- Laižamies leja. - No sena cietokšņa izrobojuma karajas virve. Grants to satvēra, pasvieda ķermeni uz priekšu un slīdēja lejup - tik strauji, ka nobraza plaukstu adu. Paspēris divus soļus uz slidenas klints, viņš jau lūkojas laiva iekšā. Vel pec soļa un stava kritiena viņš gulēja, izstiepies uz. tilpnes. Blakus atskanēja bukšķis; ari komandieris bija nolēcis lejā. Lielais dzinējs ierecās, un Grants paslīdēja nedaudz atpakaļ, laivai uzņemot ātrumu rā- maja ūdeni. Neviens neierunajas. Visi saspringti gaidīja lodes, kas sašķaidītu neaizsargāto laivu. Bet nekas nenotika.
Grants pietrausās kajas un pamanijas iespiesties uz soliņa, kas stiepās gar laivas malu. Pec piecpadsmit minūtēm viens no viņa kaimiņiem uzšķīla sērkociņu, un pec brīža visur jau dega cigaretes un skanēja čukstus izsauktas gaviles. Grants pieceļas un devas uz laivas pakaļgalu, kur samekleja komandieri.
- Uz kurieni mes dodamies?
- Pie krasta mus gaida kravas kuģis. Tas mus aizvedis līdz Tīrai. - Viņš iepleta rokas. - Pec tam - kur vien vēlies.
Grants bridi domaja. Mjuira ierašanas bija iedēstījusi viņa prata kadu domu, kaut gan viņš necerēja, ka izdosies to tik atri īstenot. Viņš ievilka dumus no cigaretes un izpūta tos mēnessgaismā.
- Vai vari nogādāt mani Krētā?
Treša nodala
Arkana, Krēta. Pēc divām nedeļām
Vietējie dēvēja kalnu par Zeva vaigu. Tas slejas pari ciematam un apkartejiem vīna dārziem ka milzīga akmens dure, kas draud debesim. Aizvēsturiskajā laikmeta mīnojieši, kas pielūdza vērsi, ta virsotne uzcēla svētvietu; vairakus tūkstošus gadu vēlāk tas vieta paradijas maza, balsinata baznīca, bet ciemata iedzīvotāji vel joprojām augusta devās svētceļojuma kalna un atstaja veltes svētvieta. Pat dievu pazušana un atgriešanas nespeja mainīt salinieku paražas.
Šaja aprīļa rīta ap vienpadsmitiem jebkurš dievs, verdamies lejup, redzētu veco autobusu iegāzelejamies pilsētas laukuma un izlaižam pasažieru pulku. To vidu vairums bija lauksaimnieki, kuri atgriezās no tirgus. Daudzi aizklīda uz kaphenion pusi, lai turpinātu stridus un pļapas pie kafijas tases, bet viens devas pre- teja virziena un iegriezās šaura sānielā, kas veda uz kalna piekāji. Neviens viņam nepieversa īpašu uzmanību, kaut gan visi viņu pamanīja. Ciemata iedzīvotāji bija pieraduši pie svešiniekiem jau kopš vāciešu ierašanas. Rūgta pieredze bija devusi mācību, ka drošāk vienmēr tos ignorēt.
Grants aizklīda līdz ciemata talakajai malai, kur iela kļuva par taciņu starp ābeļdārziem. Zeme cēlas pretī kalnam, un vieta, kur apstradatie lauki atkapas klinšu un savvaļas zāles priekša, slējās mura namiņš. Dārza vistas knabaja augsni apkart sarūsējušai vīnogu spiedei, un sienu apvija vīnstīgas, bet aizvirtņi bija svaigi nokrāsoti un no skursteņa ceļas tieva dumu stidziņa. Blakus majai skatienam atklajas neliela aprikožu koku audze, kam jau paradijas pirmās lapas.
Viesis bridi staveja un vēroja maju, pec tam atvēra vārtiņus un klusi kapa augšup pa kāpnēm līdz parades durvīm, kas, ka jau parasti grieķu lauku majam, atradas otraja stava. Grānts nepie- klauveja, tikai nosvilpoja dažas notis no sērīga grieķu marša.
Vējš, kas puta no kalna, izrava notis viņam no lupām un aiz- traucas prom. Savvaļas ziedi nočaukstēja, brāzmās sašupoti. Vaļīgs aizvirtnis sitās pret sienu. Baidīdamies pazaudēt cepuri, Grants to noņēma un iebaza azote. Viņš to bija nopircis pirms trim dienam Aleksandrijas tirgū, steiga to uzmanīgi neaplūkojis, un cepure izrādījās nedaudz par platu.
Viņš vēl bridi gaidīja un nolēma atgriezties velak. Viņš pagriežas - un sastinga.
Būdams pieredzejis militārists, Grants tik un ta nebija dzirdējis sievieti pienakam viņam no mugurpuses. Viņai mugura bija vienkāršā, melna kleita, un galvu sedza melna šalle. No aizmugures viņu varētu noturēt par kadu no vecajam sievie- lem, kas mīt katra grieķu ciemata, tikpat mezglainas un savītušas ka olīvkoki un tikpat neatņemama ainavas sastāvdaļa. Bet, skatoties no priekšpuses, bija redzams kleitas savilktais viduklis, kas atklaja kārdinošos ķermeņa izliekumus, un glītas, slaidas potītes. Tumšie mati bija atglausti atpakaļ zem šalles, tikai viena cirta šūpojas pie vaiga. Ta uzsvēra neapvaldīto sejas skaistumu.
- Grant? - Seja sašķobījās, un tumšas acis uzzibsnīja. - Es nedomāju, ka atgriezīsies. Nedomāju, ka tev pietiks bezkaunības.
Viņas balss bija tada pati, kadu Grants to atcerejas - strauja ka liesma, izrunājot angļu valodas vārdus. Viņš uzlika cepuri galva tikai tāpēc, lai varētu to tēlota pieklājībā pacelt.
- Marina. Es…
-Ja es vēl kādreiz gribētu tevi ieraudzīt, tad tikai ar nodomu tevi nogalinat.
Grants paraustīja plecus.
- Tam vel pietiks laika. F.s ierados tevi brīdināt.
- Tāpat, ka brīdināji Alekseju?
- Es tavu brāli nenogalināju. - Grants šos vārdus noskaldīja ļoti leni un auksti.
- Vai tiešām? - Marina saka virzīties viņam pretī, dusmas kvēlodama, un Grants saspringa. Viņš nekad nebija pieļāvis kļudu, nepienācīgi novērtējot šo sievieti. Vairums vīriešu, kas to piemirsa, to pec tam rūgti nožēloja. - Trīs dienas pec slēpņa viņš devas tikties ar tevi Improsas aizā. Neviens no jums vairs neatgriežas… bet tikai viens ir dzīvs.
- Goda vārds, viņa nāvei nebija nekādās saistības ar mani. - Ta nebija gluži patiesība. Grants tikpat ka juta rīkle kapjam šķe- bigo nelabumu, kas viņu mocīja, gaidot aizā ar revolveri rokā; sviedri lija acis, sveloši ka asaras. - Jēzus, viņš man bija ka brālis.
Grāntam bija vel daudz, ko teikt, bet tas visu padarītu vel sliktāku. Un viņam tiešām nebija laika. Pametis skatienu par plecu, viņš atkal pievērsās Marinai.
- Hs ierados tevi brīdināt, - Grants atkartoja. - Vai atceries gramatu?
Marina apjukusi pacēla skatienu.
-Ko?
- Gramatu. Arheologa piezīmju gramatu, ko es tev iedevu un piekodināju paslēpt. Vai atceries?
Vēja pūsma piepeši pacēla viņas šalli un aizrāva to prom. Šalle aizlidoja par dārzu un ieķērās koka zaros pie sienas. Marinas garie mati izplūda gara plīvura, mežonīgi un nevaidami.
- Es to neatceros.
- Atceries gan. Divas dienas pec iebrukuma. Es to atnesu šeit, izpildīdams arheologa lugumu. Tu bedajies, jo viņš bija nogalināts.
- Pembertons bija labs cilvēks, - Marina klusi noteica. - Labs anglis. - Viņa vel bridi lūkojās uz Grantu. Acs kaktiņa iemirdzējās asara. Ta nekrita, bet Marina ari nenoslaucīja to. Grants gluži vienkārši staveja un gaidīja.
Šķita, ka viņa pieņem kadu lēmumu.
- Nāc iekšā.
Maja viss izskatījās tapai ka iepriekš: virtuve, guļamistaba un dzīvojama istaba, viss ļoti vienkāršs, bet nevainojami tīrs. Mura kamīnā kupeja apdedzis baļķis, un uz palodzēm gozējas vāzes ar savvaļas puķu un kaltētas lavandas kārtojumiem. Pie sienam karājās fotogrāfijās: vīrietis ar lielu cepuri galvā, sēdēdams uz eze- ļa, centās nekustēties kameras priekša; divas jaunas sievietes smejas upes krasta; jauns vīrietis kaujinieka formastērpa mēģina ja izlikties drosmīgs, bet viņa seja bija neskaidra un saspringta. Uz šo attēlu Grants neskatījās.
Marina nozuda virtuvē un atgriezās pec dažam minūtēm ar divām sīciņam kafijas tasēm un divām ūdens glazem. Grants pamanīja, ka viņa ari izsukājusi matus. Viņa nolika dzerienus uz mežģīņu galdauta un apsēdas viesim pretī. Grants piesardzīgi iemalkoja kafiju un saviebas. Ta bija bieza un duļķaina kā darva.
- Vai esi zaudējis patiku pret grieķu kafiju?