Atpakaļ eju gar sakņu pagrabiem - zemām, pusieraktām barakām. Trijās no tām ir seši dzelzsbetona kubuli lāģera kāpostu un burkānu sālīšanai. Reizēm kādu kubulu arī pielika ar zaļiem tomātiem. Ja izdevās iekļūt pagrabu brigādēs, te bija satikšanās vieta. Te mans draugs Normunds Eglājs satika savu Ainu.
Eju gar žogu uz bijušo sieviešu zonu, kuru kā cietoksni atdala tukšais vircas grāvis, trīs metri augstais, balti krāsotais akmeņu mūris un dzelondrāšu kārtas. Nezin, kādos ceļos ir izklīdušas kādreizējās ilgu un sapņu būtnes, kuru vietas tagad aizņem krimiķi. Mīlestības kalniņš ir tukšs. Nav vēstuļu sūtītāju. Nav gaidītāju. Tikai varbūt klusi skumst žogs, mīlētājus atceroties.
Palikuši ir arī augstie sieviešu zonas vārti, caur kuriem '49. gadā tika dzīts, kratīts un šķirots mūsu etaps no Karabasas. Izkāpuši no mašīnām, tikko varējām kājās nostāvēt, kad, uzraugu lamu un rungu pavadītus, mūs sadzina lielajā kamieļu kūtī, kuras vietā tagad ir dārzniecība.
Vai tiešām ir tik ilgi nodzīvots lāģerī? No '49. līdz '56. gadam?
Un kur ir palicis naids, kad satiekam savus sargus un izdzinējus? Kas pats nav ļauns, tam laikam naidu ir grūti saglabāt.
Apstājos pie mūžīgi kūpošās spēkstacijas. Tai blakus ir lielās noliktavas, kur sadalīja mūsu nabadzīgo uzturu. Reiz mani kā atkonvojēto, kam bija atļauja staigāt bez sarga, aizsūtīja invalīdu zonai saņemt uzturu. Kulbā iekrāva divas smirdošas mucas ar izskalotām lopu iekšām un smirdošām, sālītām mencām. Tas bija balandas aizdars, un, neievērodami riebīgo mēslu smaku, ēdām un gribējās vēl.
Apsēdies upītes malā, varu labi pārskatīt savu trimdas vietu, kas savus divdesmit metrus paceļas pār līdzenumu. Tikai mēnesi atpakaļ, ūdenī lekdami, te bija nositušies četri vilku vajāti zirgi. Upīte kā šaura urdziņa aizlokās uz lejas aizsprostu pie lāģera dārza. Tas ir krāšņākais stūrītis stepē, bet vietējie to neapmeklē.
Viņi ir pieraduši pie savas piedrazātās un netīrās sādžas, kur brīvi klīst viņu bērni, suņi un cūkas un viss ir viegli pārskatāms. Pavasarī kūstošais sniegs atsedz cilvēku izkārnījumus. Ko cūkas nav uzlasījušas, aizskalo palu ūdeņi un, izkaltušu putekļos, aizpūš vējš.
Reiz jautāju, kāpēc ciemā pie samanu būdām neiestāda papeles?
Būtu ēna, kur pasēdēt.
"Kāda velna pēc?" man atbild. "Nekas neaug bez ūdens, un ūdens būtu jānes no upītes."
Neviens ciematā aku nav mēģinājis rakt. Ūdeni pieved no lāģera, bet kas vedīs, kad nebūs ieslodzīto?
Lielā stepes ceļa malā uz ziemeļiem no ciemata ir pelēka kapsēta. Kur guļ brīvie padomju pilsoņi, norāda govju izmītas māla čupiņas. Tās ir apzīmētas ar koka vai skārda piramīdām, kam virsotni grezno no konservu kārbām izgrieztas zvaigznes. Vakaros pār kapiem mājās atgriežas ciemata ganāmpulks. Reizēm kāda govs pat iekrīt kādā kapā, kam ir sapuvis pārsegums.
Aiz ciemata aizstiepjas lielie lāģera lauki, kuri mūs un brīvos ir barojuši visus šos gadus. Tagad laikam tos atdos jauno zemju apguvējiem - zēniem un meitenēm, kas ir jau ieradušies un pirtī atutojušies. Stepe ir augusta saulē un vējā izkaltusi, un pāri tai dejo vēja vērpetes, griezdamas izkaltušo zāli un putekļus.
Pa ciematu apkārt nestaigāju. Negribu satikties ar bijušajiem sargiem. Gandrīz visus pazīstu, un, ja kāds uzaicinātu apciemot, es nejustos labi. Vienīgi aizeju pie vecā Djomina. Viņam vienīgajam ir mašīna, un gribu sarunāt, lai viņš mani aizved uz staciju. Par simtnieku viņš ir ar mieru.
Viss ar brīvām acīm ir apskatīts, un varu atstāt šo pelēko pasauli.
BIEŽI pie Visvalža paliek govju fermas brigadiere ukrainiete Maša - tikai ne tā pati, kurai iedevu tapočkas. Ukraiņiem Mašu ir daudz. Reizēm trijatā staigājam pa dārzu, kur sākušas gatavoties ievu ogas - lielas, lielos ķekaros, slavenā Mičūrina izaudzētas. Man nepatīk ievu ogu garša, bet krievi ēd un slavē.
Arī Maša dodas uz mājām, un brauksim kopā. Viņa ir priecīga, ka esmu sarunājis mašīnu. Atstāju Visvaldim savas atlikušās mantas - arī Alvīnes spilventiņu. Uz tā ir palikuši mani izsapņotie sapņi. Paņemu tikai čemodānu un kurpnieka gatavoto portfeli.
TAGAD tā uz mājām vairs nebrauc kā pusgadu atpakaļ, kad - atkarībā no ceļa garuma, braucējiem iedeva maisu melnus maizes ķieģelīšus un sālītas siļķes. Priekšniecība mums ir ieskaitījusi veselus divdesmit piecus rubļus uzturam. Ko varētu iesākt tikai ar maizi un siļķēm? Ir jābrīnās, kā esam gadiem iztikuši ar asakām.
Paliec sveiks, noslēpumainais Džumabek! Tur kādreiz visi gribēja tikt, kur kā kādā leiputrijā varējuši pieēst pilnus vēderus. Vēlāk tie, kas varēja staigāt bez sargiem, sapņoja par turienes sievietēm, un cits citam ieteica kādu Mārīti. Garais žīds Miša, dabūjis svētdienas caurlaidi, lauzās uz Džumabeku meklēt Mārīti.
Nezin, cik viņa tagad varētu dienā nopelnīt?
Aiz muguras paliek vientuļa klints, un pie apvāršņa paceļas kūpoši ogļu šahtu atkritumu kalni. Ogļu slāņi te ir vietām pavisam sekli, bet vietām stiepjas dziļi pazemē, un virs izmantotajām šahtām plešas netīra, kūpoša pilsēta. Jauno centru gan ceļ ar plašām ielām - prom no ciemata mazajām, tumšajām samanu būdām. Šādi ciemati tagad veido lielās Karagandas priekšpilsētu.
Stacija ir uzcelta kailā stepē. Milicija pilsētā nevarējusi tikt galā ar zagļiem, bet stepē tos aplencot kā zaķus. Stacijā drūzma. Vairums braucēju ir zeki. Pazīstu tos no drēbēm un kustības. Ilgi vēl tādi brauks. Kādreiz atveda lopu un preču vagonos; tagad ved atpakaļ pasažieru kupejās.
Saņemu biļeti līdz Rīgai un čemodānu nododu bagāžā.
Čemodāns esot jāpārsien un jāpiemaksā trīs rubļi. Tā ir liela nauda, un kāda nu pārsiešana ar gabaliņu rupjas auklas, bet rubļus no zekiem plēš.
Sanitārās daļas bijušais priekšnieks ieteic, lai palieku stacijā par svērāju.
Esot īstā zelta bedre. Viņš pats strādājot kādā slimnīcā par kaut kādu priekšnieku. Lāģeru sistēma esot apnikusi.
Mani nevelk zelts, bet mājas.
Vilciens atiet tikai pēcpusdienā. Ir pietiekoši laika pilsētu apskatīt. Saule karsē, un moca slāpes, bet stacijā nekā dzerama nav. Bufetē apgrozās blatniji. Negribu tur maisīties.
Uz galvenās ielas no dzeltenas mucas kaut ko tirgo. Ieraugu uzrakstu BRAGA, un iestājos garajā rindā. Nekad tādu neesmu dzēris. Pēc garšas neatšķiru kvass tas vai alus - tikai pēc izdzertā kausa galva kļūst viegla un apkārtne rožaina.
Jaunais centrs, liekas, ir izlīdis no pelēkās stepes vecās pilsētas vidū un izspiedis māla būdiņas nomalē. Tās izskatās nožēlojami zemas un pelēkas. Visur ir nosēdušies melnie ogļu putekļi, un pamalē nepārtraukti kūp terikoni - vairāk desmit metru augstās piramīdās sadzītie ogļu šahtu atkritumi. Centrālā iela - vidū ar puķu stādījumu - izskatās bezgala plata.
Kas var saskaitīt, cik te daudz tautību! Noteicošie ir čečeni - nežēlīgie kaukāzieši. Izsūtīti no saviem kalniem, viņi tagad valda šinī stepes pilsētā. Sadzīves pakalpojumi un spekulācija ir viņu rokās, un nazim ir noteicošais vārds. Karagandā, kazakhu pilsētā, pašu kazakhu tikpat kā nav.
Kā es te justos, ja paliktu? Bet vēl jau nezinu, kā jutīšos mājās.
Esmu apžēlots cietumnieks un būs jāstaigā kā ar Kaina zīmi uz pieres pašam savā dzimtenē; tomēr būšu starp savējiem. Par palikšanu Karagandā nevar būt runa.
Vilciens stāv un gaida. Iekārtojos uz augšējās lāvas ar galvu pie logā atvērtās spraugas. Kas vēlas gultas veļu, var pasūtīt, ja var atļauties.