Выбрать главу

Bet kad?

Hadāds vēroja Pemu Maloni. Londonā viņš bija pūlējies izprast šo sievieti, nesaprazdams, kāpēc vispār viņa devu­sies turp. Sargi bija savākuši ziņas par Kotona Malones per­sonisko dzīvi, daudz ko tādu, ko Hadāds nezināja, jo Malo­ne nemēdza runāt par sievu un ģimeni. Viņu draudzībai bija tīri zinātnisks raksturs, to veicināja abu mīlestība pret grā­matām un cieņa pret zināšanām. Taču tagad viņš zināja ga­na daudz, un bija pienācis laiks to izmantot.

Mums jāiet atpakaļ, viņš paziņoja.

Kotons teica palikt tepat.

Hadāds izturēja viņas ciešo skatienu. Mums jāiet atpa­kaļ. Lai uzsvērtu savus vārdus, viņš no apmetņa apakšas izvilka pistoli.

Kā par brīnumu, Pema nemaz nenobijās. Es jau to redzēju, kad jūs skatījāties uz Makolumu.

Tā viņš sevi nosauca?

Pema pamāja ar galvu.

Viņa vārds ir Seibrs, un viņš ir slepkava. Londonā es teicu patiesību. Man ir jāatmaksā kāds parāds, un nevēlos, lai Kotons to izdara manā vietā.

Es to redzēju jūsu acīs. Jūs gribējāt, lai viņš šauj. Taču zinājāt, ka viņš lo nedarīs.

Tādi cilvēki kā Seibrs skopojas ar drosmi. Viņi taupa to brīdim, kad tā tiešām būs vajadzīga. Kā tagad.

Jūs zinājāt, ka tā notiks?

Viņš paraustīja plecus. Zināju, domāju, cerēju. Nezinu. Mēs visu laiku gaidījām Seibru. Zinājām, ka viņš Kopenhā­genā kaut ko perina, un, kad viņš nolaupīja Geriju, sapra­tām, ka viņš cenšas sameklēt mani. Tad arī es nolēmu iesais­tīties spēlē. Manu otro zvanu uz Rietumkrastu pārķēra Izraēlas spiegi, un tas beidzot pamudināja viņus rīkoties. Pēc tam Lisabonā parūpējos, lai jūs visi trīs nokļūtu šeit bez iz­raēliešiem.

Jūs paveicāt to visu tikai tādēļ, lai varētu nomirt?

Es to darīju, lai aizsargātu bibliotēku. Seibrs darbojas kādas organizācijas labā, kura neapšaubāmi vēlas izmantot šīs zināšanas saviem politiskajiem un ekonomikas mērķiem. Viņi jau kādu laiku vāc ziņas par mums. Taču jūs dzirdējāt, ko viņš teica. Viņš ieradies pats savā vārdā. Nevis viņu uz­devumā. Apturiet viņu, un viss būs apturēts.

Ko jūs domājat darīt?

Es ne. Jums ari tas būs jādara.

Man?

Jūs esat vajadzīga Kotonam. Vai pagriezīsiet viņam mu­guru?

Viņš vēroja, kā Pema apdomā šo sarunu. Viņš zināja, ka šī sieviete ir gudra, drosmīga un straujas dabas. Taču arī viegli ievainojama. Un bieži mēdz kļūdīties. Visu mūžu viņš bija pētījis cilvēkus un cerēja, ka ari Pemu Maloni bija izpra­tis pareizi.

Nu nē, viņa atbildēja.

Atstājis Darbības zāli, Seibrs iegāja Lasītavā, kurā bija vai­rāk galdu un mazāk plauktu. No iepriekšējās apskates viņš zināja, ka nākamā telpa, Mūžības zāle, ved uz pēdējo telpu, un visa bibliotēka ir burta U formā. Viltus logi un nišas, ko rotāja tālu ainavu gleznojumi, kā ari īpašs apgaismojums radīja mānīgu iespaidu par skatu uz ārpasauli. Visu laiku bija jāatgādina sev, ka šeit ir pazeme.

Lasītavā viņš apstājās.

Laiks izmantot to, ko viņš bija pamanījis jau iepriekš.

Malone devās uz priekšu, turēdams ieroci gatavībā. Viņš bija ielādējis pēdējo rezerves aptveri, taču tagad viņa rīcībā bija deviņas lodes. Vēl trīs bija palikušas kabatā paslēptajā aptverē. Tātad viņam bija divpadsmit iespēju apturēt Ma­kolumu.

Skatiens šaudījās no vienas sienas uz citu, no griestiem uz grīdu, uzmanība sasprindzināta līdz pēdējam. Uz mugu­ras un krūtīm bija izspiedušies sviedri, un vēsais pazemes gaiss uzdzina drebuļus. Izgājis cauri otrajai zālei, viņš devās pa gaiteni uz nākamo apgaismoto telpu, kas atzarojās taisnā leņķi. Nekas nebija dzirdams, un šis klusums viņu biedēja. Viņu dzina uz priekšu Hadāda vārdi Makolums bija nolau­pījis Geriju. Šis maitasgabals bija aizskāris viņa dēlu. Aizve­dis projām. Piespiedis Maloni nogalināt cilvēku. Šādi noda­rījumi nepaliks nesodīti. Makolums gribēja cīnīties. Nu tad pacīnīsimies arī.

Viņš nonāca pie ieejas trešajā zālē.

Lasītavā.

Starp plauktiem pa visu zāli bija izvietoti kādi divdesmit galdi, darināti no bieziem, raupji apstrādātiem dēļiem, kas bija tumši un apdiluši.

Pie pretējās sienas viņš pamanīja izejas durvis.

Šī telpa bija lielāka par abām pārējām, taisnstūraina, ap­mēram sešdesmit pēdas gara. Pie sienām bija bizantiešu ak­mens plāksnes un reljefi, un mozaīkas, kurās bija attēlotas sievietes. Vienas vērpa un auda, bet citas nodarbojās ar spor­tu. Atrāvis skatienu no mākslas darbiem, Malone atkal pie­vērsa uzmanību savam uzdevumam.

Viņš gaidīja, ka Makolums kuru katru bridi izlēks aiz kāda galda. Viņš bija sagatavojies. Taču nekas nenotika.

Viņš apstājās.

Kaut kas nebija kārtībā.

Tad otrā telpas pusē, tālākās sienas pakājē, viņš pamanī­ja tumšu atspulgu spoži sārtajā granītā. Rēgainu tēlu, kas vī­dēja spoguļgludajās virsmas, kā raugoties caur burbuļūdens pudeli.

No grīdas.

Aiz galdiem.

Un tad viņš saprata.

84. NODAĻA Vašingtona

Stefānija dzirdēja šāvienu, bet lode viņai netrāpīja. Tad viņa pamanīja brūci Brenta Grīna deniņos un saprata, kas noticis.

Viņa pagriezās.

Tur stāvēja Hetere Diksone ar ieroci rokā.

Grīna ķermenis nogāzās uz cietkoksnes grīdas, bet viņa turpināja raudzīties uz Diksoni, kura nolaida ieroci.

Izraēlietei aiz muguras parādijās Kasiopeja.

Viss beidzies, paziņoja Diksone.

Stefānija pievērsās Kasiopejai. Kas notika?

Kad tu ar Brentu iegāji darbistabā, parādījās viņa. Mums bija taisnība. Grīns bija atvedis līdzi dažus draugus, kas gaidīja pie sētas puses durvim. Slepenais dienests saņē­ma viņus ciet, un tad… Kasiopeja norādīja uz Diksoni. Viņa gāja iekšā.

Stefānija saprata. Tu strādā prezidenta labā?

Tā vajadzēja. Tas maita gribēja mūs visus nodot. Tas, ko viņš un jusu viceprezidents bija iecerējuši, varētu izraisīt trešo pasaules karu.

Kaut kas viņas toni lika Stefānijai jautāt:

Kas tev īsti bija ar Deiliju?

Man Lerijs patika. Viņš mums lūdza palīdzību, pastās­tīja, kas notiek, un tā mēs satuvinājāmies. Tici vai ne, bet viņš gribēja to visu apturēt. Tas nu ir jāatzīst.

Būtu bijis daudz vieglāk, ja jūs abi vienkārši atnāktu pie manis ar visiem pierādījumiem.

Diksone papurināja galvu. Tā ir tava nelaime, Stefānij. Tu dzīvo savā iedomu pasaulē. Tu necieti Leriju. Tev nepa­tika Grīns. Tu domāji, ka Baltais nams tevi neieredz. Kā gan tu būtu varējusi palīdzēt?

Taču viņa bija lieliska ēsma, ieminējās Kasiopeja. Vai ne?

Katrai makšķerei vajadzīja ēsma, un šoreiz jūs abas par tādu kalpojāt.

Stefānija joprojām turēja rokā kompaktdisku, ko pati bija novietojusi Deilija kabinetā. Disks bija tukšs. Tas bija vajadzīgs tikai Grīna izaicināšanai. Vai viss ir ierakstīts? Pirms aizbraukšanas no Kempdeividas viņas drēbēs bija paslēpts mikrofons.

Kasiopeja pamāja ar galvu. Jā, viss.

Un kā ar saūdiem? viņa jautāja Diksonei. Mūsu pir­mās sarunas laikā tu sadarbojies ar tiem.

Tipiski arābi. Spēlē abās pusēs. Sākotnēji viņi bija uz vie­nu roku ar viceprezidentu, cerēdami, ka tas palīdzēs aptu­rēt visu, kas notiek saistībā ar Aleksandrijas saikni. Tad viņi saprata, ka tam nevar ticēt, tāpēc atgriezās pie mums, un mēs noslēdzām darījumu. Toreiz alejā viņu uzdevums bija tikai pamudināt tevi rīkoties, nekas vairāk. Protams, neviens no mums nenojauta, ka tev parādījusies sabiedrotā. Viņa ar ieroci norādīja uz Kasiopeju. Es vēl esmu tev parādā par to šautriņu.