Pats neesmu piesavinājies šo lielo vīru izklaidi. Tabakas smarža ir gan vilinājusi, bet garša atbaidījusi. Un labi vien ir. Zinu vīrus, kas spēj pārvarēt vislielākās grūtības - tikai ne atteikties no smēķa.
TĀ kā esam kamerā divi, pēc noteikumiem esot jāizrauga kameras vecākais, kas maiņai ziņotu par notikumiem un iemītnieku skaitu. Esmu ieradies kamerā pirmais; tāpēc izrauga mani. Neesmu ne armijā dienējis, ne arī organizācijās sastāvējis, kur ir bijusi ierindas kārtība. Jaunais uzdevums bezgala nepatīk, un, lai no tā vaļā tiktu, iedomājos vakara maiņai sniegt ziņojumu latviski.
"Što? Što?" sargi saka, ar atplēstām mutēm skatīdamies viens uz otru.
No rīta daru to pašu.
"To jau ne velns nesaprot!" seržants lādas un rāda uz Ernestu:
"Tu būsi vecākais!"
Tagad ziņo Ernests, ka kamerā viss pa vecam. Viņu uz pratināšanu sauc reti, un viņš pagūst izgulēties. Arī man ir savs labums - varu pagulēt dienā, kamēr Ernests uzmana uzraugu. Maiņā ir atgriezies nejaukais mongolis. Kā stepes vilks viņš glūn caur durvju actiņu un, draudēdams ar karceri, rēkdams rauj lodziņu vaļā.
Kāds man var būt karceris, ja izmeklētājam katru nakti esmu vajadzīgs. Un, ja arī ieliktu, tāpat būtu jāizlaiž, jo citādi es atteiktos runāt ar Kalmikovu. Arī šeit ir savas iespējas, ja spēj tās noturēt. Izmeklēšanas daļas priekšnieks smaidīgais Osetrovs reiz, velnu dzīdams, mani nosauc par ģenerāli feldmaršalu.
"Staķ!" tulks nokomandē, kad kabinetā ienāk izmeklētājs vai viņa boss.
Riebīgi ir locīties savu mocītāju priekšā. Reiz, kad ienāk Osetrovs, palieku sēžam.
"Staķ!" Ivanovs atkārto, bet es sēžu un skatos mazajam majoram acīs.
"Kāpēc neizpildi pavēli?" majors jautā.
"Tāpēc, ka tā neatbilst reglamentam," smaidot atbildu. "Esmu taču feldmaršals, bet jūs tikai majors."
Osetrovs smejas, un tāpat pārējie. Ka joks izdevies, paldies Osetrovam.
Es palieku sēžam, un uzvara ir mana.
NERVU drudzi gan nevaru pārvarēt, un gribas spēks nepalīdz, bet izmeklētājam smaidu savu šķībo smaidu un savus melus atzīstu tikai tad, kad viņš tos ir pierādījis no citu liecībām. Un arī tad cenšos pierādīt, ka esmu pārprasts. Bieži cenšos vainas par mūsu organizāciju uzņemties pats, bet tas nav tik viegli. Izmeklēšanas nolūks ir pēc iespējas vairākus dabūt aiz restēm.
Ir atrastas dažas mūsu skrejlapas, un sākas vainīgo meklēšana.
Lai nemeklētos pēc Ceraukstes un Bauskas biedriem, saku, ka vainīgs esmu es. Apmēram zinu, kur skrejlapas izmestas, un stāstu, kā to izdarīju.
Izmeklētājs notic.
"Te nu ir tas lielais lapiņu mētātājs," pēc nedēļas Kalmikovs mani rāda Bauskas čekistam. "Un jūs nevarējāt atrast!"
Bauskas čekists, mani nopētījis, neko neprasa, un ar to lieta beidzas, bet jauna pratināšana nāk vietā. Ir apcietināta Kulinska līgava Anna Krima - slaida brunete.
Vai es viņu pazīstot?
"Kā es varu pazīt," es saku, "ja nekad viņu neesmu redzējis?"
KAMERAS dzīve sāk palikt vienmuļa. Par brīvības laikiem jau viss izrunāts, un nākotnes minējumi paliek tikai minējumi. Un cik tad divi cilvēki var viens otram stāstīt, lai nesāktu stāstītais atkārtoties.
Lai īsinātu laiku, nolemjam izmuļķot iedomīgo mongoli. Rīta gājienā ar čaulīšu papīriņiem noslaukām pakaļas un papīriņus noslēpjam zem ūdens tvertnes. Tikko esam kamerā, atskan mongoļa lamas un seržanta smiekli. Tas laikam stepes dēlu satracina vairāk kā mūsu sūtījums, ko viņš ir tik cītīgi meklējis. Atrāvis durvis, mongolis sola mums visādus pekles ļaunumus, bet pats kamerā nenāk. Ārā arī nevienu nerauj, un mēs brīnāmies, par ko viņš runā.
Viņš izplūst bagātīgajos suņa un mātes lamvārdos un aizcērt durvis, bet mums viņa lamas nav svešas un ausis nesvilst. Vēl ilgi viņš nevar norimties, un vecais seržants viņu vēl uzkurina par vērtīgo atradumu. Esam iemantojuši ienaidnieku, bet vai nu mazums vēl tādu būs.
Neviens nav no koka. Arī mazais mongolis cer uz kādu dienesta strīpiņu, ar ko palielīties savā sādžā.
KĀDU vakaru dzirdam šāvienus - pat veselas automātu kārtas. Dun lielgabali, un raķešu gaismā sāk blāzmot mūsu aizkvēpušais logs. Esam neziņā, kas notiek. Vai tiešām sācies ilgi gaidītais karš ar rietumiem?
"Sodien taču ir trīspadsmitais," pirmais attopas Ernests. "Rīgas ieņemšanas diena. Vai neievēroji, kā uzraugi saposušies?"
Kā nu nē! Pat mazais jefreitors ir piekāris lielu bļenduku. Tad jau arī mums šonakt būs svētki. Varēsim pagulēt.
Neticami, ka pienācis oktobris. Liekas, šeit esam jau gadiem.
Mati ir vienādā garumā ar bārdu, un pat Ernestam bārda it kļuvusi mīksta. Nezinu, kāds izskatos pats, bet Ernests izskatās kā īsts bandīts. Pēc brokastīm, atvēris lodziņu, mūsu pavārs uz sauc , lai saņemam ķilavas.
"Nu ka sobirai ķilku!"
Lodziņā parādās roka ar saujā saspiestu, pelēku masu, un nāsīs iesitas smirdoņa kopā ar piparu un lauru smaržām. Zupa pil uz kameras grīdas.
"Ātrāk! Ātrāk!" skubina pavārs. "Tas jums uz svētkiem!" Ernests saņem dāvanu, bet es atsakos.
"Tava skāde!" Pavārs lielīgi iemet man domāto sauju smirdošajā spainī.
"Gluži kā Ulmaņa laikos!" Ernests ēd un slavē. "siļķei miesa krīt pati no kauliem. Un kas par garšu!"
Pēc stundas viņš sāk šaubīties, vai ar vēderu viss esot kārtībā, un tad, kādu laiku cieties, sāk dauzīt kameras apkaltās durvis, lai viņu vedot uz ateju. Sargs gan tielējas, ka tādām vajadzībām domāta paraška, bet aizved.
Vēlāk klaudzina arī aiz citu kameru durvīm, un sargi nelaimīgos lamā, bet vadā uz priekšu un atpakaļ.
Vai nu sargi ir žēlojušies, vai izmeklētājiem ir izjaukts plāns un grafika. Nav ērti pratināmos ik pēc stundas vest dirsināt, un varbūt tādēļ ierodas bāla sieva baltā virsvalkā un cietējiem izdala baltas tabletes. Ar to svētki ir beigušies.
Dzelzceļa milicija
Kādu rītu klaudz kameru durvis un dun soļi, un sargi pavēl turēt rokas uz muguras.
"Ruki nazad!" viņi atkārto reizi pēc reizes.
"Kaut kur ved," Ernests saka. "Jādomā, ka nost nešaus."
Pēdīgi atveras arī mūsu durvis, un sargs nobrēc: "Savākties ar visām mantām!"
Esam laikam pēdējie, jo pārējās kameru durvis ir atstātas vaļā.
Sētā mūs gaida vaļējs Zīss ar sargu. Iesēžamies mašīnas kulbā un izbraucam uz ielas. Vai tiešām jau rudens? Liepas ir puskailas un it kā izplūkātas. Diena apmākusies - pelēkas miglas pilna. Pēc ierastā kameras siltuma āra mitrums lien līdz kauliem. Uz ielas cilvēki - tikpat pelēki kā diena - sarāvušies kaut kur steidzas. Varbūt pēc laimes?
Esam sasēdināti pie pašas kulbas sienas, un tikai mūsu spurainās, matiem noaugušās galvas ir redzamas pāri malai. Bet kam interesē tādi braucēji? Katram pietiek savu rūpju, un, ja arī kāds neviļus paskatās, kas zin, ko tāds var domāt. Izskatāmies baigi un esam smagi apsargāti.
Liekas, ka kopš manas apcietināšanas mūsu pilsētā nekas cits nav mainījies kā vienīgi gada laiks. Mašīna lēni slīd pa Merķeļa ielu stacijas virzienā. Vai ved jau uz vagoniem? Ar acīm steidzos vēl tvert pazīstamās vietas. Varbūt tās redzu pēdējo reiz?
Vecais Vērmanītis! Caur to tik daudzi staigāts no tehnikuma uz mājām ... Sarkaniem saukļiem noklātais Latviešu Biedrības Nams ... Tur ir iekārtojusies Sarkanarmija, un tur tiesāja vācu virsniekus ... Uzvaras Laukums, kur notika notiesāto virsnieku grandiozā pakāršana ...