Выбрать главу

Mjuirs atgāžas krēsla.

-   Es tev neticu.

-   Tu droši vien neesi pat degunu apsildījis frontē.

-    Es neticu, ka virs izmantoja savu pēdējo mirkli, lai iedotu tev šo gramatu, un tu to gluži vienkārši aizmeti prom. Vai tevi ne­maz neinteresēja, kas viņam bija tik svarīgs?

-   Ja viņš butu man iedevis savu veiksmīgo sērkociņu kastīti un medaljonu ar mīļotas matiem, es rīkotos tieši tapat. - Grants papurinaja galvu. - Es pāršķirstīju gramatu, bet tur bija tikai ne­salasāmi skribelejumi un blēņas. Man vel bija daudz, jaizdara, un es nevareju atļauties lieku svani. Tāpēc no ta atbrīvojos.

Mjuirs vēl ilgi lūkojas uz ieslodzīto un spēji piecēlās.

-   Žēl. Ja tev butu ši gramata vai tu zinātu, kur to meklet, es palīdzētu tikt tev no šejienes lauka. Varbūt pat varētu izgādāt ne­daudz naudas. Nedomāju, ka judi tev vel kaut ko maksās. - Viņš gaidpilni vēroja Grantu. - Nu, ko teiksi?

-   Ej ellē, - Grants atbildēja.

Mašīna iebrauca koku skupsnā un lēnam apstajas. Tās priek- šejie lukturi meta dzeltenu gaismas loku izcirtumā, atklājot ska­tienam apdauzītu pikapu ar nolocītam audekla maļam. Tam ap kart slaistijas vairaki jauni vīrieši dažados kaujas tērpos, smēķēja cigaretes un parbaudija ieročus. Viņi izskatijas bīstami - bet, ja mašīna sedošie jutas nobažījušies, viņi to neizradija. Neviens ne­kapa ara. Mašīnas aizmugure nočīkstēja rokturis, pasažierim no­laižot logu leja.

Viens no vīriešiem pienaca pie mašīnas un pieliecies ielūkojas iekšā. Nakts bija silta, bet viņam mugura bija metelis, un melna berete sedza īsi apcirptos, sirmos matus. Pleca viņam bija uzmes­ta mašīnpistole.

-    Esat gatavi? - Aizmugurēja sedeklī gailēja cigaretes oglīte, bet seja aiz tās grima ena. - Atrādāt, ko vajadzēja?

Vīrietis ar bereti galva pamaja.

-    Tas bija pikapa, ka jau solījāt. Mes esam gatavi.

-    Nesalaidiet visu grīste. Un parūpējieties, lai viņš tiek lauka dzīvs.

Grantu aizveda atpakaļ uz kameru - krustnešu pils velvēto vī­na pagrabu, kura iespiestas trīs lāviņās. Telpa valdīja necaurre­dzama tumsa, kura viņam bija jāaiztaustās līdz savai guļvietai. Viņš atkrita uz matrača, pat nepuledamies novilkt kurpes.

Uz lāviņās Grantam blakus uzliesmoja sērkociņš, atklajot ska­tienam jaunekļa seju ar melniem, netīriem matiem un olivkrasas adu. Viņš aizdedza abas cigaretes, kuras turēja iespiestas starp lupām, padeva vienu Grantam un nopūta liesmu, pirms ta apde- dzinaja viņam pirkstus.

Grants pateicīgs pieņema davanu.

-    Paldies, Efraim.

-   Vai tevi sita? - Jauneklim nevarēja but vairak par piecpadsmit vai sešpadsmit gadiem, bet viņa balss skanēja pavisam lietišķi. Un kapec gan ne? Grants nodomāja. Efraims šaja cietuma bija pa­vadījis daudz ilgāku laiku neka viņš pats, jau gandrīz trīs mēne­šus; viņš tika sodīts, jo I laifa apmetaja akmeņiem britu policistu.

-   Nē, mani nesita.

-    Vai viņi jautaja, kur ir begins?

-   Nē. - Grants atlaidas guļus, salicis rokas aiz galvas, un pū­ta dumus pretī griestiem. - šoreiz tie nebija parastie izsitēji. At­brauca kaut kads sausiņš no Londonas. Irgun viņu neintereseja, viņš tikai gribēja uzrakt senu vēsturi.

-    Vai tu viņam atbildēji?

-   Es…

Abi ieslodzītie sajuta sprādzienu pat caur metru biezajam sie­nam. Lāviņas sašūpojas, un no griestiem bira smiltis. Grānts ne- kavejoties nolēca zeme, vilkdams līdzi Efraimu. Abi tupēja tum­sā, gatavodamies kaut kam nozīmīgam. Cilvēki saka šaut - vispirms panika un saraustīti, pec tam jau saskaņoti un nepār­traukti; cīņai pievienojas automati.

-   Viņi tuvojas. - Turēdams Efraimu aiz pleca, Grants veda jau­nekli uz priekšu, līdz viņa plauksta atdūrās pret durvju auksto metālu. Tas vēl joprojām bija aizslēgtas no ārpuses. Cieši piespie­dies pie sienas, viņš aizgrūda Efraimu uz durvju otru malu.

-   Gatavojies. Kads nāk.

Leitnants Kargils atgriežas sava kabineta un pieleja sev pilnu glāzi no pudeles, ko glabaja galda atvilktne. Kara laika viņš bija sastapis daudz nepatīkamu cilvēku, un ari Palestīnā to netrūka, bet retais spēja izstarot tik vesu naidīgumu ka šis bezvārdā viesis.

Pie durvīm kads pieklauvēja. Viskijs izšļakstljas pari glazēs maļam. Vai viesis kaut ko aizmirsis?

-    Inženieris, ser. Man jasalabo ģenerators.

Kargils atvieglots nopūtas.

-    Nāciet iekša.

Inženieris bija maza auguma vīriņš ar brillēm stieples ietvara, ģerbies slikti pieguļoša formastērpā, kas izskatījās ka pārveidots no lielākā izmēra.

-   Ir jau vels ģeneratora labošanai, vai ne? - Kargils ar kabatas lakatu slaucīja viskija peļķi. - Vai vieglāk nebutu pagaidīt dienas­gaismu?

Inženieris paraustīja plecus. Viņš redzami svīda.

-    Pavēlēs, ser. - Vīriņš vel joprojām gaja Kargilam pretī, krei- saja roka sažņaudzis instrumentu somu. - Ser, es butu ļoti patei­cīgs, ja jus man pasniegtu atslēgas.

-   Jums nevajag manas atslēgas, lai tiktu klat ģeneratoram. Tas atrodas…

Kargils pacēla skatienu un ieraudzīja, ka sešu collu attaluma no deguna ir Luger stobrs.

-   Velns un elle, kas te… ?

-   Atslēgas, ludzu.

Vīrietis pastiepa roku, un vaļīga krekla piedurkne pavilkas uz augšu. Uz plaukstas locītavas stiepās sīka ciparu virkne, ieteto- veta slimīga purpura krasā, kas nekad neizbalos.

-Jus nebūsiet pirmais, kuru redzēšu mirstam. Dodiet atslēgas.

Pistoles stobra pavadīts, Kargils atspradzeja no jostas atslēgu saišķi un nolika to uz galda. Inženieris - nē, ebrejs, Kargils domas izlaboja - izņēma no somas elektrības kabeli un pieseja Kargila plaukstas pie krēsla atzveltnes, bet potītes piesaiteja galda kajai. Kargils pacieta šo pazemojumu, stoiski klusējot.

-    Ar šim atslēgam var atvērt kameras, bet caur parades vār­tiem jus netiksiet. Neceriet ta gluži vienkārši iziet lauka, vedot lī­dzi visus savus lrgun drauģeļus.

-   Mes atradīsim izeju.

Tiklīdz vardi izskanēja no vīrieša mutes, pili līdz pašiem pa­matiem satricinaja spēcīgs sprādziens. Tas neapšaubami notika kaut kur ļoti tuvu. Kargils uz krēsla sagrīļojās, nespeja noturēt līdzsvaru un apgazas, sāpes iekliegdamies, jo viņa kajas bija pie­sietas pie galda. Caur putekļu un dumu mākoni, kas virpuļoja ka­bineta, viņš redzēja ebreju paķeram atslēgas un uz atvadam pie­metām pirkstus pie cepures.

-   Shalom.

Soļu skaņa tuvojas. Tai bija savs ritms, uz priekšu, stat, uz priekšu, stat. Katras apstašanas laika Grants dzirdēja kliedzienus un metala šķindoņu. Vel viens mašīnpistoles rejiens no ārpuses uz bridi noslāpēja visus trokšņus; kad tas apklusa, pie durvīm jau žvadzēja atslēgas. Grants tumsa saspringa. Iekšpuse nebija roktura - viņš varēja tikai gaidīt, kamēr atslēga ieslideja sledzene, pagriežas, noklikšķēja…

-Rukkukh.

Durvis atspraga vaļā, bet eņģu čīkstoņu pārspēja Bfraima līk­smais spiedziens.

-   Ruk kakh! - viņš gavilēja, atkārtodams Irgun saukli. - Ruk kakh. Paldies Dievam, jus atnacat.

-    Varēsi pateikties Dievam, kad tiksim no šejienes lauka, - Grants nomurminaja.

Kad viņi iznaca ara, glābējs jau bija ķeries pie nakamas celles, bet gaiteni miņajas izglābtie cietumnieki. Talakaja gala pie izejas stāvēja ir guri kaujinieks, kurš izdalīja visiem mazos šaujamiero­čus no maisa.

-   Gluži ka sasodīts ebreju Ziemassvētku vecītis, - Grants no­teica.