmanīgs, Iv!— lūdza Lea.
Viņa stāvēja verandā, atbalstījusies pret balustrādi, un skatījās, kā viņš paceļas gaisā.
— Mēs augstu nelidosim!— Ivars no augšas uzsauca.
— Un nenokavējiet azaidu!
— Centīsimies. . .
Līdz pusdienas laikam viņi paguva apskatīt dažus lielus klajumus rezervāta austrumu daļā. Tie bija tukši. Skrajmežu iecirkņos arī neviena nebija.
— Šodien viņi slēpjas biezokņos,— teica Ivars.— Mēs cenšamies viņus tur netraucēt.
— Es šodien neesmu redzējis arī putnus,— ieminējās Inspektors.
Viņš kļuva arvien drūmāks.
— Varbūt viņu nemaz nav tik daudz, kā tiek uzskatīts,— Inspektors nomurmināja, kad viņi lidoja pāri vēl vienai pavisam tukšai, saulainai norai.— Es atceros .. .— Viņš nepabeidza.
— Jūs gribējāt teikt, ka agrāk viņu bija vairāk un viņi dienā neslēpās.— Ivars vērīgi nopētīja krūmājus, kas ietvēra klajumu.
— Agrāk viņu bija visur, ka biezs .. . Tādā laikā kā šodien viņi pulkiem sildījās saulē. Pielaida pavisam tuvu klāt. Mēs viņus dabūjām tūkstošiem . ..
— Bet kāpēc tas bija vajadzīgs?
— Kažokādu dēļ. . . Tās tika ļoti augstu vērtētas . . . Kā platīns un vēl dārgāk. Pat šobaltdien uz Zemes manto un cepures no šīm kažokādām nav tikai muzeju eksponāti vien . . . Ar viņu ādām nodrošināja pret aukstumu pat astronautu skafandrus. Tās ir apbrīnojami izturīgas, vieglas, tajās nav karsti tveicē un nav auksti kosmosa vakuumā. Arī man kādreiz bija ar viņu ādām izoderēts skafandrs.
Klajums beidzās. Tagad viņi lidoja virs augsto koku pašām galotnēm. Biezajā ēnā zem to platajām, spīdīgajām lapām nekas nebija saredzams.
— Skaidrs, ka viņi tur ir,— sacīja Ivars,— bet šodien negrib rādīties klajā laukā. Ar viņiem tā gadās … It kā visi kopā būtu tā nosprieduši. . . Esmu pārliecināts, ka viņi spēj sazināties cits ar citu no liela attāluma.
— Kādā veidā?
— Pagaidām neprotu to izskaidrot… Ja viņi ir saprātīgi radījumi, varbūt tā ir domu pārraidīšana. Viņi iztiek bez skaņām.
— Jā, viņi klusēja pat tad, kad viņus nogalināja .. .
Ivara sejā pazibēja riebums.
— Inspektor, vai jūs arī . ..
— Bez šaubām … Es biju gandrīz vai pirmais, kurš uzsāka viņu medības. Pirms tam šeit ķēra rindlus un lielos zvērus.
Kādu brīdi viņi lidoja klusēdami.
— Pienācis laiks nogriezties uz ziemeļiem,— teica Ivars.— Vai redzat tur, priekšā, klinšu grēdu? Tur ir rezervāta austrumu robeža.
— Vai kalnos viņi ir sastopami?
— Es viņus nekad tur neesmu redzējis. Šķiet, ka viņiem nav pa prātam klinšaina augsne.
Ivara kreisā roka izdarīja slaidu vēzienu, un, apmetis gaisā plašu loku, viņš devās uz ziemeļiem.
Inspektors pagriezienā atpalika, tomēr, paātrinājis lidojumu, viņš drīz vien panāca Ivaru. Abi atkal turējās blakus — nedaudz augstāk par koku galotnēm. Mežs bija biezs: kuplie vainagi saplūda vienā nepārtrauktā zilganzaļā klājienā, zem kura apakšā nekas nebija saskatāms.
Ivars pagrieza galvu un palūkojās uz savu pavadoni. Inspektora plānās lūpas bija cieši sakniebtas un kalsnā, tumši iedegusi seja gluži kā pārakmeņojusies. Dziļās grumbas šķita melnas. Pretvējš plivināja pie deniņiem un aiz ausīm retos, sirmos matus. Ivars piepeši iedomājās augstu kalnos sakaltušu rudens zāli, ko šausta ledainas vēja brāzmas.