Stīvs Berijs
Aleksandrijas sargs
PATEICĪBAS
Rakstniekiem jāuzmanās, lietojot vietniekvārdu es. Grāmata ir kopīga darba auglis, un man ir bijusi lieliska izdevība darboties kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem. Tāpēc liels paldies viņiem vēl piekto reizi. Vispirms manai aģentei Pemai Eihernai, kas varonīgi pārcieta viesuļvētru "Katrīna". Tāpat ari lieliskajiem cilvēkiem izdevniecībā Random House Džinai Senlrello, izcilai izdevējai un bezgala apburošai sievietei; Markam Tavani, manam redaktoram, kurš tagad jau ir precēts vīrs un joprojām neparasti gudrs savam vecumam; Sindijai Murejai, kura ikreiz pārspēj pati savus sasniegumus publicitātes jomā; Kimai Hovijai, kuras mārketinga spējas nav aprakstāmas; Bekām Stvanam, talantīgajam māksliniekam, īstam grāmatu vāku meistaram; Laurai Jorstedai, kas atkal rūpīgi veica korektūru; Kerolai Lovenšteinai, kuras veidotās lappuses vienmēr ir patīkami lasīt; un visbeidzot visiem reklāmās un pārdošanas dienestu ļaudīm bez viņu izcilajiem centieniem nekas netiktu panākts.
Īpaši jāpiemin vēl kāds cilvēks. Kenets 1 īārvijs. Pirms dažiem gadiem kādās vakariņās Dienvidkarolīnā Kens man pastāstīja par libāniešu zinātnieku, vārdā Kamāls Salībī, un neparastu teoriju, kas vēlāk kļuva par pamatu šai grāmatai. Idejas rodas visneparastākajos brīžos un no pašiem negaidītākajiem avotiem rakstnieka uzdevums ir tās saskatīt. Paldies, Ken!
Manā dzīvē ari ir ienākusi jauna Elizabete gudra, skaista un mīloša. Protams, mana astoņgadīgā meita Elizabete joprojām ienes dzīve daudz prieka. Un noslēgumā šī grāmata ir veltīta abiem maniem pieaugušajiem bērniem Kevinam un Keitijai, kas liek man justies reizē vecam un jaunam.
Vēsture ir laika pārbaudi izturējušu pagātnes liecību koncentrāts.
Oskars hendlins "patiesība vēsturē" (1979)
Kopš brīža, kad pirmais Ādams skatīja nakti un dienu, un pats savas rokas apveidu, cilvēki ir sacerējuši stāstus un iemūžinājuši akmenī, metālā vai pergamentā visu, ko novērojuši pasaulē vai iztēlojušies sapnī. Šeit ir viņu pūliņu augļi Bibliotēka… Neticīgie saka ja tā sadegtu, līdz ar to sadegtu arī vēsture. Viņi maldās. Šis bezgalīgi bagātīgais grāmatu krājums ir radīts neatlaidīgā darbā. Pat ja tās visas ietu bojā, cilvēki tomēr atkal atjaunotu ik lappusi, ik rindiņu.
Horhe Luiss Borhess Par Aleksandrijas Bibliotēku
Bibliotēkas ir cilvēces atmiņa.
Johans Volfgangs Fon Gēte
Stīvs Berijs
ALEKSANDRIJAS SARGS
PROLOGS PALESTINA 1948. GADA APRĪLIS
Zaudējis pacietību, Džordžs Hadāds nikni raudzījās uz vīrieti, kas bija piesiets pie krēsla. Gūsteknim tapat ka viņam bija sīriešiem un libāniešiem raksturīgā melnīgsnējā ādas krāsa, ērgļa deguns un brūnas, iekritušas acis. Taču šim vīram piemita kaut kas tāds, kas Hadādam nepatika.
Pēdējo reizi jautāju kas tu esi?
Hadāda kareivji bija notvēruši svešinieku pirms trim stundām, neilgi pirms rītausmas. Viņš gāja viens un neapbruņots. Bet tas bija muļķīgi. Kopš briti pagājušā gada novembrī bija izdomājuši sadalīt Palestīnu divās valstis arābu un ebreju starp abām nometnēm plosījās sīva ciņa. Un tomēr šis nejēga bija iesoļojis tieši arābu pozīcijās, nepretojas aizturēšanai un kopš piesiešanas pie krēsla neteica ne vārda.
Vai dzirdi, plānprātiņ? Es jautāju, kas tu esi. Hadāds runāja arābu valodā, nešaubīdamies, ka svešinieks to saprot.
Es esmu Sargs.
Šī atbilde Hadādam neko neizteica. Ko tas nozīmē?
Mēs esam zinību glabātāji.
Hadādam nebija noskaņojuma minēt mīklas. Vēl tikai vakar ebreju partizāni bija uzbrukuši tuvējam ciematam. Četrdesmit palestīniešu vīriešu un sieviešu tika sadzīti raktuvēs un nošauti. Tas nebija nekas neparasts. Arābus sistemātiski slepkavoja un izraidīja. Konfiscēja zemi, kas sešpadsmit gadsimtus bijusi šo ļaužu īpašumā. Tā bija īsta nakba katastrofa. Hadāda pienākums bija cīnīties pret ienaidnieku, nevis tērēt laiku, uzklausot tādas blēņas.
Mēs visi esam zinību glabātāji, viņš atbildēja. Manas zināšanas ir tādas, kā iznīdēt visus cionistus lidz pēdējam.
Tāpēc arī esmu ieradies. Karš nav nepieciešams.
Viņam tiešām visi nav mājās. Vai tu esi akls? Žīdi mūs
aplenkuši. Spiež no visām pusēm. Karš ir vienīgais, kas mums atlicis.
Jūs nepietiekami novērtējat ebreju neatlaidību. Viņi ir izturējuši gadsimtiem ilgi un izturēs arī turpmāk.
Šī ir mūsu zeme. Mēs uzvarēsim.
Ir arī spēcīgāki ieroči nekā lodes, un tie var jums palīdzēt uzvarēt.
Pareizi. Spridzekļi. Tādu mums netrūkst. Mēs piebeigsim jūs visus, zaglīgie cionisti.
Es neesmu cionists.
Viņš to pateica pavisam mierīgi un tūlīt pēc tam apklusa. Hadāds saprata, ka laiks pielikt pratināšanai punktu. Viņš nedrīkstēja nonākt strupceļā.
Esmu ieradies no bibliotēkas runāt ar Kamālu 1 ladādu, gūsteknis beidzot paziņoja.
Hadāda niknumu nomainīja apjukums. Tas ir mans tēvs.
Man teica, ka viņš dzīvojot šajā ciematā.
Tēvs bija zinātnieks, Palestīnas vēstures speciālists, pasniedzējs Jeruzalemes koledžā. Dūšīga auguma vīrs ar spēcīgu balsi, skaļiem smiekliem un krietnu sirdi. Vēl nesen viņš darbojās kā arābu sūtnis sarunās ar britiem, cenšoties apturēt ebreju pārmērīgo ieceļošanu un novērst nakba. Viņa pūliņi bija neveiksmīgi.
Mans tēvs ir miris.
Gūstekņa vienaldzīgajās acīs pirmoreiz pazibēja nemiers. Es nezināju.
Hadāds atkal atcerējās to, ko vēlējās aizmirst uz visiem laikiem. Pirms divām nedēļām viņš ielika mutē šautenes stobru un izšķaidīja sev smadzenes. Pirmsnāves vēstulē tēvs uzrakstīja, ka nespēj vairs noraudzīties savas dzimtenes bojāejā. Viņš jutās vainīgs, ka nespēja apturēt cionistus. Hadāds pielika gūsteknim pie sejas revolveri. Kāpēc tu gribēji satikt manu tēvu?
Man jānodod viņam informācija. Viņš ir aicinātais.
Niknums pieņēmās spēkā. Par ko tu runā?
Tavs tēvs bija ļoti cienījams vīrs. Viņš bija izglītots, tāpēc mūsu zināšanu cienīgs. Tāpēc es ierados uzaicināt viņu piedalīties.
Svešinieka mierīgā balss kā auksta ūdens šalts nāca pār Hadāda sakarsušo galvu. Kur piedalīties?
Sargs papurināja galvu. Tas bija domāts tikai viņam.
Viņš ir miris.
Tas nozīmē, ka tiks izraudzīts cits aicinātais.
Ko tas plānprātiņš murgo? Hadāds bija sagūstījis daudz ebreju un spīdzinājis viņus, lai izspiestu atbildes, bet pēc tam pusdzīvos mocekļus nošāvis. Pirms nnkba Hadāds nodarbojās ar olīvu audzēšanu, bet, tāpat kā tēvs, viņš vēlējās izglītoties un kļūt par zinātnieku. Tagad tas nebija iespējams. Ielaužoties senajās arābu zemēs, tika dibināta Izraēlas valsts, jo laikam visa pasaule vēlējās atlīdzināt jūdiem par holokausta ciešanām. Taču tas notika uz palestīniešu rēķina.
Viņš pielika pistoles stobru gūsteknim starp acīm. Es tikko iecēlu sevi par aicināto. Stāsti nu, ko zini.
Šķita, ka svešinieka caururbjošais skatiens ietiecas viņam tieši sirdī, un Hadāds uz mirkli samulsa. Šis sūtnis nebija nekāds vārgulis. Hadāds apbrīnoja viņa drosmi.
Jūs cīnāties nevajadzīgā karā ar pretinieku, kas ir licis maldināts, paziņoja gūsteknis.
Ko tu te muldi?
To drīkst zināt tikai nākamais aicinātais.
Saule cēlās arvien augstāk. Hadādam nāca miegs. Viņš bija cerējis uzzināt no šā aizturētā dažu ebreju partizānu, varbūt pat vakardienas slaktiņā vainojamo neliešu vārdus. Nolādētie briti apgādāja cionistus ar šautenēm un tankiem. Gadiem ilgais britu aizliegums arābiem turēt ieročus bija nostādījis tos ļoti neizdevīgā pozīcijā. Tiesa gan, arābu bija vairak, bet ebreji bija labāk sagatavoti, un Hadāds baidījās, ka kara iznākums būs Izraēlas valsts likumīga apstiprināšana.