«Kāpēc viņš ir ieradies Aostā?» Ivaram atkal ienāca prātā doma. «Kas viņam īstenībā vajadzīgs? Ko viņš te meklē? ! «Viņam ir smagums dvēselē un saltums sirdī,» naktī bija teikusi Lea, «viņa biolauks izstaro šausmas …» Vakarvakarā viņš ilgi negāja gulēt. Stāvēja pie loga un raudzījās tumsā . . .»
Ivaram un Leai arī nenāca miegs. Viņi nogāja lejā dārzā un apskāvušies klaiņoja klusēdami pa tumšajām alejām. Gaiss bija ziedošo krūmu smaržu piesātināts, silts un nekustīgs. Augstu debesīs dzirkstīja zvaigznes. Krūmāji apkārt mājai laiku pa laikam nočabēja. Iedegās un nodzisa zaļganu acu pāri.
— Gluži kā jāņtārpiņi uz Zemes,— čukstēja Ivars.
— Arī viņi ir satraukti,— klusu sacīja Lea,— agrāk viņi nekad naktī šurp nenāca.
— Vai nevajadzētu paaicināt Inspektoru?
Lea nobijās.
— Nē, nē . . . Viņi tūlīt aizbēgs . . . Esmu pārliecināta, ka vi,sa vaina slēpjas Inspektorā. Viņi ir nojautusi un tagad novēro…
«Leai, bez šaubām, ir taisnība,» domāja Ivars. «Viņi ir sapratuši un negrib rādīties. Mūsu lidojumiem nav nozīmes. Inspektors neko neieraudzīs …»
— Mēs atkal viņus nesatiksim,— nopūties sacīja Inspektors, it kā būtu uzminējis Ivara domas,— šeit pat nav redzami klajumi.
— Mežs stiepjas līdz pašai piekrastei. Tur, ūdensmalā, ir viena mūsu novērotāja mājele. Ja viņš nebūs kaut kur izgājis, viņš pateiks . . .
Nolaidušies pie novērotāja mājeles zemē, Inspektors un Ivars noņēma spārngriežus un palūkojās apkārt. Tuvumā neviena nebija. Mājele atradās mežmalā vecu koku dziļā pavēnī. Desmit soļu no lieveņa sākās plata smilšu pludmale. Spožajā saules gaismā tā šķita gandrīz balta. Tālāk pletās jūra, palsa un sastingusi — kā spogulis. Gaiss bija rāms, mitrs un tveicīgs. Ivars uzaicināja Inspektoru ieiet mājā. Inspektors papurināja galvu.
— Es pasēdēšu tepat. Gribu paskatīties uz jūru.
Viņš noslīga uz lieveņa kāpnītēm, atpogāja kombinezona apkakli un, dziļi nopūties, piebilda:
— Neliecieties par mani ne zinis! Dariet, kas jums pašam jādara. Es mazliet atvilkšu elpu.
— Jūs varētu istabā atgulties.
— Nē, negribu . . .
Ivars iegāja iekšā. Novērotāja nebija mājās. Ivars ieslēdza uz galda atstāto diktofonu un noklausījās pēdējos ierakstus. Tad viņš nodiktēja dažas frāzes, ka apmeklējis posteni. Pārlaidis skatienu pazīstamajai telpai, Ivars domās atzīmēja, ka neredz parastajā vietā staru pistoli. Tātad novērotājs paņēmis to šodien sev līdzi. Tas nozīmēja, ka pēdas, par kurām bija teikts vakardienas ierakstā, novērotājam ir šķitušas ne tikai «interesantas» vien . . .
Kad Ivars izgāja laukā, Inspektora uz lieveņa vairs nebija. Dziļās domās iegrimis, viņš pastaigājās pa krastu gar pašu ūdensmalu. Ivars devās pie viņa.
— Sī apkaime man izskatās dīvaini pazīstama,— teica Inspektors, kad Ivars bija piegājis viņam klāt,— vai aiz
tuvaka zemesraga nav saglabajušas mola vai piestātnes paliekas?
Viņš norādīja uz rietumiem, kur smilšainais liedags novirzījās uz ziemeļiem, mezdams loku ap kokiem apaugušu pauguru.
— Tur patiešām ir kādas drupas,— Ivars pārsteigts atbildēja,— mēs ne vienreiz vien esam prātojuši, ko tās varētu nozīmēt.
— Iesim apskatīt,— Inspektors uzaicināja.
— Bet varbūt . . .— Ivars palūkojās uz spārngriežiem, kas bija atstāti pie mājeles.
— Izlocīsim labāk kājas!
Viņi devās pa krastmalu uz rietumiem. Tveice te gandrīz nemaz nebija jūtama. No ūdens vēdīja dzestrums. Iešana pa mitrajām smiltīm nesagādāja grūtības. Inspektors platiem, atsperīgiem soļiem gāja pa priekšu.
— Sīs planētas pievilkšanas spēks ļauj aizmirst gadus,— viņš teica, pagriezies pret Ivaru. Pār viņa seju pārslīdēja smaida atēna.
Ivars pamāja.
— Tāpēc mēs šeit izmantojam spārngriežus. Uz Zemes tie nepaceltu … Ja ir vēlēšanās, te var lidot bez jebkādām palīgierīcēm. Kad ir vējš, tikai krietni jāieskrienas. Mēs ar Leu esam mēģinājuši pacelties gaisā un lidināties vējā, atdarinot šejienes putnus.
— Putnu gan ir pavisam maz,— ieminējās Inspektors.
— Visur tā nav . . . Tur, kur mēs dzīvojam . . .— Ivars nepabeidza, atcerējies, ka Lea no rīta bija teikusi: putni jau otro dienu vairs nerādoties.
Uzkāpis paugurā, Inspektors apstājās. Krasts lejā aizliecās plašā lokā, veidodams līci ar izeju uz ziemeļiem. Zem paugura jūrā ietiecās masīvs akmeņu krāvums. Viņā galā tas bija izpostīts — no ūdens rēgojās tikai atsevišķi akmeņi.
— Bez šaubām, tas ir šeit,— Inspektors klusu sacīja. Viņš apsēdās uz nogāzta koka stumbra un ilgi raudzījās uz līci un tuksnesīgo, balto krastu. Līča pludmale bija vēl platāka nekā austrumos pie novērotāju mājiņas. Paraudzījies vērīgāk, Ivars pamanīja krastā savādu, tumšu rakstu, kas it kā spraucās laukā no smilšu apakšas,— kvadrātus, taisnstūrus, gluži kā ar milzu cirkuli novilktus lokus un taisnas līnijas, kuras kā stari no viena
centra aizstiepās uz visām pusēm. Ivars kaut ko tādu vēl nekad nebija redzējis.
Viņš norādīja Inspektoram uz neizprotamajām kontūrām.
— Tā laikam būs mirāža?
Inspektors lēnām papurināja galvu.
— Paliekas no mūsu ciemata . . . Pašreiz ir izdevīgs apgaismojums . . . Smiltīm cauri spīd namu pamati un ielu kontūras . . . Pirms piecdesmit gadiem šeit dzīvoja cilvēki, daudz cilvēku . . . Vai tad jūs nebijāt dzirdējis par šo ciematu?
— Nē.
— Planētu jaunajā vēsturē par to ir minēts, bet ne jau viss . . . Nebūt ne . . . Man stāstīja, ka ciemats pavisam nopostīts, palicis vienīgi mols, tomēr, kā izrādās, smiltis vēl kaut ko ir saglabājušas . ..
«Tik liels ciemats,» Ivars prātoja, «bet mēs pat neko nezinājām. Seit noteikti ir jāorganizē izrakumi. . .»
— Sai vietai nedrīkst skarties klāt,— Inspektors pēkšņi sacīja,— pār to gul lāsts. Tā ir jāaizmirst uz mūžīgiem laikiem. Es arī vēlētos to aizmirst, taču liktenis mani atvedis tieši uz šejieni. Vai tā būtu likteņa ironija?
Viņa balsī skanēja tāds rūgtums, ka Ivars satrūkās:
— Inspektor, kas šeit ir noticis?
— Atmaksa . . . Atmaksa par ļaunumu, kas tika nodarīts Aostai.
— Vai jūs nepastāstītu? . . .
— Man tas ir jādara. Varbūt tad es . . .— Inspektors iekoda lūpu zobos.— Bet vai nav vienalga … Jūs te dzīvojat, jums tas jāzina.— Viņš brīdi klusēja, sakopodams domas, tad, neko neredzošu skatienu lūkodamies kaut kur tālē, ierunājās:— Jau pēc pirmās nolaišanās uz Aostas tās apbrīnojamā pasaule saistīja ne tikai zinātnieku, bet arī laimes meklētāju uzmanību . . . Tolaik kosmosā notika nežēlīga sacensība. Iekams UNESCO vienojās, kādas zinātniskās ekspedīcijas tiks sūtītas uz Aostu un kādi būs to plāni, dažs labs jau bija sācis te iegūt platīnu un dimantus. Jūs pieminējāt raktuves dienvidu kontinentā. Kādreiz te bija daudz raktuvju, platīnu ieguva arī tieši no upju un piekrastu kliednēm. Kalnračiem bija nepieciešama pārtika. Ar to, ko varēja atvest, nepietika. Taču mežos un prērijās bija papilnam dzīvu radību. Sākumā medīja tikai tāpēc, lai iegūtu gaļu. Vēlāk pievērsa uzmanību arī zvērādām un kauliem. Un
tad nu sākās! Es šeit nokļuvu toreiz, kad Aostas kažokādas uz Zemes tika vērtētas dārgāk par zeltu. Zinātniskās stacijas — zinātnieki tādas tomēr šeit bija izveidojuši — tolaik jau bija iznicinātas. Te plosījās «kažokādu drudzis», konkurējošie gangi1 karoja cits ar citu par medību laukiem un iegūtajām zvērādām. Radās un juka laukā «apvienības» un «savienības». Kad tika līdz medījumu sadalei, tie, kas nupat bija sabiedrotie, kļuva par nesamierināmiem ienaidniekiem. Uz Zemes runāja par sadarbību kosmosā, bet šeit straumēm plūda asinis. Tomēr jāatzīmē, ka tāds liktenis jau piemeklēja ne tikai Aostu vien … Tā bija arī uz Zemes, kad izceļotāji no vecās Eiropas atklāja aiz okeāniem jaunus kontinentus.