Uz kapnem augša atskanēja soļi. Pirms Pembertons spēja pakustēties, tie apgaja ap stūri un apstajas kāpņu laukuma. Vācu kareivis blenza lejup uz arheologu. Viņš nedaudz kliboja, droši vien pec Ieciena ar izpletni, bet ierocis viņam roka bija biedējoši nekustīgs.
- Wa< haben wir hier? - Jaunekļa acis iepletās, redzot neparasto skatu. Viņš bija gatavojies sastapt vel vienu zemnieku vai ari apmaldījušos kareivi, nevis šo noskrandušo angļu arheologu ar apaļam brillēm. - V\/as bist du denn fūr einer? Englānder? Soldat? - Viņš ar asu kustību pagrūda Schmeisser mašīnpistoli uz Pember- tona pusi. - Spion?
Pembertons apvija rokas apkart somai un aizvēra acis. Viss bijis veltīgs, un tagad viņš mirs šeit, kļūdams par pēdējo skeletu Minotaura labirinta. Viņš atcerejas visas kapenes, kuras bija uzlauzis savas karjeras laikā, un pratoja, vai to niknie iemītnieki jau gaidīs viņu atriebes karam acīm. Varbūt viņš vismaz atkal redzēs savu Greisu.
Atskanēja šāviens, kas regaini atbalsojās krēsla grimstošaja kāpņu laukuma. Pembertons izbrīnīts saprata, ka neko nejūt. Varbūt kareivis netrāpījis… vai ari Pembertons jau bija miris. Viņš šķietami veselu mužibu gaidīja, līdz vācietis pabeigs iecerēto. Ta ka nekas nenotika, viņš atvēra acis.
Vācu kareivis gulēja uz grīdas, paslējis purngalus uz augšu un papēžus pievērsis Pembertonam. No pakapieniem pilēja asinis. Pirms Pembertons paguva aptvert šo jauno pavērsienu, viņam garam jau pazibēja tumšs stāvs. Nepazīstamais uzskrēja augša, lekdams pari trim pakapieniem, parbaudija vacieša pulsu un atgriežas. Viņam mugura nebija formastērpa, toties roka bija pistole un zabaka izspiedās kaut kas aizdomīgi līdzīgs nazim. Viņa iedegušaja seja jautās rūpes.
Vīrietis lūkojas lejup uz Pembertonu.
- Vai jus esat Grieķijas karalis?
Pembertons truli veras pretī cilvēkam, kurš nupat izglābis viņam dzīvību. No augšas krita saules stari, metot ieslīpu ēnu viņam par seju un atklajot skatienam skarbi sakniebtas lupas, vēja aprautu adu un bardas rugājus, kas liecinaja, ka no rīta viņš pametis gultu liela steiga. Krēsla mirdzēja tumšas acis.
Vienīga atbilde, kas Pembertonam naca prata, nebija īpaši as- pratiga:
- Vai es izskatos pec grieķa?
Virs paraustīja plecus.
- Man teica, ka viņš varētu but šeit.
- bija. - Pembertons ar pulem piecēlās kajas, vēl joprojām īsti nesaprazdams, kads likteņa pavērsiens iemetis viņu šaja saruna. - Karalis bija apmeties mana nama. - Viņš lieliski atcerejas savu pārsteigumu, kad atgriezās villa un ieraudzīja tur Grieķijas monarhu. Jaunzēlandiešu sargi dežureja dārzā, sakaru virsnieki auroja radioaparāta, ko bija uzstādījuši Pembertona darbistaba, dīkie galminieki sēdēja uz terases un, nepārtraukti smēķēdami, dalīja neskaitāmus karšu komplektus. - Viņu pārvietoja talak… Ja nemaldos, uz I lanju.
- Vairs viņš tur nav atrodams. - Vīrietis atrava vaļa revolvera spalu un izmantota ladiņa vieta ielika jaunu, ko izņēma no maisiņa pie jostas. - Šorīt viņš aizbēga. Neviens nezina, uz kurieni. Man lika meklet viņu šeit.
Pembertons piemiegtam acīm vēroja svešinieku.
- Kas jūs esat?
- Grants. - Viņš nepasniedza roku sveicienam.
- Džons Pembertons. Es šeit esmu kurators.
- Apsveicu. - Grants iebāza revolveri maksti un pieliecas, lai paņemtu automatu. Viņš parmeklēja mirušā vacieša formastērpu un izvilka gan trīs rezerves aptveres, gan - Pembertons šausmas ievilka elpu - divas rokasgranatas.
- Jus taču tās neizmantosiet šeit?
- Kapec gan ne? - Grānts ieslepa granatas jostā un uzmeta automata siksnu pleca. - Ja raizējaties, ka aplups krāsojums, jus esat nokavējis vismaz pāris tūkstošus gadu. - Viņš pagriežas atpakaļ pret kāpnēm. - Gaidiet šeit.
Pembertona mute bija izkaltusi sausa ka tuksnesis.
- Kur jūs ejat?
- Meklēt Grieķijas karali.
Pembertons gaidīja, ierāvies kāpņu ejas stūra ena. Granta soļu skaņa atri vien noklusa, un iestājās klusums. Cenzdamies ne- žvadzinat sprādzes, viņš atvēra mugursomu un iebāza taja roku. Paldies Dievam, piezīmju grāmata bija sava vieta; viņš parlaida pirkstus par adas vaku un jautaja sev, ko viņš te dara. No kurienes Grānts paradijas? Vai viņš atgriezīsies? Pat ja viņam izdosies atbrīvoties no pils sargiem, ka gan izvairīties no pārējiem, kas noteikti apsēduši visu salu ka sērga? Pembertonam kara māksla nebija sveša, bet jau divdesmit gadus viņš to bija vērojis tikai caur biezo arheoloģijas segu: apsviluma švīkas uz sienam, apskram- bati un salocīti bronzas asmeņi, ļoti reti ari kads skelets, kas jānofotografē, jaapzime ar numuru un jāizliek apskatei. Tagad Pembertons bija iemests paša kara svelmē, un doma, ka viņš kļus par interesantu eksponātu kadam nākotnes arheologam, nepavisam nešķita patīkama.
Kaut kur ļoti tuvu atskanēja kliedzieni, kam sekoja trīs strauji šāvieni. Pembertons saravas. Šeit sēdēt bija bīstami - viņam nepieciešama kāda tumšāka paslēptuve kaut kur talak. Uzmanīgi sperdams soļus uz platajam kāpnēm, viņš žagas lejup uz Kolonnu zāles pusi.
Grants nometas ceļos blakus divu vāciešu līķiem un ieladeja sava Webley trīs jaunas aptveres. Šo paradumu viņš bija ieguvis jau paša sakuma - vienmer pārlādēt ieroci, tiklīdz rodas tada iespeja. Grants jau pat vairs neskaitīja reizes, kad šis liekas lodes izglābušās viņam dzīvību.
Viņš noslēpa \Nebley maksti un satvēra Schmeisser. "Vēl divi," viņš nodomaja. Grānts bija pavadījis visu dienu, no paslēptuves vērojot ieleju, jau kopš brīža, kad viņa karaspēka daļā ieradās pārbijies adjutants un, vārdus bērdams, paziņoja par Grieķijas karaļa pazušanu. Grants redzēja lidmašīnas gaisa, redzēja izpletņlēcēju mākoni krītam virs salas un dumus ceļamies no pilsētām, un viņa saka virst niknums. Kapec viņam sēdēt mala tikai tāpēc, ka kads neaptēsts politiķis raizējas par karali, kuru negribēja redzet pat paša pavalstnieki? Viņš redzēja Pembertonu pametam villu un pec tam vēroja izpletņlēcēju vienību, kas nolaidas talak ieleja. Tobrīd Grants pameta savu posteni un norāpās leja pa nogāzi līdz pilij. īpašu uzdevumu vienība nesūtīja viņu uz Grieķiju, lai viņš luretu uz karaliskajam personām; viņam bija dots uzdevums no- galinat nacistus. Un tieši to viņš grasijas darīt.
Grants zemu pieliecās un žagas lejup pa pils austrumu nogāzi. Viņš bija pavadījis daudz laika, pētot to no augšas, bet tagad, paša drupu vidu, bija gandrīz neiespejami prata savietot skatu no putna lidojuma ar milzīgo, haotisko ainavu visapkart. Tas bija īsts snaipera sapnis - tik daudz iespejamo aizsegu tik daudzos līmeņos, ka viņš nezināja, kurp vērst skatienu.
- Pacietību, - Grants klusi nomurmināja. Ta nekad nav bijusi viņa stiprā puse. Bet labirinta vel joprojām maldījās divi vācieši, un, akli taustoties apkart, Grants kļutu par vieglu mērķi. I,abak…
Mura gabals uz sienas viņam blakus sašķīda, lodes sadragats. Grants neredzēja, no kurienes ta lidoja, tapec, instinkta vadīts, abam rokam sagraba Scmeisser un apsviedas apkart, grasīdamies atklat uguni. No stobra izskrēja divas lodes; pec tam - nekas. Iestrēga. Viņš norava automalu no pleca un aizsvieda prom, mezdamies pa labi, un par viņa galvu aizsvilpa vēl vairaki šāvieni. Tas maitasgabals ir virs manis. Gulēdams uz vēdera, Grants rapas pa seklo grāvi, kas reiz kalpoja par karalisko gaiteni. Tam gala rēgojas tumšs kambaris, kalna iebuvets pagrabs. Ja izdotos tikt līdz tam, viņam vismaz būtu jumts, kas aizsargatu galvu. Ausis šalca asinis; viņš dzirdēja vācu kareivi rāpjamies lejup viņam pakaļ. Atteicies no piesardzības, Grānts strauji metas cauri durvju ailai, un viņam sekoja jauns ložu mākonis.