darbība. Bet varbūt tu sāc apjēgt, ka es rīkojos pareizi? To taču gribēja arī Osborns. «Izdariet visu pareizi,» viņš man sacīja.
Flemings turēja atslēgu izstieptā rokā, bet, pati nevarēdama izskaidrot, kāpēc, Džūdija nespēja to paņemt. Pagaidījis kādu brīdi, viņš atkal noglabāja atslēgu kabatā, pagriezās un sāka šķaidīt pārējos serdeņus.
— Ka tikai neizdzird sargi! — Tagad, zinot, ka Flemings nav ārprātīgs, Džūdija jutās viņa sabiedrotā un nostājās sardzē pie durvīm, kamēr viņš, lauzdams un dragādams visu pēc kārtas, soli pa solim virzījās uz priekšu, pārvēršot sarežģīto tehnisko kompleksu un miljoniem elektronisko elementu par lausku, vadu un drumslu mudžekli uz grīdas, uz metāla statņiem, aiz sašķaidītajiem paneļiem. Džūdijai bija nepanesami grūti skatīties uz to, bet viņa vērīgi klausījās, vai cauri šķindoņai un brīkšķiem nesadzirdēs kādu skaņu gaitenī.
Neviens nenāca un viņus neiztraucēja. Arā trakojošā sniega vētra, neredzama un nedzirdama ēkas dziļumā, noslēpa viņu darbošanos. Sākumā Flemings strādāja nosvērti un metodiski, bet tas bija milzīgs darbs, un, juzdams, ka nogurs un netiks ar visu galā, viņš sāka iet arvien ātrāk un ātrāk un drīz jau neprātīgā steigā zvetēja ar cirvi pa labi un pa kreisi, galīgi aizelsies aiz piepūles un gandrīz akls no sviedriem, kas straumītēm plūda pār pieri. Paveicis savu darāmo visap
kārt vadības telpai, viņš atgriezās pie indikatorpaneļa un sadragāja to.
— Še tev, izdzimteni! — viņš pusbalsī iekliedzās. — Še vēl, vēl!
Tad viņš nolaida cirvi uz grīdas un atspiedās uz kāta, lai atvilktu elpu.
— Kas tagad noliks? — Džūdija jautāja.
— Viņi mēģinās to uzbūvēt no jauna, bet nezinās, kā to izdarīt.
— Viņi izmantos raidījumu.
— Tas vairs nepienāk.
— Viņiem būs pirmais pieraksts.
— Nekā viņiem nebūs — ne raidījuma, ne tā atšifrējuma, itin nekā, jo tas viss ir šeit iekšā. — Flemings norādīja uz masīvām metāla durvīm sienā aiz vadības pults. Tad viņš atkal pacēla cirvi, atvēzējās un sāka dauzīt durvju viras. Sitiens sekoja sitienam, bet viras nepadevās. Džūdija stāvēja līdzās, saspringusi aiz bailēm, jo spalgais troksnis, metālam atsitoties pret metālu, šķita satricinām visu ēku. Taču neviens to nedzirdēja. Pēc laba brīža Flemings pārstāja dauzīt un atkal, smagi elsodams, atspiedās pret cirvi. Tagad, kad skaitļotājs vairs nedarbojās, telpa bija pilnīgi klusa, un šis kapa klusums likās saderīgs ar meitenes nekustīgo ķermeni uz grīdas.
— Mums jādabū atslēga, — sacīja Flemings. — Kur tā ir?
— Majora Kvodringa dežūristabā.
— Bet tur . . .
Džūdija apstiprināja viņa bažas. — Tur vienmēr kāds ir, — viņa sacīja. — Un atslēga stāv seifā.
— Ir jābūt vēl otrai atslēgai.
— Nav. Tā ir vienīgā.
Džūdija mēģināja iedomāties kādu citu iespēju, bet tādas nebija. Cik viņa zināja, nevienam, pat Džīrsam, nebija šo durvju atslēgas dublikāta. Flemings sākumā negribēja Džūdijai ticēt, bet, sapratis, ka viņa nemelo, pēkšņi aizsvilās niknumā. Paķēris cirvi, viņš atkal sāka mežonīgi dauzīt durvis un ārdījās tik ilgi, kamēr galīgi aizkusa. Tad, atmetis ar roku, viņš iezvēlās salauztajā krēslā pie bijušās vadības pults un labu brīdi sēdēja, domādams un prātodams, un pūlēdamies kaut ko izgudrot.
— Velns parāvis, kāpēc tu man to nepateici agrāk? — viņš beidzot sacīja.
— Tu man nejautāji. — Fleminga vardarbības un nelaimes nenovēršamības apziņas satriekta, Džūdija visa drebēja un tikai ar pūlēm valdījās. — Tu neko man nejautāji. Kāpēc tu nejautāji?
— Ja es būtu to darījis, tu nejautu man rīkoties.
Viņa mēģināja runāt saprātīgi un apvaldīt trīsas.
— Mēs to atslēgu dabūsim. Es kaut ko izdomāšu, varbūt jau rīt no paša rīta.
— Rīt būs jau par vēlu. — Flemings papurināja galvu un cieši paskatījās uz Andrē nekustīgo ķermeni, kas gulēja pie viņa kā- jārri. — «Visu, ko jūs darāt, var iepriekš paredzēt,» viņa teica. «Jūs nevarat izdomāt neko tādu, kam netiktu dots prettrieciens.» Mēs nevaram uzvarēt.
— Mēs to dabūsim ar Osborna palīdzību vai kā citādi, — Džūdija sacīja. — Bet tagad mums jātiek ārā no šejienes.
Viņa sameklēja jaunā operatora mēteli un šalli, palīdzēja Flemingam apģērbties un izveda viņu no skaitļotāja ēkas.
ATRISINĀJUMS
Bija jau ļoti vēls, kad viņi atgriezās stacijas kafejnīcā. Arā vēl arvien auroja sniegputenis, un pie ēkas ziemeļu sienas bija sadzīta augsta kupena. Reinharts un Osborns, vīstīdamies mēteļos, sēdēja kafejnīcas mazajā dibenistabā un gurdi un nevērīgi spēlēja šahu.
Flemings bija pārāk satriekts un apstulbis no pārdzīvotā, lai pierādītu savu taisnību, un ļāva stāstīt Džūdijai, bet pats sēdēja sa- kņupis uz viena no smagajiem laucinieciska- jiem krēsliem, kamēr Reinharts izjautāja Džūdiju un izmisušais Osborns gaudulīgā balsī apbēra viņu ar pārmetumiem.
— Kā jūs uzdrošinājāties iepīt mani šādā avantūrā? — No Osborna parastā smalkuma vairs nebija ne miņas. Par spīti visam savam diplomātiskajā korpusā gūtajam treniņam viņš bija nožēlojami uztraucies. — Es piekritu piedalīties šai pasākumā tikai tāpēc, ka cerēju — varbūt mēs varēsim sagādāt ministram pārliecinošus pierādījumus. Bet tagad ir beigas kā viņa karjerai, tā manējai.
— Un manējai arī. — Reinharts nopūtās.
— Taču es labprāt to upurēšu, ja mašīna ir iznīcināta.
— Tā nav iznīcināta, — Osborns iebilda.
— Viņš nevarēja līdz galam izdarīt pat to. Ja raidījuma pieraksts ir palicis, mašīnu varēs uzbūvēt no jauna.
— Es ievārīju šo putru, — sacīja Flemings.
— Jūs varat visā vainot mani. Esmu gatavs nest atbildību.
Osborns nicīgi iezviedzās.
— Tas mūs neglābs no cietuma.
— Ak par to jūs raizējaties? Nevis par to, ka mašīnu uzbūvēs no jauna un būs kāda jauna kreatūra, un mēs tiksim pakļauti jūgam, ko nekad vairs nespēsim nokratīt?
— Vai tiešām mēs nekā nevaram darīt? — jautāja Džūdija.
Ar pēdējo vāro cerību viņi visi pievērsās Reinhartam. Tas kopā ar viņiem soli pa solim, gluži kā pārbaudot aprēķinu, izanalizēja situāciju un beigās konstatēja, ka iesākto nav iespējams novest līdz galam. Nebija nekādu cerību līdz rītam dabūt atslēgu, un tad Džīrss jau būs uzzinājis par notikušo un iedarbinās visas sviras, lai skaitļotāju jo drīzāk atjaunotu. Tagad viņi vairs neapšaubīja Fleminga teorijas pareizību, bet bija noraizējušies par viņa neveiksmi.
— Osbornam neatliek nekas cits, — Reinharts sacīja, — kā doties ar pirmo vilcienu atpakaļ uz Londonu un, kad pienāks šī vēsts, izlikties pārsteigtam.
— Bet es taču nevaru noslēpt savu vizīti Tornesā, — Osborns iebilda:
— Jūs ieradāties, īsu brīdi uzkavējāties te un aizbraucāt. Viss pārējais notika pēc jūsu aizbraukšanas, un tā jau arī patiesībā bija. Jūs par to nekā nezināt.
— Bet «ministrijas darbinieks», ko es ievedu?
— Viņš iznāca laukā kopā ar jums.
— Un kas «viņš» bija?
— Atrodiet cilvēku, uz ko varat paļauties. Iebiedējiet vai piekukuļojiet kādu, lai apliecina, ka kopā ar jums atbrauca uz Tornesu un atgriezās Londonā. Jums jāpaliek ārpus katrām aizdomām un jāsaglabā sava ietekme. Mums visiem jāmēģina kaut kā izlocīties. Džonam ir taisnība: viņi skaitļotāju atkal uzbūvēs, un tad te jābūt vismaz vienam no mums, kas varētu dot prātīgu padomu.