Kurp traucās kuģis, kāpēc? Puisēns instinktīvi juta, ka pieaugušajiem netīk atbildēt uz šiem jautājumiem, un tādēļ viņš jautāja nevis viņiem, bet pats sev. Šie jautājumi gan nebija aizliegti, taču tajos bija daudz neskaidra un strīdīga. Kuģim bija jānogādā ekspedīcija uz kādu planētu Lielās Zvaigznes apvidū, lai noskaidrotu, vai tur dzīvo saprātīgas būtnes. Daļa komandas uzskatīja, ka tur mīt saprātīgas būtnes, bet otra daļa par to stipri šaubījās. Puisēns arī mazliet šaubījās, varbūt tādēļ, ka šaubījās viņa tēvs. Puisēns par visu vairāk pasaulē mīlēja savu tēvu, pat vairāk nekā mūziķi, lai gan nebūtu varējis sev izskaidrot, kādēļ viņš to rnīl. Tēvam bija nervoza seja, ko raustīja tiks. Taču pat viņa seja par spīti tikām puisēnam patika.
Tēva acīs reizēm parādījās dīvains mirdzums, un puisēns zināja, ka tēvs atšķirībā no daudziem citiem neprot un nevēlas slēpt savu nepacietību, savu kaislo vēlēšanos jo drīzāk sasniegt planētu Lielās Zvaigznes apvidū. Puisēns piedeva tēvam viņa nepacietību, jo bija uzminējis tās cēloni. Puisēna tēvs bija ģeologs, un pārāk liela viņa mūža daļa pagāja gaidās uz kuģa, kur viņam nebija nekādas iespējas izmantot savas zināšanas un strādāt savu darbu. Jau daudzus gadus tēvs ilgojās pēc iemīļotās nodarbošanās. Puisēna māte, pēc specialitātes mežu un koku pazinēja, arī gadiem dzīvoja mocošās gaidās. Šķiet, viņa cerēja, ka uz svešās planētas būs neparasti lieli un biezi meži ar nepazīstamiem kokiem, kas ilgus gadsimtus gaidījuši brīdi, kad tiem kāds dos nosaukumu un noteiks to sugu. Uz planētas taču var arī nebūt saprātīgu būtņu.
Bija taisni jābrīnās, ka gandrīz viss ir jau nosaukts un, lai nosauktu to, kam vēl nav nosaukuma, jāpārvar miljoniem kilometru un jānodzīvo desmitiem gadu. Puisēns dzīvoja starp vārdiem un nosaukumiem. Viņš jau sen bija sapratis un pieradis pie domas, ka nosaukumi un vārdi viņa vecākiem un ceļabiedriem atvieglo sazināšanos gan citam ar citu, gan ar lietām. Kas gan notiktu ar visiem, ja nevienam nebūtu ne nosaukuma, ne vārda? Puisēns pat baidījās domāt par to. Nosaukums bija arī tam bezgalīgajam un bezdibenīgajam, kas atradās aiz kuģa sienām. Tam bija dots vārds «vakuums», «tukšums». Skanīgs vārds! Un tieši tādēļ šis tukšums puisēnam likās mazdrusciņ mazāk tukšs un mazdrusciņ mazāk baismīgs.
Jā, puisēns dzīvoja pasaulē, kur visam bija savs nosaukums. Bet no visām dzīvām būtnēm, kas mita uz kuģa, viņam vienīgajam gandrīz vai nevajadzēja vārda. Visi dēvēja viņu vienkārši par puisēnu, pat māte un tēvs.
— Puisēn! — viņu sauca ceļabiedri.
— Puisēn! — viņu uzrunāja rotaļu robots.
No nedzīva priekšmeta tas, protams, bija
mazliet familjāri. Taču puisēns neņēma ļaunā.
Galu galā robots nebija saimnieks par saviem vārdiem, viņš tos izrunāja tikai saskaņā ar programmu.
— Puisēn, — teica pieaugušie, — kā tu pavadīji dienu?
Un viņu sejas — viņš to nevarēja nepamanīt — kļuva gaišākas un bezrūpīgākas. Kāpēc? Kas to lai zina? Varbūt tāpēc, ka, noraugoties uz puisēnu, viņi atcerējās paši sevi tādā vecumā. Tiekoties ar puisēnu, gaišāka nekļuva vienīgi kuģa komandiera seja. Viņš palika tikpat stingrs un noraizējies kā vienmēr. Un puisēns saprata viņa izturēšanos un atzina to par pareizu. Komandieris neatļāva sev domās aizklīst pagātnē un tādējādi atvieglot savu uzturēšanos šeit. Viņš saudzēja citus, bet nesaudzēja sevi, pastāvīgi domādams par lielo atbildību, kas gulstas uz viņu.
Komandieris devās uz savām telpām, pie savām ierīcēm un palīgiem. Bet puisēns palika tur, kur viņu bija aizturējusi interese par lietām, parādībām vai ceļabiedriem. Viņš allaž bija ar kaut ko aizņemts.
— Puisēn! — ceļabiedri viņu uzrunāja.
Arī lietas uzrunāja puisēnu, pat tās lietas,
kas neprata runāt un domāt.
Un puisēns atsaucās.
2
Šajā stāsta vietā Hermanis Ivanovičs apklusa un nolika burtnīcu.
— Un tālāk? — jautāja kāds skolēns.
— Tālāk, — atbildēja Hermanis Ivanovičs, kas bija mainījis balsi un kļuvis atkal tas, kas bija pirms lasīšanas: parasts vecs, noguris skolotājs, — tālāk nav nekā, punkts. Jācer, ka Gromovs uzrakstīs turpinājumu. Pagaidām stāstam nav beigu.
Skolotājs bija atkal viņš pats, bet pirms mirkļa mums šķita, ka viņš ir aktieris. Vēl vairāk — viņš mums likās starpnieks, kas palīdz skolniekiem izprast dīvaino pasauli uz kuģa, kurš daudzus gadus lido tukšumā, un puisēnu, kas dzīvo šai dīvainajā pasaulē.
Hermanis Ivanovičs pašūpoja galvu un palūkojās stūrī pie loga sēdošajā Gromovā, it kā aicinādams mūs visus atcerēties, ka īstais starpnieks ir nevis viņš, Hermanis īvanovičs, bet Gromovs.
Un visi atcerējās Gromovu, ko lasīšanas laikā bija aizmirsuši. Gromovu un visu pārējo bija aizēnojis puisēns, ar Hermaņa Ivanoviča balss palīdzību saistīdams mūsu uzmanību. Tagad puisēns bija pazudis, un mūsu vidū sēdēja Gromovs, izlikdamies, ka viņam ar puisēnu nav nekāda sakara. Seja viņam bija sasprindzināta, un viņš tā skatījās uz mums, it kā baidītos no lamatām. Bet, nudien, neviens no mums negatavojās viņu iegāzt. Un, ja jau par to iesākts runāt, jāpiebilst, ka viņš bija pats sevi iegāzis, uzrakstīdams tik dīvainu mājas darbu.
Kādēļ viņš to darīja? Es to nezināju, nezināja arī citi, nezināja un nenojauta. Dīvaini, ka viņš savā mājas darbā nav rakstījis par sevi vai par saviem pazīstamiem kā visi citi, bet par kaut kādu neparastu puisēnu no citas planētas.
Un laikam tādēļ Gromovs, klusumam iestājoties, jutās neveikli un neviļus lika arī mums visiem pārējiem, ieskaitot Hermani Ivanoviču, justies neveikli. Gromovs sēdēja savā stūrī pie loga, taču likās, ka viņš ir kaut kur ļoti tālu, miljoniem kilometru prom no mums, kopā ar savu neparasto puisēnu.
*
Lai nu kam, bet Gromovam nevajadzēja rakstīt par šo puisēnu. Viņš bija pazīstama zinātnieka arheologa dēls, visi to zināja. Turklāt vēl visi zināja, ka pirms dažiem gadiem Gromova tēvs izdarījis lielu atklājumu — atradis kaut kādus noslēpumainus priekšmetus, kas izraisīja strīdus. Vakara avīzē un vairākos žurnālos parādījās raksti par atnācējiem no citām planētām, kuru pēdas it kā esot atklājis Gromova tēvs. Taču drīz pēc tam žurnāli nezin kādēļ apklusa, tāpat kā tie piepeši pārstāja rakstīt par sniega cilvēku, par kuru sākumā rakstīja ļoti daudz. Skolā klīda valodas, ka tas viss nav apstiprinājies: ne atnācēji, ne arī sniega cilvēks. Bet sniega cilvēkam visi jau bija sākuši ticēt, un nevienam negribējās no viņa šķirties.
Nevienam skolēnam netiktos būt Gromova vietā tad, kad žurnāli pēkšņi pārstāja rakstīt par viņa tēva arheoloģiskajiem atradumiem. Tāpēc, Gromovam klātesot, mēs centāmies nerunāt par arheoloģiskām tēmām, jo sapratām, ka viņš nav vainīgs. Un arī Gromova tēvs nebija vainīgs, ka nepacietīgs žurnālists, nenogaidījis, līdz zinātnieki apspriedīs un pieņems autoritatīvu lēmumu, pasteidzās izbazunēt par šiem strīdīgajiem jautājumiem.
Gromovs, protams, cieta, turējās savrup no visiem, mājās vienmēr gāja viens pats un nevienu zēnu, izņemot mani un Vlasovu, pie sevis neaicināja. Vlasovs bija lēnulis un aiz kautrības mūžīgi stostījās, bet neaicināt mani Gromovarh bija neērti. Es dzīvoju pretējā mājā un reiz izsitu viņa dzīvoklī logu — tas gadījās pirms tam, kad viņa tēvs izdarīja savu atklājumu. Gromovs baidījās radīt iespaidu, ka viņš mani neuzlūdz izsistās rūts dēļ. Stikls maksāja dārgi, tas bija biezs kā vitrīnās.