— Noņemu jūsu priekšā cepuri, — Grīfs teica Penk- bērnam pie vakariņu galda. — Stāvoklis ir skaidrs. Jūs esat apgriezis lietu vērtību kājām gaisā. Viņi tagad domā, ka penijs ir nenovērtējams dārgums, bet soverēni nemaksā neko. Iznākums būs tāds, ka viņi negribēs tik lēti laist ārā no rokām penijus un spiedīs, lai mēs ņemam soverē- nus. Penkbērn, es dzeru uz jūsu veselību! Junga, vēl vienu tasi tējas misteram Penkbērnam!
Iestājās īsta zelta nedēļa. No rītausmas līdz tumsai laivu flotile stāvēja divsimt pēdu attālumā no kuģa. Tā bija robežlīnija. To apsargāja ar šautenēm bruņojušies matroži. Vienlaikus tuvoties kuģim drīkstēja tikai viena kanoe, un vienlaikus tikai viens melnādainais drīkstēja kāpt pār bortu. Te zem nojumes četri baltie, ik pēc stundas nomainīdami cits citu, nodarbojās ar mijībām. Mainīja tādā pašā attiecībā, kā sākumā bija mainījis Penkbērns ar vienaci. Par pieciem soverēniem deva vienu paciņu tabakas, par simt soverēniem — divdesmit paciņas. Tādējādi cilvēkēdājs, viltīgi blenzdams uz ļaudīm, izlika uz galda tūkstoš dolāru zeltā un varen apmierināts pārrāpās atpakaļ pār bortu ar tabaku, kuras vērtība bija četrdesmit centu.
— Kaut tikai mums pietiktu tabakas, — šaubīdamies nomurmināja Karlsens, kad bija atlauzta otra kaste.
Olbraits iesmējās.
— Mums apakšā ir piecdesmit kastes, — viņš sacīja, — un es tā lēšu, ka par trijām kastēm mēs dabūsim simts tūkstošu dolāru. Aprakti bija tikai miljons dolāru, tā ka visu aprakto mantu par trīsdesmit kastēm vajadzētu dabūt. Protams, atlikums aizies par sudrabu un penijiem.
Peniji un šiliņi gadījas ļoti reti, lai gan Penkberns pastāvīgi jautāja pēc tiem. Likās, ka viņu interesē tikai peniji, un Penkbērnam pat alkatīgi iedegās acis, kad viņam kādu atnesa. Notika tā, kā viņš bija paredzējis: mežoņi secināja, ka no zelta kā jau no mazvērtīgākā ir jātiek vaļā vispirms. Peniju, kas bija piecdesmit reizes vērtīgāks par soverēnu, vajadzēja glabāt kā dārgumu. Sirmbārdainie veči savos džungļu midzeņos droši vien lika galvas kopā un gudroja, kā pacelt peniju cenu, kad viņi būs tikuši vaļā no nevērtīgā zelta. Kazi, varbūt jocīgais baltais cilvēks dod pat divdesmit paciņas par dārgo vara naudas gabalu …
Nedēļas beigās maiņa vairs negāja tik raiti. Zelts gadījās pavisam reti. Kaut kur aizķērušos peniju nelabprāt atdeva par desmit paciņām, toties sudrabu atnesa par vairākiem tūkstošiem dolāru.
Astotās dienas rītā vispār nenotika nekāda maiņa. Sirmbārži bija rūpīgi izstrādājuši savu plānu un prasīja par peniju divdesmit paciņas. Vienacis pasludināja jaunos maiņas noteikumus. Baltie, stāvēdami bariņā un pusbalsī sarunādamies, izlikās tos ļoti nopietni apspriežam. Ja vienacis būtu pratis angliski, viņam viss būtu kļuvis skaidrs.
— Mēs esam dabūjuši drusku vairāk par astoņsimt tūkstošiem, ja neskaita sudrabu, — teica Grīfs. — Un tas apmēram ir viss, kas viņiem ir. Atlikušie divsimt tūkstoši varbūt ir nonākuši citu cilšu rokās. Atbrauksim atkal pēc trijiem mēnešiem, un šie piekrastes iedzīvotāji būs iemainījuši naudu atpakaļ. Turklāt ap to laiku viņiem jau būs izbeigusies tabaka.
— Būtu grēks uzpirkt penijus, — zobojās Olbraits. — Es, prātīgs tirgonis būdams, nevaru to paciest.
— Ceļas krasta vējš, — sacīja Grīfs, palūkodamies uz Penkbērnu. — Ko jūs teiksiet?
Penkbērns piekrītoši pamāja ar galvu.
— Ļoti labi. — Pagriezis vaigu pret vēju, Grifs pārliecinājās, ka vējš ir nevienmērīgs un vājš. — Mister Karlsen, nolaidiet motorlaivu, lai tā ņem mūs tauvā! Uz šo vēju nevar paļauties.
Viņš izņēma no kastes sešsimt vai septiņsimt paciņu tabakas, ielika tās vienacim rokā un palīdzēja apjukušajam mežonim tikt pāri bortam. Kad bija pacelta fokbura, no nekustīgi stāvošo laivu rindas atskanēja drausmu kliedzieni. Bet, kad bija pacelts enkurs un «Kitiveika» sakustējās, vienacis, nelikdamies ne zinis par šauteņu stobriem, kas bija pagriezti pret viņu, sāka airēt nopakaļ kuģim un, izmisīgi žestikulēdams, rādīja, ka viņa cilts ir ar mieru atdot peniju par desmit paciņām.
— Junga! Dzeramo riekstu! — uzsauca Penkbērns.
— Mēs dodamies uz Sidneju, — teica Grifs. — Un ko pēc tam?
— Kopā ar jums es braukšu atpakaļ pēc tiem divsimt tūkstošiem, — atbildēja Penkbērns. — Līdz tam laikam es uzbūvēšu šoneri braukāšanai starp salām. Bez tam es saukšu pie atbildības savus aizbildņus, lai paskaidro, kāpēc viņi neatdod man tēva naudu. Kāda iemesla dēļ? Es pierādīšu, ka viņiem jāatdod nauda man.
Penkbērns lepni sasprindzināja muskuļus zem plānajām krekla piedurknēm, sagrāba abus melnos pavārus un pacēla viņus virs galvas kā divas hanteles.
— Aiziet uz klīverbomja takelāžu! — no pakaļgala nokomandēja Karlsens, kad bija pacelta grotbura.
Penkbērns nolaida abus pavārus uz klāja un metās uz priekšu, divos lēcienos aizdrāzdamies garām kādam melnādainam matrozim.