— Jūsu biogrāfijās izcilākos momentus.
— Tas nevienam nav vajadzīgs, — Loss sacīja, — un nav nekā ievērojama. Nebija viegli iegūt izglītību, no divpadsmit gadiem esmu nostājies pats uz savām kājām. Jaunība, skolas gadi, darbs, pienākums — nav nekā tāda, kas varētu interesēt jūsu lasītājus, nekā ievērojama, izņemot… — Loss pēkšņi sarauca uzacis, asi iezīmējās grumbas pie mutes. — Nu, redziet… Šo mašīnu, — viņš pamāja ar pīpi uz sastatņu pusi, — veidoju jau sen. Iesāku to darināt priekš diviem gadiem. Tas ir viss!
— Cik mēnešos apmēram domājat veikt attālumu starp Zemi un Marsu? — jautāja Skailss, raudzīdamies uz zīmuļa galu.
— Domāju deviņās vai desmit stundās, ne ilgāk.
— Ahā! — Skailss atbildēja uz to, pēc tam nosarka, viņam sašķobījās seja. — Es būtu jums loti pateicīgs, — viņš izteica ar apslēptu laipnību, — ja jūs man uzticētos un izturētos pret mūsu sarunu nopietni.
Loss nolika elkoņus uz galda, izpūta dūmu mākoni, tabakas dūmos nodzirkstīja viņa acis.
— Astoņpadsmitajā augustā Marss tuvosies Zemei līdz četrdesmit miljonu kilometru attālumam, šis attālums man jānolido. Kas tanī ietilpst? Vispirms, Zemes atmosfēras augstums — septiņdesmit pieci kilometri. Otrkārt, attālums starp planētām bezgaisa telpā — četrdesmit miljoni kilometru. Treškārt. Marsa atmosfēras aug «tums — sešdesmit pieci kilometri. Manam lidojumam svarīgi tikai šie simt četrdesmit kilometri atmosfēras.
Viņš piecēlās, sabāza rokas bikšu kabatās, viņa galva pagaisa ēnā, dūmos, apgaismotas bija tikai vaļējās krūtis un spalvainās, līdz elkoņiem uzrotītās rokas.
— Par lidojumu parasti sauc putna, krītošas lapas, aeroplāna lidojumu. Tikai tas nav lidojums, tā ir iršanās gaisā. īsts lidojums ir kritiens, kad ķermenis kustas viņu dzenoša spēka ietekmē. Piemēram, raķete. Bezgaisa telpā, kur nav pretspara, kur nekas netraucē lidojumu, raķete kustēsies ar vienmēr pieaugošu ātrumu- acīm redzot tur es varu sasniegt gandrīz gaismas ātrumu, ja netraucēs magnētisma ietekmes. Mans aparāts tieši
izveidots pēc raķetes principa. Man būs jānolido Zemes un Marsa atmosfērā simt četrdesmit kilometri. Līdz ar pacelšanos un nolaišanos tas ilgs pusotras stundas. Stunda būs vajadzīga, lai izkļūtu no Zemes pievilkšanas spēka joslas. Tālāk bezgaisa telpā es varu lidot ar jebkuru ātrumu. Bet ir divas briesmas: no pārliecīga paātrinājuma var pārplīst asinsvadi, un, otrkārt, ja ar milzīgu ātrumu ielidošu Marsa atmosfērā, tad atsitiens pret gaisu būs tāds, it kā es ietriektos smiltīs. Vienā mirklī aparāts un viss, kas tajā atrastos, pārvērstos gāzē. Starpzvaigžņu izplatījumā lido planētu — nedzimušu vai bojā gājušu pasauļu šķembas. Ieurbjoties gaisā, tās vienā mirklī sadeg. Gaiss ir tikpat kā nesatriecamas bruņas. Lai gan Zemes virsū tās acīm redzot kādreiz tika sadragātas.
Loss izvilka roku no kabatas, uzlika to uz galda zem spuldzītes un sažņaudza dūrē.
— Sibīrijā mūžīgos ledājos es atraku mamutus, kas gājuši bojā zemes spraugās. Starp zobiem tiem bija zāle, tie kādreiz ganījušies tur, kur tagad ir ledāji. Es ēdu viņu gaļu. Viņi nebija paspējuši satrūdēt: sasaluši dažās dienās, tos aizputinājis sniegs. Redzams, zemes ass novirzīšanās notikusi vienā mirklī. Zeme sadūrusies ar kādu debesu ķermeni, vai arī mums bijis otrs pavadonis, mazāks par Mēnesi. Mēs to pievilkām, un tas nokrita, sadragāja Zemes garozu, atvirzīja Zemes asi. Varbūt taisni no šā trieciena gājis bojā kontinents, kas atradies Atlantijas okeānā uz rietumiem no Āfrikas. Tātad, lai ne- izkustu, ieurbjoties Marsa atmosfērā, man vajadzēs stipri bremzēt ātrumu. Tāpēc es paredzu visam lidojumam bezgaisa izplatījumā sešas vai septiņas stundas. Pēc dažiem gadiem ceļojums uz Marsu nebūs sarežģītāks kā lidojums no Maskavas uz Ņujorku.
Loss atgāja no galda un pagrieza svirslēdzi. Zem griestiem iešņācās, iedegās lokveidīgie lukturi. Skailss ieraudzīja uz dēļu sienām rasējumus, diagramas, kartes; plauktus ar optiskiem un mērīšanas instrumentiem; skafandrus, konservu grēdas, ādas drēbes; teleskopu uz pakāpēm šķūņa kaktā.
Loss ar Skailsu piegāja pie sastatnēm, kas slējās ap metala olu. Pēc acumēra Skailss apsvēra, ka olveidigais aparāts ir ne mazāk kā astoņarpus metrus augsts un sešus metrus plats. Vidū pa tā aploci stiepās tērauda josta, liekdamās uz leju pie aparāta virsmas kā lietussargs — tā bija izpletņveida bremze, kas pavairoja pretestību, aparātam krītot atmosfērā. Zem izpletņa bija trīs apaļas durtiņas — ieejas lūkas. Olas lejdaļa nobeidzās ar šauru rīkli. To ietvēra divkārša, no masīva tērauda darināta apaļa spirāle, kura savijās uz pretējām pusēm — tas bija buferis, kas mazināja triecienu, krītot uz zemi…
Dauzīdams ar zīmuli pa kniedēto olas apšuvumu, Loss sāka sīkāk paskaidrot starpplanētu kuģa uzbūvi. Aparāts bija veidots no elastīga un grūti kūstoša tērauda, iekšienē labi nostiprināts ar apmalēm un vieglām fermām. Tas bija ārējais apvalks. Tanī atradās no sešām kārtām gumijas, tūbas un ādas pagatavots otrs apvalks. Šai otrā stepētā ādas olā bija novietoti novērošanas un kustības aparāti — skābekļa tvertnes, kastes ogļskābes uzsūkšanai, dobi spilveni instrumentiem un pārtikai. Novērojumiem bija ierīkotas sevišķas «actiņas», kas izvirzījās ārpus aparāta ārējās čaulas īsas metala caurulītes veidā, ar prizmatiskiem stikliem.
Kustības mehānisms atradās ar spirāli apvītajā rīklē. Rīkle bija izlieta no metala, kas cietāks par astronomisko bronzu. Masīvajā rīklē izurbti vertikāli kanāli. Katrs no tiem augšā paplašinājās tā saucamajā eksplozijas kamerā. Katrā kamerā bija ievilkts dzirksteļu deglis no kopējā magneto un pievedcaurule. Kā motora cilindros ieplūst benzīns, taisni tāpat eksplozijas kameras pildījās ar ultralidītu, smalku jo smalku pulverīti, neparasti spēcigu spridzināmo līdzekli, kas bija izgudrots N. N. rūpnīcas laboratorijā Petrogradā. Ultralidīta stiprums pārspēja visu, kas līdz šim pazīstams šai virzienā. Sprādziena konuss bija sevišķi šaurs. Lai sprādziena konusa ass sakristu ar rīkles vertikālo kanālu asīm, spridzināmās kamerās nokļūstošo ultralidītu laida caur magnēta lauku.
Tāds vispārīgos vilcienos bija kustības mehānisma princips: tā bija raķete. Ultralidīta krājums — simt stundām. Pamazinot vai palielinot sprādzienu skaitu sekundē, varēja regulēt aparāta pacelšanās un krišanas ātrumu. Tā apakšējā daļa bija ievērojami smagāka par augšējo, tāpēc, nokļūstot planētas pievilkšanas sfērā, aparāts pastāvīgi pagriezās pret to ar rīkli.
— Ar kādiem līdzekļiem uzbūvēts aparāts? — Skailss jautāja.
Loss ar nelielu izbrīnu pavērās viņā:
— Ar republikas līdzekļiem…
Loss un Skailss atgriezās pie galda. Pēc neilgas klusēšanas Skailss nedroši jautāja:
— Vai cerat atrast uz Marsa dzīvas būtnes?
— To es redzēšu piektdienas rītā, deviņpadsmitajā augustā.
— Piedāvāju desmit dolāru par rindiņu, ja sniegsiet savus ceļojuma iespaidus. Avanss — seši feļetoni pa divi simti rindiņām, čeku varat diskontēt Stokholmā. Vai piekrītat?
Loss iesmējās, pamāja ar galvu: piekrītu. Skailss nosēdās pie galda stūra rakstīt čeku.
— Zēl, žēl, ka negribat lidot man līdzi: tas taču īstenībā tik tuvu — tuvāk nekā nosoļot kājām, piemēram, līdz Stokholmai, — sacīja Loss, kūpinādams pīpi.
CEĻABIEDRS
Loss stāvēja, pieslējies pie atvērto vārtu staba. Viņa pīpe bija apdzisusi.
Aiz vārtiem līdz Zdanovas krastmalai pletās klajš laukums. Aiz upes neskaidri rēgojās Pētera salas koki. Aiz tiem dzisa un nevarēja nodzist skumji rieti. Gari mākoņi, kuru malas skāra rieta gaisma, kā salas gulēja zaļajos debesu ūdeņos. Pāri tiem zaļganoja debesis. Tanīs iedegās dažas zvaigznes. Uz vecās Zemes valdīja klusums.