The Globe and Mail, 1998. gada 19. februārī
Praiera, Vinifreda Grifena. Mirusi 92 gadu vecumā savā mājā Rouzdeilā, pēc ilgas slimības. Misis Praiera bija izcila fdantrope, un viņas personā Toronto pilsēta ir zaudējusi vienu no savām uzticamākajām un pastāvīgākajām labdarēm. Mirušā rūpnieka Ričarda Grifena māsa, izcilās rakstnieces Loras Čeisas svaine, misis Praiera darbojās Toronto Simfoniskā orķestra valdē tā tapšanas gados, bet pēdējā laikā — Ontārio Mākslas galerijas brīvprātīgajā komitejā un Kanādas Vēža ārstēšanas biedrībā. Viņa aktīvi piedalījās arī Granīta klubā, Helikoniešu klubā, Junioru līgā un Domīniju drāmas festivāla komitejā. Par viņas nāvi sēro brāļa mazmeita Sabrina Grifena, kura patlaban atrodas ceļojumā Indijā.
Bēru ceremonija notiks otrdienas rītā Sv. Apustuļa Simona baznīcā, sekos apbedīšana Mauntplezentas kapsētā. Puķu vietā ieteicami ziedojumi Princeses Margarētas slimnīcai.
Aklais slepkava: Lupukrasas sirds
Cik laika mums ir? viņš vaicā.
Daudz, viņa atbild. Divas vai trīs stundas. Viņi visi kaut kur aizbraukuši.
Kādā nolūkā?
Nezinu. Taisīt naudu. Pirkt mantas. Darīt labus darbus. Vai ko nu viņi tur nodomājuši. Viņa atglauž aiz auss matu šķipsnu, izslienas staltāk. Viņa jūtas kā izsaukta, it kā viņai būtu pasvilpts. Lētuma izjūta. Kam pieder šī mašīna? viņa jautā.
Vienam draugam. Es esmu svarīga persona, man ir draugs ar mašīnu.
Tu velc mani uz zoba, viņa saka. Viņš neatbild. Viņa parausta cimda pirkstu. Ja nu kāds mūs ierauga?
Viņi redzēs tikai mašīnu. Un šis autiņš ir īsta klaberkaste, nabagu vāģis. Pat ja kāds skatīsies tev taisni virsū, viņš tevi neredzēs, jo tādu sievieti kā tu nemaz nav iespējams pieķert tādā mašīnā kā šī.
Dažreiz es tev diez kā nepatīku, viņa ieminas.
Pēdējā laikā es tikpat kā nespēju domāt ne par ko citu, viņš saka. Bet patikt — tas ir citādi. Patikšanai vajadzīgs laiks. Man nepietiek laika, lai tu man patiktu. Es nespēju uz to koncentrēties.
Tur nē, viņa brīdina. Paskaties uz ceļa rādītāju.
Ceļa rādītāji ir domāti citiem, viņš attrauc. Šeit — ejam šeit.
Patiesībā tā ir vaga, nevis taka. Nosviesti papīra mutautiņi, košļeņu papīriņi, izlietoti prezervatīvi kā zivju pūšļi. Pudeles un oļi; sakaltuši dubļi, saplaisājuši un grambaini. Viņas kurpes, viņas kurpju papēži tādai iešanai nav piemēroti. Viņš saņem meiteni aiz elkoņa un pietur. Viņa sakustas, lai pavirzītos nostāk.
Tur taču ir tikpat kā klajums. Kāds ieraudzīs.
Kas ieraudzīs? Mēs esam zem tilta.
Policists. Nevajag. Vēl ne.
Policisti neložņā apkārt gaišā dienas laikā, viņš saka. Tikai pa nakti, ar lukturiem, tad viņi meklē bezdievīgus pervertus.
Drīzāk klaidoņus, viņa piebilst. Maniakus.
Šeit, viņš saka. Te apakšā. Ēnā.
Vai tur nav indīgo efeju?
Itin nemaz. Goda vārds. Un arī neviena klaidoņa vai maniaka, ja neņem vērā mani.
Kā tu zini? Par indīgajām efejām. Vai tu tur jau esi bijis?
Neraizējies tik daudz, viņš saka. Gulsties.
Nevajag. Tu saplēsīsi. Pagaidi mirklīti.
Viņa dzird pati savu balsi. Tā nav viņas balss, tā ir pārāk aizelsusies.
Uz cementa ar lūpukrāsu uzzīmēta sirds, tai vidū četri iniciāļi. Tos savieno M: M nozīmē Mīl. Tikai tie, uz kuriem tas attiecas, zinātu, kam pieder šie iniciāļi — ka viņi ir bijuši šeit, ka izdarījuši to. Sludinājuši mīlu, neizpaužot detaļas.
Sirds ārpusē ir četri citi burti, gluži kā četras kompasa debespuses:
P I
S T
Vārds pārplēsts, izvērsts uz āru: seksa nepielūdzamā topogrāfija.
Dūmu garša uz viņa lūpām, sāls viņas mutē; visapkārt sašķaidītas zāles, kaķu un nomaļu nostūru smārds. Miklums un zaļums, zemes uz ceļgaliem, netīras un sulīgas; garkājainas pienenes stiepjas pret sauli.
Zemāk par to vietu, kur viņi guļ, urdz strauts. Augšā lapoti zari, tieviņi vīteņaugi ar violetiem ziediem; augšup ceļas tilta slaidie balsti, dzelzs fermas, virs galvas aizripo riteņi; zilās debesis šķembās. Cieta zeme viņai zem muguras.
Viņš noglāsta viņai pieri, novelk ar pirkstu pār vaigu. Tev nevajadzētu mani pielūgt, viņš saka. Man jau nepieder vienīgais daikts pasaulē. Kādu dienu tu to uzzināsi.
Runa nav par to, viņa atteic. Turklāt — es tevi nepielūdzu. Viņš jau bīda viņu prom, nākotnē.
Nu, lai kas tas būtu, tu to dabūsi vēl, līdzko es vairs nejaukšu tev galvu.
Ko tieši tu domā? Tu nemaz nejauc man galvu.
Ka arī pēc dzīves ir dzīve, viņš atbild. Pēc mūsu dzīves.
Runāsim par kaut ko citu.
Labi, viņš saka. Atgulies vēl. Noliec galvu šeit. Pavelk sānis savu miklo kreklu. Viena roka apskāvusi viņu, otra izzvejo no kabatas cigaretes, tad uzšķiļ sērkociņu pret īkšķa nagu. Viņas auss viņa pleca bedrītē.
Viņš jautā — kur es paliku?
Pie paklāju audējiem. Pie aklajiem bērniem.
Ak jā. Atceros.
Viņš saka: Sekel-Nornas bagātība balstījās uz vergiem un jo sevišķi uz vergiem bērniem, kuri auda slavenos paklājus. Taču labāk bija to nepieminēt. Snilfardi apgalvoja, ka viņu bagātību avots esot nevis vergi, bet gan viņu pašu tikumi un pareizā domāšana — proti, īstie upuri, kas tiekot nesti dieviem.
Dievu bija daudz. Dievi vienmēr ir parocīgi, tie attaisno gandrīz visu, un Sekel-Nornas dievi nebija izņēmums. Tie visi bija gaļēdāji; tiem patika dzīvnieku upuri, tomēr visaugstāk tie vērtēja cilvēku asinis. Stāstīja, ka, dibinot pilsētu, kas bija noticis tik sen, ka jau pārvērties par leģendu, deviņi ticīgi tēvi upurējuši savus pašu bērnus, lai tie kā svēti sargi tiktu apbedīti zem pilsētas deviņiem vārtiem.
Uz katru no četrām debespusēm veda divi šādi vārti — vieni iziešanai un otri ieiešanai: ja kāds aizgāja pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem bija ieradies, tad tas nozīmēja pāragru nāvi. Devītie vārti bija līmeniska marmora plātne pakalna galā pilsētas vidū; tā atvērās pati no sevis un šūpojās starp dzīvību un nāvi, starp miesu un garu. Pa šīm durvīm nāca un gāja dievi: tiem nevajadzēja divus vārtus, jo atšķirībā no mirstīgajiem tie spēja vienlaikus atrasties abās vārtu pusēs. Sekel-Nornas praviešiem bija paruna: Kura ir cilvēka īstā elpa — izelpa vai ieelpa? Tāda bija dievu daba.
Šie devītie vārti reizē bija arī altāris, uz kura tika lietas upuru asinis. Mazi puisēni tika ziedoti Triju sauļu dievam, kurš bija dienas, spilgtas gaismas, piļu, dzīru, pavardu, karu, dzērienu, ieeju un vārdu dievs; mazas meitenītes tika ziedotas Piecu mēnešu dievietei — nakts, miglu un ēnu, bada, alu, dzemdību, izeju un klusuma aizbildnei. Puisēniem uz altāra ar milnu sašķaidīja smadzenes, tad viņus iesvieda dieva mutē, kura veda liesmojošā krāsnī. Meitenītēm pārgrieza rīkli un izlēja asinis, lai piepildītu piecus dilstošos mēnešus, liedzot tiem izdzist un pagaist uz visiem laikiem.
Par godu deviņām meitenēm, kas apbedītas pie pilsētas vārtiem, katru gadu tika upurētas deviņas meitenes. Upurētās tika dēvētas par "Dievietes kalponēm", un viņām tika ziedotas lūgšanas, ziedi un vīraks, lai viņas aizbilstu par dzīvajiem. Pēdējie trīs gada mēneši tika uzskatīti par "bezsejas mēnešiem"; šajos mēnešos neauga labība, un tika pieņemts, ka Dieviete gavē. Šai laikā valdīja Saules dievs savā kara omā, ar krāsnīm pa rokai, un puisēnu mātes ģērba dēlēnus meiteņu drānās, lai pasargātu.