Tad Doneja pievērsās savam amerikāņu kolēģim:
— Profesor Nīlson, es iedošu jums lT dzi uz Londonu ziņojumu, kā arī tik daudz antibaktērijas kultūras, cik vien varēšu. Man šķiet, ka pievakarē jūs jau ieradīsieties I.ondonā.
Ārkārtējo komisiju premjerministrs pieņēma savā personīgajā darbistabā Dauningstrītā 10. Lai gan viņš centās slēpt savu slimību, tomēr divas dienas biia nogulējis gultā. Ārsti slimību nosauca par sirds astmu, un tas bija tikpat labs apzīmējums kā jebkurš cits kaitei, ar kuru tagad mocījās lielākā daļa pusmūža cilvēku, jo elpot kļuva aizvien grūtāk un grūtāk. Ziņas par Donejas brīnumdarbu Azaranā bija jau sasniegušas Vaitholu, taču šejienes atmosfērā vēl nemanīja nekādu pārmaiņu.
Pretēji ārsta priekšrakstiem premjers tomēr piecēlās, lai sasveicinātos ar zinātnes ministru un Os- bornu.
— Priecājos jūs redzēt, — viņš gārdza. — Vai stāvoklis vēl aizvien tikpat bēdīgs?
— Kā ļaunā murgā, ser, — atbildēja ministrs. — Visa zemiene aiz Hemersmitas pārplūdusi, ceļi atrodas zem ūdens. — Viņš sāka klepot.
— Jā, šis gaiss nenāk par labu mūsu veselībai, — teica premjerministrs. — Mums droši vien būs jāpadodas pašiem pirmajiem. Tā atrisināsies ne viena vien politiska problēma. Drīz vien mums būs visjaunākie ministri visā vēsturē, un viņus sauks par Pārdzīvotājiem.
Zinātnes ministram ar pūlēm izdevās iesmieties.
— Ļoti nepatīkami, ser, ka Londonas lidosta pārplūdināta. Getvika, protams, jau labu laiku nav lietojama. Civilajai aviācijai no Hērnes arī vairs nav nekāda lielā prieka. Būtu labi, ja jūs ar savu autoritāti panāktu, lai Karalisko gaisa spēku lidlaukā Lainhemā atļautu ārpus kārtas nosēsties kādai lidmašīnai un tur dežurētu arī vismaz divi helikopteri, kas pasažierus nekavējoties nogādātu pie mums. Haidparkā gan izvietoti pusdienu izsniegšanas centri un pirmās palīdzības punkti, taču tur droši vien varēs atrast kādu piemērotu vietu.
— Tas laikam nozīmē, ka jums ir jaunas ziņas, — premjerministrs teica.
— Mēs uztvērām ziņojumu no Azaranas, ser, — sarunā iejaucās Osborns. — Profesors Nīlsons ir jau ceļā uz šejieni. Nīlsons un profesore Doneja pārņēmuši iniciatīvu un arestējuši Kaufmani, kas, šķiet, bija iejaukts arī Tornesas notikumos.
— Bet kā ar antibaktēriju?
— Nīlsons atvedīs, cik vien varēs. Ņemot vērā pašreizējās satiksmes grūtības, tas nebūs sevišķi daudz, tomēr pietiekami, lai iekārtotu apmēram tūkstoš antibaktērijas reproducēšanas centru.
— Vai ar to nodarbosies kāda starptautiska organizācija?
— Jā, — zinātnes ministrs atbildēja. — Visu valstu vēlēšanās sadarboties patiešām ir lieliska. Japāna piedāvā visus savus vēl lietojamos naftas tankkuģus antibaktērijas iesūknēšanai galvenajās jūras straumēs, tādās kā, piemēram, Golfa straume. Padomju Savienība antibaktēriju ražošanai pilnīgi atbrīvojusi piecas no savām ķīmiskajām rūpnīcām. Tādam pašam darbam sagatavotas arī piecdesmit procentu Amerikas Savienoto Valstu naftas pārstrādes rūpnīcu, kas tikai gaida, lai varētu sākt ražošanu. Pie mums Karaliskā inženierkaraspēka daļas līdz sestdienai sagatavos visus gazometrus, kas atrodas piekrastē. Pienotavas un benzīna firmas jau novietojušas savas autocisternas visās norādītajās vietās.
— Lieliski, — premjerministrs gārdza. — Cerēsim, veco zēn, ka vēl paspēsim visu laikā, lai paglābtu vismaz dažus no .mums. Jūs droši vien gribēsiet apspriesties ar Nīlsonu. Pēc tam atsūtiet viņu pie manis. Gribu iepazīties ar viņa plāniem. Un tad laikam vajadzēs nolasīt vēstījumu pa radio. Cilvēkiem derētu daži uzmundrinoši vārdi, kas iedvestu cerības.
Taču tikai nākamās dienas vakarā premjerministrs juta, ka viņam ir tiesības paziņot pasaulei par cerībām uz glābiņu. Iepriekšējās divdesmit četrās stundās ritēja drudžains darbs. Tūkstoš mēģenes ar antibaktērijas kultūru izrādījās tikai aizkustinošs sīkums, kad sākās sadale. Simtu no tām vispirms piešķīra angļu reproducēšanas centriem. Lai taupītu laiku, Nīlsons angļu ķīmiķus instruēja mutiski. Sagatavoja arī instrukcijas daudzās valodās, un armijas sakaru dienests noraidīja visām nācijām ziņojumu par antibaktērijas kultūrām un to nosūtīšanas laiku.
Premjerministrs uzstāja, lai raidījumu ievadītu Azaranas prezidenta uzruna.
Kaut gan radiosakari vēl aizvien bija apgrūtināti, lielākajā daļā zemeslodes raidījumu tomēr varēja uztvert.
«Daudzus gadsimtus mūs, azaraniešus, uzskatīja par atpalikušu tautu,» prezidents teica savā dziedošajā, maigajā balsī. «Tagad, kad mums radusies iespēja izglābt pasauli, mēs uzskatām to par lielu pagodinājumu un ar prieku cenšamies palīdzēt. Pie mums, Azaranā, atmosfēras apstākļi jau uzlabojas, mēs atkal varam elpot brīvāk. Mēs ceram un ticam, ka drīz atjaunotais gaiss nokļūs arī līdz visām pārējām daudz cietušajām tautām.»
Pēc tam premjerministrs nolasīja savu vēsturisko runu.
«Nesen sintezētā antibaktērija, .kuru saņēmām no Azaranas, dos iespēju pieveikt lielo ļaunumu, kas uzbrucis cilvēcei. Mūsu visu liktenis tagad atrodas zinātnieku rokās, un mēs ticam, ka, sadarbojoties ar viņiem, visu valstu valdības darīs visu iespējamo, lai glābtu pasauli. Apvienotajā Karalistē jauno antibaktēriju jau pavairo un ievada jūrā. Arī citas valstis jau saņēmušas pirmos antibaktērijas sūtījumus un drīz sāks piedalīties mūsu visu krusta karā pret drausmīgo cilvēces ienaidnieku. Azarana izsūtīs jaunus antibaktērijas krājumus, un tos izdalīs, cik ātri vien būs iespējams. Ja saskaņosim cilvēku pūles visā pasaulē, tad varam cerēt, ka drīz vien mainīsies jūras ūdens sastāvs un mēs visi atkal elposim katrs savas dzimtenes tīro gaisu.»
Galīgi pārguris, premjerministrs atslīga krēslā. Kamēr runu pāitulkoja un nolasīja visās piecās Apvienoto Nāciju Organizācijas darba valodās, premjers brīdi atpūtās. Pēc tam palūdza, lai piebrauc viņa mašīnu, un gandrīz čukstus teica saviem pavadoņiem:
— Džentlmeņi, es pats gribu pārliecināties, vai mani solījumi ir pamatoti. Man stāstīja, ka Londonas dokos esot viens no antibaktērijas reproducēšanas centriem.
Policijas mašīna pavadīja premjera limuzīnu cauri Sitijai, pāri Taueras tiltam. Tā meklēja ceļu cauri drupu kaudzēm un apbrauca daudzas aizbarikādētas ielas, līdz apstājās pie kādas vecas un noplukušas kuģu piestātnes.
Skumīgais lietutiņš, kas tagad smidzināja, likās jauka atelpa pēc bezgalīgajām vētrām un aukām.
Ūdens malā stāvēja divi vīrieši lietusmēteļos un novēroja kādu cilvēku policijas motorlaivā. Viņi satrūkās, pamanījuši, ka sagumušais, pavecais vīrs, kas nostājies viņiem blakus, ir premjerministrs.
— Mēs pārbaudām atbrīvotā slāpekļa daudzumu, ser, — viens no vīriešiem paskaidroja. — Antibaktēriju ievadīja upē pirms sešām stundām.
— Un kā tā iedarbojas? — premjerministrs jautāja.
— Lieliski, ser. Lūdzu, nāciet un paskatieties pats.
Policijas kuterīša prožektoru gaismā netīrais upes
ūdens izskatījās melns un drūms. Kamēr viņi to novēroja, uz ūdens virsmas izveidojās burbulis un pārplīsa. Turpat netālu veidojās divi citi burbuļi.
— Pēdējās divarpus stundās tas pats notiek visā upē, ser. Tas ir slāpeklis, kas atbrīvojas, kad jaunā baktērija nonāvē veco.
Pie piestātnes piebrauca vēl viena mašīna. Osborns bija atvedis šurp Nīlsonu. Premjerministrs viņiem rāmi uzsmaidīja un pacēla roku sveicienam.