— Tas prasīs ilgu laiku.
— Bet tas būtu mērķtiecīgi?
— Iespējams.
— Man šim darbam būs vajadzīga vislabākā skaitļošanas mašīna, kāda vien ir, — sacīja Flemings, it kā jautājums jau būtu izlemts. — Un visa mūsu tagadējā grupa.
Osborna sejā parādījās cietēja izteiksme: zinot apstākļus, bija vēl ļoti jāšaubās par iznākumu, un ministrs šķita apvainojies.
— Mēs varam nodot jūsu rīcībā universitātes skaitļošanas mašīnas, — Osborns sacīja tādā tonī, it kā kārtotu gluži ikdienišķas lietas. Fleminga pacietība pēkšņi bija galā.
— Universitātes krāmus! Vai jūs domājat, ka mūsu dienās, mūsu laikmetā universitātēm ir labākās iekārtas? — Viņš norādīja pāri galdam uz Vandenbergu. — Pajautājiet savam draugam no militārajām aprindām, kur atrodas vienīgā patiešām pieklājīgā skaitļošanas mašīna šai zemē!
Iestājās neveikls klusums: visu acis pievērsās amerikāņu ģenerālim.
— Man vajadzēs painteresēties par šo jautājumu.
— Nevajadzēs, jo es pats jums pateikšu: tā atrodas raķešu pētniecības centrā Tornesā.
— Tā tiek izmantota aizsardzības mērķiem;
-— Protams, protams, — Flemings nicinoši noteica.
Vandenbergs neatbildēja. Ar šo jauno cilvēku lai tiek galā ministrs. Apspriedes dalībnieki nogaidoši klusēja, kamēr Retklifs bungoja ar pirkstiem pa rakstāmmapes ādas vāku un Osborns pie sevis izdarīja kopsavilkumu, kas likās diezgan bezcerīgs. Viņa šefu viss dzirdētais bija neapšaubāmi ietekmējis, bet ne pārliecinājis: Flemings, kā lielākā daļa atklātu cilvēku, bija slikts advokāts — viņam tika dota vienreizēja izdevība, bet viņš to neprata pienācīgi izmantot. Ja ministrs nekā nedarīs, visa šī lieta paliks tikai zinātniska teorija. Ja Retklifs nolems rīkoties, viņam būs jāpanāk vienošanās ar militāro vadību — jāpārliecina ne vien aizsardzības ministrs, bet arī Vandenberga koordinācijas komiteja, ka šis pasākums būs pielikto pūļu vērts. Retklifs vilcinājās teikt izšķirošo vārdu. Viņam patika likt cilvēkiem uz sevi gaidīt.
— Iesniegsim ziņojumu valdībai, — viņš beidzot sacīja. — Lai izlemj ministru kabinets.
Kādu laiku pēc šīs apspriedes grupai nebija nekā ko darīt. Reinharts un Osborns soli pa solim piesardzīgi virzīja uz priekšu sarunas, bet Flemings nevarēja strādāt tālāk. Bridžers pabeidza savus iesāktos darbus, Kristīne klusi sēdēja mazajā darbistabā, atkal un atkal pārbaudīdama jau paveikto, bet Flemings pagrieza visam muguru un uzaicināja Džūdiju piebiedroties.
— Nav nekādas jēgas te slaistīties, kamēr kungi nav galīgi izlēmuši, — viņš sacīja un aizvilka Džūdiju sev līdzi izklaidēties. Viņš nemēģināja uzsākt flirtu, bet vienkārši jutās labi Džūdijas sabiedrībā, izturējās sirsnīgi un bija pārsteidzoši patīkams biedrs. Tagad Džūdija saprata, ka Fleminga skarbums būtībā ir tikai atbildes reakcija uz plātību un ārišķībām, ko viņš acu galā necieta. Kad tās traucēja darbu, viņš bija īgns un dažreiz nikns, bet brīžos, kad darbam tika atmests ar roku, tās kļuva tikai par mērķi viņa savdabīgajam, dzēlīgajam humoram.
— Britānija palēnām noriet rietumos, — viņš reiz izteicās, kad Džūdija jautāja par vispārējo politisko stāvokli, un pasmīnējis mainīja sarunas tematu. Kad viņa mēģināja atvainoties par savu neapvaldīto izturēšanos Bolderšovas kalnā, Flemings familiāri uzsita viņai pa dibenu.
— Piedod un aizmirsti — tāda ir mana devīze, — viņš sacīja un pasūtīja vēl dzeramo. Džūdija daudz ko pacieta, lai sagādātu viņam prieku: Flemingam patika modernā mūzika, ko Džūdija nesaprata; viņam patika ātri braukt, bet Džūdiju tas biedēja; viņam patika kovboju filmas, kas Džūdiju biedēja vēl vairāk. Flemings bija ārkārtīgi noguris un tai pašā laikā nemiera apsēsts. Viņi skrēja ,no kinoseansa uz koncertu, pēc koncerta ilgi braukāja ar mašīnu, pēc tam vēl ilgi sēdēja bārā un dzēra — un tad beidzot Fleminga spēki bija galā. Bet viņš vismaz šķita laimīgs, turpretim Džūdija tāda nebija. Viņa visu laiku jutās kā cilvēks, kas slēpj savu īsto seju.
Tikai paretam viņi iegriezās mazajā darbistabā institūtā, un tad Flemings flirtēja ar Kristīni. Taču Džūdijai nebija iemesla viņam ko pārmest, jo citādi viņš šo apbrīnojami skaisto meiteni nemaz neievēroja. Kaut gan Kristīne bija reiz Bridžeram atzinusies, ka esot «iemīlējusies Fleminga smadzenēs», viņa pret Džona vaļībām mēdza izturēties diezgan noraidoši un flegmātiski turpināja savu darbu. Tomēr reiz viņa iejautājās par Tornesu.
— Vai jūs esat kādreiz tur bijis, doktor Fleming?
— Jā, vienreiz.
— Kāda tā ir?
— Tāla un skaista kā jūs. Un arī varena, bezdvēselīga un neizdibināma — ne tāda kā jūs.
Bija domājams, ka tādā gadījumā, ja Fle- mingam atļaus strādāt Tornesā, arī Kristīne dosies turp. Votlings bija pārbaudījis viņas biogrāfiju un atzinis to par nevainojamu. Flemstedi seniori bija aizbēguši no Lietuvas, kad tur Hitlera kara beigu posmā ienāca krievu armija, un Kristīne dzimusi un uzaugusi Anglijā. Viņas vecāki pirms savas nāves bija ieguvuši Anglijas pavalstniecību, un Kristīne izgājusi visas iespējamās pārbaudes.
Denisa Bridžera izturēšanas šķita krietni vien interesantāka. Pēdējā laikā viņam arvien biežāk bija neizskaidrojami ilgas telefona tālsarunas, kas tam acīmredzot sagādāja lielas raizes, kaut gan par to nekad netika runāts. Kādu rītu, kad viņi ar Džūdiju bija istabā vieni, Bridžers likās vēl nervozāks nekā parasti. Kad atskanēja telefona zvans, viņš burtiski izrāva klausuli Džūdijai no rokām. Tas acīmredzot bija izsaukums, jo, nomurminājis atvainošanos, viņš steidzīgi izgāja no institūta. Džūdija noraudzījās pa logu, kā Bridžers aiziet pāri laukumam līdz ielai, kur viņu gaidīja ļoti liela, ļoti dārga automašīna.
Kad Bridžers piegāja pie mašīnas, tās priekšējās durvis atvērās un pa tām izlīda milzīga auguma šoferis, kura ietērps atgādināja karietes kučiera livreju — līdz kaklam aizpogāta gaišas sinepju krāsas tunika, bridža bikses un spoži ādas stulpiņi.
— Vai doktors Bridžers?
Šoferim uz acīm bija tumšas brilles, un viņš runāja ar mīkstu, nenosakāmu ārzemnieka akcentu. Limuzīns bija spožs un ārkārtīgi elegants, gluži kā jauna lidmašīna bez spārniem. No tā pakaļējiem stabilizatoriem izslējās divas radioantenas, kas sniedzās pāri pat garā šofera galvai. Viss šajā mašīnā bija nedabiski, bezjēdzīgi liels.
Šoferis pieturēja mašīnas pakaļējās durvis, kamēr Bridžers iekāpa. Pasažieru nodalījumā bija varen plats sēdeklis, uz grīdas biezs paklājs, logi ar ziliem stikliem, un tā dziļākajā stūrī sēdēja mazs, drukns, plikpaurains vīrietis.
Mazais vīrietis pastiepa gredzenotu roku.
— Es esmu Kaufmanis.
Šoferis atgriezās savā vietā aiz stikla šķērssienas, un mašīna sakustējās.
— Vai jums nebūs nekas pretī, ja mēs tāpat pabraukāsim apkārt? — Par Kauf- maņa akcentu nevarēja būt šaubu: viņš bija vācietis, acīmredzot bagāts un pašpārliecināts vīrs. — Sākas tik daudz visādu tenku, ja parādies publiskās vietās.
Pie viņa auss kaut kas īsi iezumzējās. Kaufmanis paņēma ziloņkaula telefona klausuli, kas atradās uz dakšas viņa priekšā. Bridžers varēja redzēt, ka šoferis kaut ko runā mikrofonā pie stūres.
— Jā. — Kaufmanis kādu brīdi klausījās, tad pagriezās un paskatījās laukā pa aizmugures logu. — Jā, Egon, es redzu. Brauc apkārt parkam, jā? Un neaizmirsti Štutgarti. . . sarunu ar Štutgarti.