— Doktor Fleming, mums vajadzīgs tikai jūsu personisks paziņojums.
— Ko gan tas dos?
— Tas palīdzēs nomierināt cilvēkus.
— Jo sevišķi, ja jūs varētu diskreditēt personu, kas sniegusi šo informāciju.
— Tas neattiecas personiski uz jums, Džon! — sacīja Reinharts.
— Neattiecas uz mani? Kāpēc tad es esmu šeit? — Flemings nicinoši noskatīja viņus.
— Un, kad es būšu paziņojis, ka esmu samuldējis niekus, kas notiks pēc tam?
— Baidos, ka. .. — Reinharts atkal pētīja savus pirkstus.
— Baidos, ka profesoram Reinhartam nebūs izvēles, — sacīja Votlings.
— Viņi grib, lai jūs atstājat grupu, — Reinharts teica Flemingam.
Flemings piecēlās un uz brīdi iegrima domās. Pārējie gaidīja dusmu uzliesmojumu.
— Cik tas ir vienkārši, vai ne? — viņš beidzot gluži mierīgi sacīja.
— Es negribu jūs pazaudēt, Džon! —
Reinharta mazās rokas protestējoši sakustējās.
— Nē, protams, ne. Un ir viens neparedzēts šķērslis.
— Nu, nu?
— Bez manis jūs nevarat strādāt tālāk. Viņi bija uz to sagatavojušies. Osborns
piezīmēja, ka esot jau ari vēl citi speciālisti.
— Bet viņi taču nezina, kas tas ir!
— Un jūs zināt?
Flemings pamāja un pasmaidīja. Votlings izslējās vēl taisnāk savā krēslā.
— Jūs gribat teikt, ka esat to atšifrējis?
— Es zinu, kas tas ir.
— Un jūs domājat, ka mēs jums ticēsim? Osborns acīmredzot neticēja, arī Votlings
ne, bet Reinharts šaubījās.
— Kas tas ir, Džon?
— Vai es varēšu palikt?
— Kas tas ir? Flemings pasmīnēja.
— Tas ir vesels komplekss norādījumu, kas mums pašiem jāatšifrē. Un tos nav raidījuši cilvēki. Es jums to pierādīšu.
Parakņājies portfelī, viņš -izņēma savus papīrus.
3.ATŠIFRĒŠANA
Jaunais Elektronikas institūts atradās kādreizējā Rīdžensijas laukumā, kas tagad bija nodots tikai gājēju rīcībā. Visapkārt tam slējās augstas celtnes no betona un stikla ar mozaīkā darinātām fasādēm. Institūta ēkā vairākus stāvus aizņēma skaitļošanas mašīnas, un pēc ilgām, neatlaidīgām sarunām ministrijās un kuluāros Reinhartam izdevās panākt Fleminga reabilitāciju un dabūt atļauju viņam un pārējiem grupas locekļiem strādāt šeit un izmantot iekārtu. Bridžeram, kura līgumā noteiktais darba laiks tuvojās beigām, iedeva jaunu asistenti, ko sauca Kristīne Flemsteda, un Džūdiju, kaut arī tas nepatika ne viņai pašai, ne citiem, norīkoja līdzi grupai.
— Kāda velna pēc mums vajadzīgs preses dienesta pilnvarotais, — Flemings pukojās, — ja mūsu darbs ir tik briesmīgi slepens, ka par to ne iepīkstēties nedrīkst?
— Man jābūt lietas kursā par visu, ja jus to atļausit, lai tad, kad varēs paziņot atklātībā …
— . . . Jūs būtu au fait?[2]
— Vai jums tas nepatīk? — Džūdija izturējās gandrīz pazemīgi, it kā nevis Flemings, bet viņa būtu vainojama nesenajā skandālā. Neizskaidrojamā veidā viņu kaut kas saistīja pie šā cilvēka.
— Kas man tur ko nepatikt! — Flemings atbildēja. — Jo vairāk seksa, jo labāk.
Taču, kā jau pats toreiz Bolderšovā bija izteicies, viņam tādām lietām neatlika laika. Augas dienas un lielāko daļu nakšu viņš pavadīja, klasificēdams radioteleskopa uztverto signālu milzīgo masu un izteikdams to saprotamos skaitļos. Acīmredzot solījums, ko Flemings pats vai Reinharts viņa vārdā bija devis, atturēja viņu no dzeršanas un lika pilnīgi nodoties darbam. Ar nelokāmu un neatslābstošu stingrību viņš to pašu prasīja no Bridžera un asistentes un nekurnēdams pacieta visāda veida pārraudzību un rutīnas izpausmes. Formāli vadītājs skaitījās Reinharts, un Flemings visus rezultātus paklausīgi nodeva viņam, taču allaž turpat tuvumā grozījās Aizsardzības ministrijas ļaudis, un Flemings izturējās pieklājīgi pat pret Vot- lingu, ko viņi bija iesaukuši par «Sudrab- spārni».
Pārējie grupas locekļi nejutās tik apmieri nāti. bridžera un Džūdijas attiecības bija loti vēsas. Bridžers gribēja tikai ātrāk tikt projām, un Kristīne neslēpa savu vēlēšanos ieņemt viņa vietu. Jaunajai un glītajai meičai piemita kaut kas no Fleminga tiešuma. Viņa nepārprotami lika Džūdijai manīt, ka uzskata to par liekēdi, un, tiklīdz radās izdevība, lēca acīs.
Drīz pēc grupas pārcelšanās no Bolderšovas uz Elektronikas institūtu bija atradies Hariss. To kāda sava apmeklējuma laikā pavēstīja Votlings. Pie bukmeikera kantora Harisam uzbrukuši nezināmi cilvēki, sasējuši, iegrūduši mašīnā, piekāvuši un izsvieduši pamestās dzirnavās, kur viņš gandrīz nomiris. Ar sālauztu kāju viņš rāpojis apkārt, veltīgi mēģinādams izkļūt laukā, pārticis no šokolādes, kas bijusi kabatā, un dzēris ūdeni no piloša krāna, kamēr pēc trīs dienām viņu atradis žurku indētājs. Hariss pie viņiem neatgriezās, un Votlings vienīgi Džūdijai izstāstīja šo notikumu visos sīkumos. Viņa to paturēja pie sevis un mēģināja no Kristīnes uzzināt kaut ko par Bridžera pagātni.
— Cik ilgi jūs viņu jau pazīstat?
Viņas tobrīd atradās mazajā darbistabā blakus galvenajai skaitļošanas mašīnu zālei. Kristīne strādāja pie augsta galda, kas bija nokrauts ar mašīnās ievadāmajām perfokartēm, bet Džūdija staigāja šurp un turp^ vēlēdamās, kaut arī viņai būtu pašai savs krēsls.
— Viņš bija mans zinātniskais šefs Kembridžā. — Par spīti tam, ka Kristīnes vecāki bija ieceļotāji no Baltijas (Džūdija to zināja), viņa runāja kā jebkura angļu studente.
— Vai jūs viņu labi pazināt?
— Nē. Ja jūs interesē atsauksmes par viņa zinātnisko darbu …
— Man tikai gribētos uzzināt. ..
— Ko tad?
— Vai viņš kādreiz neizturējās … tā savādi.
— Dzeloņstiepļu aizsargjostu man nevajadzēja nēsāt.
— Es nedomāju to.
— Ko tad jūs domājat?
— Vai viņš kādreiz nelūdza jūs palīdzēt kādā blakus darbā?
— Kāpēc gan tas viņam būtu bijis vajadzīgs? — Kristīne nopietni un naidīgi palūkojās Džūdijā. — Dažiem no mums ir īsts darbs, kam nodoties.
Džūdija iegāja skaitļošanas zālē un sāka vērot mašīnas, kas nepārtraukti klikšķēja un mirkšķināja indikatorspuldzītes. Pie katras mašīnas strādāja viens operators, un visi šie vienādos virsvalkos tērpušies jaunie vīrieši un sievietes izskatījās pēc bezdzimuma būtnēm. Zāles vidū atradās garš galds, uz kura tika novietoti mašīnu darba rezultāti —- perfokaršu kaudzes, lenšu rituļi un garas papīra strēmeles no izvades rakstāmiekārtām. Skaitļu apjoms, ko apstrādāja mašīnas, bija neaptverami milzīgs, un šķita, ka visam te notiekošajam nav nekāda sakara ar dzīviem cilvēkiem, ka te sablīvējusies mašinērija runā pati savā valodā.
Džūdija jau mazliet apjēdza, ko dara grupa. Raidījums no Andromēdas bija turpinājies nedēļām ilgi bez atkārtošanās un tad sācies atkal no gala. Tas deva viņiem iespēju daļēji aizpildīt tukšās vietas raidījuma pirmajā pierakstā; Zemei griežoties, viņi bija varējuši to uztvert tikai tajās stundās, kad rietumu puslode atradās iepretim Andromēdas zvaigznājam, bet divpadsmit stundas katru diennakti avots nozuda aiz horizonta. Kad raidījums sākās atkal no gala, Zeme savā riņķojumā ap Sauli atradās jau citā fāzē, tā ka tagad varēja uztvert daļu no iepriekš neuztvertā, un, kad beidzās raidījuma tiešais atkārtojums, viņi bija to pierakstījuši visā pilnībā. Bolderšovas kalnā pārbaudes dēļ vēl turpināja uztveršanu, taču raidījumā nebija nekādu izmaiņu. Lai kas bija šā raidījuma avots, tam bija savs noteikts vēstījums un tas atkal un atkal to atkārtoja.