Aiz dzelzs vārtiem ir psiholoģiska, socioloģiska un antropoloģiska atklāsme par cilvēku - kā cilvēks piemērojas ārkārtējiem apstākļiem un ko cilvēks var cilvēkam darīt. Personīgu raksturojumu gadījumos pielietoju pseidonīmus.
Hilda E. Smekis
PIRMĀ DAĻA
Sprostā
Dobji klaudzot, aizveras augstie dzelzs vārti, un mašīna apstājas nelielā, pelēkā pagalmā. Ir 1947. gada 13. jūlijs. Esmu divdesmit vienu gadu vecs. Kaut kur tālu aiz vārtiem ir palikusi ziedoša vasara, iecerēti darbi un nākotnes nodomi.
Mani pavadoņi, izrausušies no lepnā priekšniecības Opeļa, liek izkāpt arī man. Aplaižu acis drūmajai vietai - tepat manā Rīgā, pašā tās centrā. No Brīvības Pieminekļa puses to it kā sargā lielais pasta nams, un cauri Esplanādes liepām uz to noraugās Katedrāles kupoli. Uz mums vienaldzīgi noskatīdamies, pie lielajiem vārtiem stāv sarkanarmietis ar automātu uz krūtim.
Vai nu šeit tādi kā es ir mazums ievesti un izvesti, un te laikam neviens nejautā, kas ar atvesto notiks. Kas nokļuvis šinī iestādē, pēc padomju ieskatiem ir vainīgs. Aiz šiem vārtiem nevainību neviens nemeklē pirms pierāda vainu.
Pēckara gadus Rīgā dzīvodams, nekad nebiju padomājis, kas notiek aiz dzelzs vārtiem, pie kuriem vienmēr stāv bruņots sargs. Šādu apsargātu vietu ir Rīgā saradies daudz, un par tām baumo dažādi. Par nagu maukšanu gan neviens nerunā un arī '40. un '41. gada nomocītos nepiemin.
Katrs baidās nonākt noslēpumainajā iestādē, kuru joprojām sauc par Čeku.
Es esmu nonācis vienā no Rīgas čekas nodaļām. Zinu, ka pie mūsu tehnikuma pretim Drāmas Teātrim strādā jūrnieku čeka. Tās dzelzs vārtus apsargā ar automātu bruņots jūrnieks, un ja, vēlu vakarā mājās ejot, gadījās saklausīt kliedzienus aiz apgaismotajiem pagraba logiem, steidzāmies, cik jaudas, garām spocigajai vietai.
KAPTEINIS parāda ar roku uz pagraba durvīm un norūc: "Pošļi" Un mēs ejam.
Ieejam gaiši apgaismotā puspagraba telpā, kur ir divi sargi, neliels galdiņš un rinda vienādi krāsotu pelēku durvju. Kapteinis sardzes seržantam pasniedz papīru un kaut ko saka. Seržants noņurd un, mani aplūkojis ar savu cietumsarga aci, atslēgas žvadzinādams, slēdz vaļā pirmās pelēkās durvis - apzīmētas ar melnu ciparu 1. Tātad man būs šīs viesnīcas pats pirmais numurs. Nespēju saskaitīt, cik īsti te ir tādu numuru. Durvju ir daudz uz garās sienas, kas aizstiepjas tālu pagrabā.
Kad noklaudz smagās durvis, esmu palicis viens un varu sākt apskatīt, kur atrodos. Man paredzētā vieta ir ap trīs metri gara un divi plata ar krāsotām pelēkām sienām un baltiem griestiem. Pie griestiem deg divisimt vatu spuldze. Pie pretējās sienas visā telpas platumā stāv no bieziem, neēvelētiem dēļiem sanaglota lāva.
Pie durvīm ir palicis ap pusmetru plats grīdas laukumiņš, un tam stūri nolikts sabuktēts spainis. Pirmo reiz iepazīstos ar parašku - cietumnieka tualeti, kam ir liela nozīme katra ieslodzītā dzīvē. Lāvas kājgalī ir mazs, aizkvēpis lodziņš ar smagām, sarūsējušām restēm, bet telpas apgaismojums ir tik spožs, ka nespēju dienas gaismu caur lodziņu saskatīt - kaut zinu, ir vasaras dienas vidus.
Zinu - ar cietumiem saistīsies mana turpmākā dzīve. Atsēdies domāju, cik ilgi mani te turēs? Novelku mēteli, paklāju uz lāvas un izstiepjos visa garuma. Vismaz varešu atputinat nogurušos kaulus pēc garā brauciena no tēva lauku mājām. Spuldzes gaisma nejauki dur acīs un spiežas caur aizvērtajiem plakstiem. Apsedzu plakstus ar plaukstu, bet neesmu vēl sācis izbaudīt savu iecerēto mieru, kad dzirdu sitienus pie biezajām durvīm. Kāds atrauj mazo lodziņu. Parādās apaļa seja un bargi bridina, ka dienā gulēt esot smags režima pārkāpums.
SĒŽOT uz lāvas, domāju - ko tad te lai sadaru? Staigāšanai ir vietas par maz - sanāk tikai trīs pilni soļi uz vienu pusi. Laikam jau tāpēc ir cēlies teiciens, ka cietuma sods esot jānosēž, bet ko sadarīšu ar tukšajām dienām, kad būs nogurušas domas?
Ko var domāt cilvēks, nonācis sprostā? Ceļš no mājām līdz šai lāvai ir bijis kā murgs, no kura nespēju pamosties. Un, tomēr, te es esmu - vietā, no kuras visi tā baidās, ka tās vārdu pat nedrikst pieminēt, izņemot varbūt starp labiem paziņām.
ARĪ visā mūsu brīvvalsts laikā neviens par Krieviju un čeku nerunāja. Skolā mēs vēstures stundās mācījāmies par kaujām ar vācu krustnešiem sirmajā senatnē un ar Bermontu Pirmajā Karā, bet neviens neminēja pēckara sarkano teroru Krievijā. Varbūt tie, kas vadīja mūsu mazo valstiņu, cerēja, ka tauta izglābsies caur brīnumu. Vai gan tautiņa, kas skaitļos nesasniedza pat divus miljonus, nebija brīnums pats par sevi?
No mātes un vecās tantes es pirmo reiz dzirdēju par sarkano briesmām. Māte stāstīja par lielinieku ienākšanu Adžūnos. Viņi visus esot uzskatījuši par kontrām un ienaidniekiem un uz visiem skatījušies ar naidā zvērošām acīm. Tante stāstīja par Maskavā pavadīto laiku no 1919. līdz '20. gadam. Viņas brālēns bijis čekistos. Tā licies, ka no visām tām izlietajām asinīm bijis pazaudējis prātu un varbūt juties pat atvieglots, kad kādu nakti baltie kazaki viņu stacijā sakapājuši.
Kas bija brīvā Latvija? Vai mūsu prezidents Ulmanis nebija radījis kaut ko līdzigu siltumnīcas apstākļiem valstiņā, kurai aiz stikla sienas trakoja sarkanais putenis austrumos un nacistu pērkona negaiss rietumos? Un, kad šo sienu sagrāva austrumu iebrucēji, vēl tauta nepameta cerību.
"Labāk krievs kā vāciets," tā tūlīt pēc '40. gada sovietu okupācijas viens otrs sevi mierināja. Ziņas par nacistu noziegumiem Polijā bija satraukušas visu prātus. Vāciešus negribēja neviens - tikai, kad bija sākušās Staļina masu izsūtīšanas un tām uz pēdām ienāca vācieši - likās, ka naglai uz galvas bija trāpīts īstajā bridī.
Tautā atgriezās cerības uz rietumu sabiedrotajiem. Katrs zināja, ka viņi uzvarēs karu.
"Rietumu sabiedrotie nepalīdzēs bendēm," teica tēvs vēl īsi pirms kara beigām, kad lielākā daļa Latvijas jau otro reizi bija zem sovietu sloga.
Tauta vēl joprojām - pat divi gadi pēc kara - tic, ka rietumi nepieļaus Padomju Savienībai paturēt Latviju. Ka rietumi visu Austrumeiropu ir atdevuši Staļinam par kara laika pakalpojumiem, tas Latvijā nav prātam aptverams un pieņemams.
LAIKS velkas. Nezinu, cik var būt pulkstens, un nevaru atgaiņāt uzmācīgās domas. Kas var izdomāt, cik tāls ceļš caur cietumiem un kamerām ir ejams?
"Tev būs darīšana ar tiesas kungiem un tu aizbrauksi tālu tālu - bet pēc laika atgriezīsies," tā māsīca Jautra bija lasījusi pa jokam izliktajās kārtīs. Pavisam trausls cerību stariņš iemaldās manā apziņā, un - tāpat kā Karmene - arī es sāku domāt, ka kārtis nemelo.
Savāds klusums ir tādā vieninieka kamerā. Ausis velti cenšas saklausīt aiz sienām kaut mazāko dzīvību. Pat mušu te nav, kas sīkdamas padancotu ap spožo spuldzi - tikai reizēm aiz durvīm dzird sargu lamas, un nočirkst atbīdamais novērošanas lodziņš, un caur to noraugās bezpersoniska acs. Sāku minēt, kuram sargam acs varētu piederēt.
Nāk snaudiens, un kā smaga migla uzmācas vienaldzība. Tā gribas tanī iegrimt un aizmigt. Savādi, ka pazūd bailes par gaidāmo, un viss, ko gribu, ir gulēt.