— Tā ir… tāda… panterveidīga?
Dars Veters mākslotās šausmās pacēla rokas pret debesīm.
— Esat gan jūs sieviešu skaistuma cienītājs! Starp citu, es pastāvīgi atkārtoju kļūdu, kas raksturīga pagātnes cilvēkiem, kuri nekā nesajēdza no psihofizioloģijas un iedzimtības likumiem. Visos cilvēkos gribu redzēt savas jūtas un savu uztveri.
— Tāpat kā visi planētas iedzīvotāji, arī Evda noskatīsies «Gulbja» aizlidošanā, — Rens Bozs neatbalstīja Dara Vetera paškritiku.
Fiziķis norādīja uz augstiem trijkājiem ar baltas, infrasarkanas un ultravioletas gaismas kamerām, kas puslokā ietvēra zvaigžņu kuģi. Dažādās spektra staru grupas lika krāsainajiem attēliem izdvest no ekrāna patiesas dzīvības siltumu, bet virstoņu diafragmas[21] iznīcināja balss mētālisko tembru reproduktoros.
Dars Veters palūkojās uz ziemeļiem, no kurienes, smagi valstīdamies, tuvojās cilvēku pārpildīti automātiski elektrobusi. No pirmās mašīnas izlēca Veda Konga un, pīdamās kuplajā zālē, aizskrēja Daram Veteram pretī. Viņa tik sparīgi metās draugam ap kaklu, ka garās, brīvi krītošās bizes pārlidoja viņam pāri pleciem.
Dars Veters viegli atbīdīja Vedu un ielūkojās viņas bezgala mīļajā sejā, kas neparastā matu sakārtojuma dēļ bija ieguvusi jaunu pievilcību.
— Es nupat tēloju bērnu filmā Tumšo gadsimtu karalieni un tikko paspēju pārģērbties, — jaunā sieviete aizelsusies paskaidroja. — Sasukāt matus vienkārši neatlika laika.
Dars Veters iedomājās pieguļošu brokāta tērpu, ziliem dārgakmeņiem rotātu zelta kroni, garas, pelnu blondas bizes, drosmīgas, pelēkas acis un priecīgi pasmaidīja.
— Kronis bija?
— Un kāds vēl, — Vedas pirksti aprakstīja gaisā plašu, robainu loku.
— Vai dabūšu redzēt?
— Šodien pat. Es palūgšu viņus tev parādīt filmu.
Dars Veters taisījās pajautāt, kas ir šie noslēpumainie «viņi», bet Veda jau sasveicinājās ar nopietno fiziķi. Tas viņai sirsnīgi uzsmaidīja.
— Kur gan paliek Ahernāra varoņi? — Rens Bozs pārlaida skatienu joprojām tukšajai zvaigžņu kuģa apkārtnei.
— Tur! — Veda norādīja uz teltveidīgās ēkas gai. šajiem riekstu krāsas stikliem un ārējo siju sudrabotajām ribām, aiz kurām slēpās kosmodroma galvenā zāle.
— Tad iesim.
— Tur mēs esam lieki, — Veda stingri atteica. — Viņi noskatās Zemes atvadu sveicienu. Dosimies labāk pie «Gulbja».
Vīrieši paklausīja.
Iedama līdzās Daram Veteram, Veda klusi jautāja:
— Vai ar šo veclaicīgo frizūru man nav ļoti nejēdzīgs izskats? Es varētu…
— Nevajag. Burvīgs kontrasts ar laikmetīgo tērpu — bizes garākas par svārkiem. Lai paliek tā!
— Klausos, manu Veter! — Veda pačukstēja maģiskos vārdus, kas lika straujāk iepukstēties viņa sirdij un viegli nosarkt bālajiem-vaigiem.
Simtiem cilvēku nesteigdamies tuvojās kuģim. Daudzi uzsmaidīja Vedai vai pamāja viņai ar roku. Katrā ziņā Vedu sveicināja biežāk nekā Daru Veteru vai Renu Bozu.
— Jūs esat populāra, Veda, — Rens Bozs piezīmēja. — Vai par to jāpateicas jūsu darbam vai arī izdaudzinātajam skaistumam?
— Ne vienam, ne otram. Es pastāvīgi saskaros ar cilvēkiem gan darbā, gan arī veicot sabiedriskos pienākumus. Jūs ar Daru Veteru vai nu noslēdzaties savās laboratorijās, vai arī meklējat vientulību spraigām pārdomām. Jūs darāt cilvēces labā daudz vairāk nekā es. Bet tikai vienā nozarē, kas turklāt nav sevišķi tuva sirdij. Čara Nandi un Evda Nala ir daudz populārākas par mani…
— Atkal pārmetums mūsu tehniskajai civilizācijai? — Dars Veters uzjautrināts iebilda.
— Nevis mūsu civilizācijai, bet pagātnes liktenīgo kļūdu paliekām. Vēl pirms tūkstošiem gadu mūsu senči zināja, ka māksla un ar to saistītā cilvēka jūtu attīstība ir sabiedrībai ne mazāk svarīga par zinātni.
— Jūs domājat cilvēku savstarpējās attiecības? — fiziķis ieinteresēts jautāja.
— Tieši tā!
— Kāds seno laiku prātnieks teicis, ka visgrūtākais uz Zemes esot saglabāt prieku, — Dars Veters piezīmēja. — Skatieties, te Vedai nāk vēl viens uzticams sabiedrotais!
Viegliem, atsperīgiem soļiem viņiem strauji tuvojās Mvens Mass, kura milzīgais augums sacēla vispārēju ievērību.
— Beigusies Čaras deja, — Veda uzminēja. — Drīz parādīsies arī «Gulbja» apkalpe.
— Viņu vietā es nāktu šurp kājām un pēc iespējas lēnāk, — Dars Veters pēkšņi teica.
— Tu esi sācis uztraukties? — Veda paņēma viņu zem rokas.
— Protams. Man grūti samierināties ar domu, ka viņi aizlido uz mūžu un es nekad vairs neredzēšu šo kuģi. Kaut kas manī protestē pret šo liktenīgo neizbēgamību. Varbūt tāpēc, ka tur būs man tuvi cilvēki.
— Domājams, ne tikai tāpēc, — iesaucās Mvens Mass, kas jau no tālienes bija sadzirdējis Dara Vetera vārdus. — Tas ir cilvēka mūžsenais protests pret nepielūdzamo laiku.
— Rudenīgas skumjas? — mazliet zobgalīgi vaicāja Rens Bozs, uzsmaidīdams biedram.
— Vai esat ievērojuši, ka mērenās joslas rudenim raksturīgā skumju noskaņa valdzina tieši enerģiskus, dzīvespriecīgus, dziļu jūtu cilvēkus? — iebilda Mvens Mass, draudzīgi noglāstīdams fiziķa plecu.
— Pareizs novērojums! — jūsmīgi atsaucās Veda.
— Ļoti vecs…
— Dar Veter, vai esat uz laukuma? Dar Veter, vai esat uz laukuma? — pēkšņi no augšas iedārdējās metāliskā balss. — Jūnijs Ants aicina jūs pie centrālās ēkas televizofona. Jūnijs Ants aicina. Pie centrālās ēkas…
Rens Bozs nodrebēja un izslējās.
— Vai drīkstu jūs pavadīt, Veter?
— Ejiet manā vietā! Jums nav obligāti jābūt pie starta. Jūnijs Ants mīl pa vecam demonstrēt tiešos novērojumus un nevis ierakstus, — šajā ziņā viņam tāda pati gaume kā Mvenam Masam.
Kosmodroma centrālajā ēkā atradās lieljaudas TVF un pussfērisks ekrāns. Rens Bozs iegāja klusā, apaļā istabā. Dežurējošais operators nospieda slēdzi un izstiepa roku pret vienu no malējiem ekrāniem, kur parādījās Jūnija Anta satrauktā seja. Viņš vērīgi aplūkoja fiziķi un, laikam uzminējis Dara Vetera neierašanās iemeslus, pamāja Rēnam Bozām.
21
Virstoņu diafragmas — diafragmas, kas uztver un atveido cilvēka balss virstoņus un līdz ar to iznīcina jebkuru atšķirību starp dzīvo balsi un tās atskaņojumu uztvērējā (fantastiskas).