Penkbērns pakratīja galvu.
— Turpiniet, — viņš mudināja.
— Tas notika, saprotams, vēl pirms manis, — Grīfs paskaidroja. — Es stāstu tikai to, ko esmu dzirdējis. Drīz, dodamies uz mājām, ieradās ekvadoriešu kreiseris — ari no Rietumiem. Tā virsnieki pazina kāšus. Džonijs Bleks jau bija miris. Viņi sagrāba tā palīgu un kuģa žurnālu. Kreiseris devās atpakaļ uz Rietumiem. Pēc sešiem mēnešiem atceļā uz mājām tas iegriezās Pīnū-Pīnī. Tas bija cietis neveiksmi, bet stāsts par bagātībām gāja no mutes mutē.
— Kad revolucionāri uzbruka Gvajakilai, — stāstīja tālāk Penkbērns, — Federācijas virsnieki, nosprieduši, ka aizstāvēt pilsētu ir bezcerīgi, sagrāba valsts naudas kasi, apmēram miljonu dolāru angļu metāla naudā, un ielādēja to amerikāņu šonerī «Flirts». Viņi gatavojās atdot galus rītausmā, bet kapteinis amerikānis izdomāja doties jūrā pusnaktī. Turpinietl
— Tas ir vecs stāsts, — savu spriedumu izteica Grifs. — Ostā nebija neviena cita kuģa. Federācijas vadoņiem nebija izdevies aizbēgt. Viņi atspiedās ar muguru pret sienu un aizstāvēja pilsētu. Rohass Salseds forsētā pārgājienā ieradās no Kvito un izbeidza aplenkumu. Revolūcija bija sakauta, un kādam sagrabējušam tvaikonim, kas ari bija visa Ekvadoras flote, lika dzīties pakaļ «Flirtam». Tas noķēra «Flirtu» starp Banka salām un Jaunhebridu salām. «Flirts» dreifēja un bija pacēlis nelaimes signālu. Kapteinis iepriekšējā dienā bija nomiris — ar drudzi.
— Bet palīgs? — izaicinoši iejautājās Penkbērns.
— Palīgu pirms nedēļas bija nogalinājuši iedzimtie vienā no Banka salām, uz kuru viņš bija aizbraucis ar laivu pēc dzeramā ūdens. Nebija vairs neviena, kas spētu vadīt kuģi. Matrožus sāka spīdzināt. Starptautiskās tiesības netika ņemtas vērā. Viņi būtu atzinušies, bet nekā nezināja. Viņi izstāstīja par trim kāšiem piekrastes kokos, bet, kur šī sala atrodas, — to viņi nevarēja pateikt. Kaut kur rietumos, tālu rietumos — tas bija viss, ko viņi zināja. Tālāk šo notikumu atstāsta divos variantos. Pēc pirmā varianta iznāk, ka viņi miruši spīdzināšanas laikā, pēc otra — ka dzīvi palikušie pakārti pie rājām. Lai nu būtu kā būdams, bet ekvadoriešu kreiseris atgriezās mājā bez apslēptajām bagātībām. Džonijs Bleks aizveda trīs kāšus uz Pīnū-Pīnī un atstāja tos vācietim Oskaram, bet, kur un kā viņš bija kāšus atradis, to viņš nekad nestāstīja.
Penkbērns nenovērsaf acu no viskija pudeles.
— Kaut vai divus malkus! — viņš izdvesa.
Grīfs padomāja un mazliet ielēja. Penkbērna acis iezibējās, un viņš atkal atdzīvojās.
— Bet tagad es papildināšu jūsu stāstu, — viņš sacīja. — Džonijs Bleks tomēr pastāstīja. Pastāstīja manam tēvam. Atrakstīja viņam no Levukas, iekams atgriezās Pīnū-Pīnī nomirt. Tēvs kādu nakti bija izglābis viņam dzīvību vienā no Valparaiso netiklības perēkļiem. Kāds ķīniešu pērļu tirgotājs no Tērsdejas salas, meklēdams noieta vietas uz ziemeļiem no Jaungvinejas, bija iemainījis šos trīs kāšus no kāda melnā. Džonijs Bleks nopirka tos uz svara. Viņam ar kāšiem nesaistījās nekādas cerības, tāpat kā ķīnietim, bet atpakaļceļā viņš jūras bruņurupuča dēļ aizkavējās tajā pašā piekrastē, kur, kā jūs teicāt, nogalināts «Flirta» kapteiņa palīgs. Taču viņš nebija nogalināts. Banka salas iedzīvotāji turēja viņu kā cietumnieku, un viņš mira no žokļa kaula nekrozes, kas bija cēlusies no cīņas laikā piekrastē iegūta bultas ievainojuma. Pirms miršanas viņš izstāstīja par apslēptajām bagātībām Džonijam Blekam. Tas savukārt atrakstīja no Levukas manam tēvam. Viņa dienas jau bija skaitītas — vēzis. Mans tēvs pēc desmit gadiem, būdams «Perija» kapteinis, nopirka šos kāšus no vācieša Oskara. Un no sava tēva saskaņā ar viņa gribu un testamentu es šos kāšus saņēmu līdz ar attiecīgiem paskaidrojumiem. Es zinu salu, zinu, kādos platuma un garuma grādos atrodas krasts, kur šie trīs kāši tika iedzīti kokos. Patlaban kāši ir pie Lavīnas. Platuma un garuma grādi ir man galvā. Nu, ko jūs par to domājat?
— Šaubos, — bez kavēšanās savas domas pateica Grīfs. — Kāpēc jūsu tēvs pats nebrauca uz turieni un nepaņēma mantu?
— Tēvam nebija vajadzības. Viņa tēvocis nomira un atstāja viņam mantojumu. Viņš aizgāja no flotes, sasējās Bostonā ar kādu slimnieku kopēju, un mana māte izšķīrās ar viņu. Māte arī saņēma mantojumu —• apmēram trīsdesmit tūkstošu dolāru lielu ienākumu gadā — un aizbrauca uz Jaunzēlandi. Es dzīvoju gan pie viena, gan pie otra, gan Savienotajās Valstīs, gan Jaunzēlandē, līdz pērn nomira tēvs. Tagad esmu pilnīgi mātes ziņā. Tēvs atstāja man savu naudu, kādus pāris miljonus, bet, zinādama manu vājību uz alkoholu, māte pielika man klāt aizbildņus. Naudas man ir gana, bet es nevaru dabūt ne pensu vairāk par to, ko man iedod. Bet vecais, padzirdējis par manu dzeršanas kaislību, novēlēja man trīs kāšus un ziņas, kas attiecas uz tiem. To viņš izdarīja ar savu advokātu starpniecību — bez mātes ziņas. Tā esot vislabākā dzīvības apdrošināšana, un, ja man pietiekot gribasspēka dabūt rokā mantu, tad es līdz pašai nāves stundai varot skalot zobus ar degvīnu. Manu aizbildņu rokās ir miljoni, manai mātei ir kaudzēm naudas, kura būs mana, ja viņa nokļūs krematorijā pirms manis, un vēl viens miljons gaida izrokams, bet pagaidām es diede- leju no Lavīnas divām glāzēm dienā. Vai nav ellīgs stāvoklis? īpaši, ja padomā, kā man slāpst.
— Kur atrodas šī sala?
— Tālu no šejienes.
— Nosauciet to!
— Ne par kādu naudu, kapteini Grīf. Jūs ar to viegli nopelnīsiet pusmiljona. Jūs brauksiet saskaņā ar maniem norādījumiem, un, kad mēs būsim ceļā, atklātā jūrā, es nosaukšu jums salu, bet ne ātrāk.